Trauki

Izrāde, ko apmeklēt ar šaubām, jo dzirdētas daudzas neglaimojošas atsauksmes. Skepse. Neesmu sieviešu tiesību cīnītāja un man nebūtu nekas pretī, ja mani apgādātu vīrs, atvērtu durvis, palaistu pa priekšu un ļautu nodarboties ar daiļiem hobijiem.

Tā vietā arī es sveicienam paspiežu roku un labprāt piedalos lēmumu pieņemšanā. Arī es pirms kūciņas baudīšanas prātā pārcilāju – cik ļoti tā mani var attālināt no manām kāzām.

Izrāde ar milzīgu informatīvo bāzi. Brīžiem šķiet kā bezgalīgi garš monologs ar dažām, to atsvaidzinošām, darbībām. Tā atklāj problēmas par kuru esamību es pat nebiju iedomājusies vai – precīzāk, apjautusi tās kā problēmas, bet izrādās ka kādas dāmas tās nomoka un nepajokam satrauc.  Jāpiekrīt – sabiedrības spiediens ir nežēlīgs. Sievietēm jābūt perfektām itvisā – ar ģimeni, kārtīgu māju, bērniem, labu darbu, perfektu fgūru, koptu ārieni, labi jāgatavo, jābūt asprātīgai, gudrai, tajā pašā laikā ļaujot spīdēt vīrietim. Es gan sliecos piekrist, ka ar savu vēlmi varēt un drīkstēt visu esam nokāvušas daļu vīrišķības pēc kuras tā alkstam pretējā dzimumā. Tomēr – kas šo spiedienu radījis? Kurš izdomājis un kultivējis šīs normas jau gadsimtiem ilgi?

Patika lomu sadalījums un katrai savu pozīciju aizstāvēšana. Tas izrādi padarīja uztveramāku un strukturētāku. Arī noslēgums ļoti tolerants – atļaujot viedokli formulēt privāti. Lai arī visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka Inga Gaile uzbrūk visām sievietēm reizē neļaujot nedomāt un atslābt.

Arī pēc izrādes tā neliek mieru vēl ilgu laiku. Pēc tās skan prātā viens vienīgs jautājums –  uz kā balstās manas izvēles? Uz bailēm? Sabiedrības normām un pieņēmumiem vai ļoti personiskām un izsvērtām vēlmēm? Un tieši šī būtiskā jautājuma uzdošana man liek izrādi ierindot starp vērtīgajām. Lai arī tajā ir mulsinoši dedzīgas un ilustratīvas vietas un ne visai uztverami dziedātie vēstījumi, šis mieru nedodošais jautājums piešķir jēgu. Pat tik ļoti, ka neatceries izrādi kā feministisku varietē. Vēl pa kādam kontekstu iekrāsojošam jokam, kas piesien informācijas blāķī piemigušo skatītāju uzmanību un gatavs! Vairs tik ļoti negribās, kaut izrāde ātrāk beigtos.

Visam pa virsu vēl ir Rainis un Aspazija, kā piemērs, kas notiek un ko nepiedod.

Pilnīgi noteikti, var redzēt, ka Ingai Gailei par šo tēmu deg sirds un ir daudz ko teikt. Par pārējo divu sieviešu lomu atveidotājām var teikt pretējo – tipiskas sievietes, kas domā par to kā labāk kalpot citiem un piesaistīt maksimāli daudz uzmanības vai naudas, vai abus. Man šķiet, ka vēl svarīgāka par tiesībām, ir mīlestība….

Es palieku savā pozīcijā – izrādei opozīcijā (lai gan no sirds esmu par vienlīdzīvu un savstarpēju cieņu), bet turipnu šķetināt savu izvēļu pamatojuma jautājumu.

teksta autore: Inga Gaile
režisores: Marta Elīna Martinsone, Inga Gaile
lomās: Marija Linarte (šīs aktrises vietā ir cita, brīnišķīga dāma vārdā Ance), Anna Putniņa, Inga Tropa vai Inga Gaile
scenogrāfija, kostīmi: Ieva Kauliņa
komponists: Jānis Ozoliņš
skaņa: Māris Butlers
gaisma: Rūdolfs Kugrēns
antropoloģe: Ieva Raubiško

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: