Arhīvs

Monthly Archives: marts 2016

Satricinoši. Tevi izšķaida pa visurieni – ļaujot iekrist smieklos un pazust sāpīgajā, censties ieraudzīt mīlestību tur, kur zeļ izmisums. Principi un normas, audzināšana, prasības un ņemšana. Kultūrai nav nozīmes, bet karš ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Naudai ir vara, tā var dot un pirkt – lietas, cilvēkus un viņu dzīves. Bet vēl ir daži, kas tic. Tādam īstam un patiesam, te, pat ne Dievam. Bet Mīlestībai. Vai tās atblāzmai, kas nejauši izlijusi uz neīstā cilvēka.

Pirmais cēliens azartiski noslēdzas sniedzot patīkamu reibumu par vieglu, bet ļoti baudāmu izrādi. Otrais, smagi piezemē un saprast, ka smējies esi par to, kas izposta dzīves. Nu labi, izrāde nav fatāla, bet ar stingru pamatu, kolosāli nostrādātiem aktierdarbiem, izspucētiem līdz niansēm, un tās ļoti uzkrītošās atkārtotās darbības, kad visas saslēdzas kopā ir kā pēdējais šāviņš, kas tad Tevi atstāj izšķaidītu pret sienu ar vienu, mazmazītiņu vēlmīti – bliezt ar to ķeblīti vecajai vecaimātēi.

Tu jau zini, nu, vai vismaz iekšēji ļoti ceri, ka mūsdienās neviens vairs tik ļoti stingri neturās pie saviem principiem, vārdiem un pienākumiem. Jā, mēs esam vēl izteiktāki egositi un visu gribam sev, vislabāko, skaistāko un tūlīt. Mums šķiet, ka mēs esam tik ļoti īpaši, ka mums tas labākais vienkārši pienākas, esam to pelnījuši ar to, ka esam Zemi aplaimojuši ar savu piedzimšanu. Vīrieši lupatas, sievietes…. kā krams. Cik morāls pagrimums ir tagad?

Ja es ļoti gribētu dot šai izrādei apakšvirsrakstu, tad precīzāku frāzi kā izrādē izskanējušo “skrējiens pēc laimes” man neatrast.

Aktieru ansamblis veicis milzīgu darbu, teju katrs uzteicams, taču īpaši izvelt gribās šodien pirmo reizi Valēriju spēlējošo Ditu Lūriņu, bravo! Un Voldemāru Šoriņu – kas ar vienu vēzienu aizslaucīja citu izrāžu priekšstatus par viņu, tīri un spēcīgi. Un tēls, kurš nesmaida, bet skatiens caurdur – Raimonds Celms, kurš citē, bet diezvai sirdī zina ko nozīmē viņa izteiktie vārdi. Un krasu emociju gammas spēle Agnesi Cīruli skatītājam atklāj kā pārliecinošu mākslinieci, kas spēj trīs stundu laikā no naivas meitenes pāriet sāpēs salūzušā mātē ar bezspēcīgām dusmām par zaudējumu. PAtiesībā, jau katrs tēls ir kā atsevišķs stāsts, to savstarpējās attiecības viedo grotesku kolāžu, taču neņemos to aprakstīt, daudz vērtīgāk to ir redzēt.

Acīmredzami grūti uzstādītie uzdevumi aktieriem, kaut tīri fiziski, bet ļoti uzskatāmi redzams labas horeogrāfijas neuzbāzīgi pārliecinošais sniegums. Viss plūst. Ritmiski vijoties Štrausa mūzikā. Ar mūziķu ansambli un tam līdzi nākošo noslēpumaino šarmu. Taču nedz ar to, nedz skaistajiem tērpiem nevar piesegt laikmeta sērgas un citu citai sekojošās traģēdijas un gaisā virmojošo realitātes smārdu, no kā daudzi bēg savās ilūzijās, jā, un arī alkoholā.

Scenogrāfija, kas dzīves sadalījusi kastītēs, kas zina, varbūt tā apgriežot arī varoņu saprašanu par laimi, transformējas un mijas, bet ļoti konstruktīvi saglabā savas stiktās līnijas, robežas, kuras nav vērts pārkāpt, jo citādais… Nu paši saprotat… Neatmaksājas.

Ir ļoti interesani ļaut šai izrādei sevī nosēsties, jo pēc noskatīšanās, ir tā izšautā sajūta, emociju jūra, taču zinu, ka dziļums var vēl parādīties. Iznākums nav paredzams. Nē, atbildes par to, kā vajadzētu, kā būtu labāk un pareizāk dzīvot tur nav. Tu atkal esi nolikts fakta priekšā, varbūt tā bija, varbūt nebija, bet varbūt tā vēl var būt, un ja tā, ko tad? Atbildes jāmeklē pašam, un arī pašam jāsaprot, kas manā dzīvē ir galvenais, kur ir manu darbību, domu un izvēļu centrs? Ap ko es riņķoju, vijos un tinos?

Jā, šis ir svaiga ūdens malks Latvijas teātros. Jā, ir vērts to redzēt, ja ne jēgas, tad formas dēļ. Kaut kam pēc tā ir jāpaliek. Kaut kam, kas vēl urdīs.

Ēdena fon Horvāta luga “Vīnes meža stāsti”
Režisors: Andžejs BUBEŅS (Polija)
Tulkotājs: Ingus LINIŅŠ
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece: Anita Magda BOJARSKA (Polija)
Horeogrāfe: Inga RAUDINGA
Horeogrāfes asistents: Gints DANCĪTIS
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Muzikālais noformējums: Juris VAIVODS
Režisora palīgs: Eila JOZEPA
Producente: Ilona MATVEJEVA
Lomās: Uldis ANŽE, : Lāsma KUGRĒNA, Līga LIEPIŅA,  Ivars KĻAVINSKIS, Inga MISĀNE – GRASBERGA vai Dita LŪRIŅA,  Raimonds CELMS,  Elizabete BĒRZIŅA un Inese Anna GAILE,  Mārcis MAŅJAKOVS, Normunds LAIZĀNS,  Rasma GARNE,  Agnese CĪRULE, Voldemārs ŠORIŅŠ,  Kristaps ĶESELIS, Jānis ĀMANIS, Liene SEBRE, Anna KLĒVERE, : Ilze RUDOLFA, Juris LISNERS, Jānis SKANIS
Izrādē piedalās ansamblis “Undertango”

Advertisements

Cilvēki mēdz runāt par kailumu. It īpaši, ja tas apskatāms publiski. Tiek runāts pa kaktiem, kautrīgi piesarkstot un ķiķinot. Tomēr ir kāds, kurš ir bijis tik drosmīgs – atklāties. Izcili, ja tas ir bijis tā vērts un sasniedzis cerēto mērķi.

Pilnīgi kailu sievieti uz skatuves līdz šim nebiju redzējusi. Vismaz ne tā virpuļojam un ļaujot sevi redzēt nu tiešam – visu. Sākumā ir pat intriģējoša interese, tomēr ar laiku tā noplok.

Viena tēla sadalīšana uz divi jau reiz redzēta citā teātrī, vairs nepārsteidz un tik labi nenostrādā. Jāatzīst, ka, iespējams, tas gan ir labākais veids kā šo stāstu stāstīt

Par scenogrāfiju es biju sajūsmā! Tās kustīgās, asimetriskās sienas, kas līdzinās giljotīnai, kas traucas pretī mērķim ar asu precizitāti, bet satiekoties viedo telpu – dinamiski un skaisti. Video projekcijas tik ļoti nenovērtēju.

Visiespaidīgākais, nenoliedzami bija gaisa akrobātu sniegums. Tik sen nebiju nevienu redzējusi, un tas sarkanais audums visu padarīja vēl efektīvāku, jā, arī es aizturēju elpu, kad vīrietis virpuļoja lejup.

Taču. Stāsts caurmērā saprotams – cilvēks, kas audzināts kā ķeizars, grib tāds kļūt par visām varītēm, pārsteidzoši, ka gatavs strādāt. Laiks, kad neviena gulta nav peļama lai tuvotos mērķim, pat ja mērķis visai apšaubāms. Nevaru noliegt, entuziasma un izveicības Ulda Siliņa varonim netrūkst, tāpat kā tā paša tēla stāstītājam (alter ego?) Ivaram Pugam tiešuma un dzenošu pamācību.

Grēksūdzes elements arī šķiet, tikai uzmanības piesaistīšanai nosaukumā minēts, visu darbu nepamet sajūta, ka varonis lielās un ļoti lepojas ar savām pārgalvīgajām avantūrām.

Ilgi domāju. Šī izrāde, lielā kailuma, kas sevi nespēj attaisnot, dēļ man nepatīk. Taču es vairāk domāju par to, kur šeit ir ieraugāms spogulis. Un kas mudinājis režisoru šo darbu iestudēt? Jā, mūsdienu sabiedrībā, iespējams, iet vēl raibāk.

Domāju, ka šoreiz forma ir apēdusi saturu, līdz ar to paliekot tukša, neko prātīgu nepasakoša čaula. Nu labi, laikmeta garu un vispārējo netiklību var nolasīt ļoti labi. Bet man gribējās redzēt vairāk galvenā varoņa motivāciju  un iekšējās norises, tiesa, lielā zāle tam varētu nebūt piemērota.

Daudz vairāk domāju par robežām. Tīri cilvēciskajām, kad un vai aktieris var pateikt, ka uz skatuves neizģērbsies (šīs izrādes kontekstā minu, ka to varētu būt izdarījusi D. Lūriņa – pateikusi nē, un labi  ka tā, man gribās lai atstāj kādu vietiņu noslēpumainībai un ne pārāk klajam simbolismam, man pašai arī patīk domāt)? Un kāpēc es aizvien nepievēršu vēl pastiprinātāku uzmanību tam, ko grasos skatīties? Vai miesa ir tikai miesa?


Režisors: Mihails GRUZDOVS
Scenogrāfs: Aigars OZOLIŅŠ
Muzikālais konsultants: Juris VAIVODS
Tulkojums: Cecīlija DINERE
Dramatizējuma autore: Justīne KĻAVA
Kostīmu māksliniece: Anna HEINRIHSONE
Horeogrāfs: Iļja VLASENKO
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Video mākslinieks: Māris KALVE
Gaisa vingrotāji: Natālija IVANOVA un Vadims LUKJANČUKS
Režisora asistente: Silga PRIEKULE
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Lomās: Uldis SILIŅŠ, Ivars PUGA, Zane DOMBROVSKA, Daiga GAISMIŅA, Zane JANČEVSKA, Dita LŪRIŅA, Mārtiņš BRŪVERIS,Raimonds CELMS, Ģirts LIUZINIKS, Juris HIRŠS vai Valdis LŪRIŅŠ,Jurģis SPULENIEKS, Sanita PUŠPURE, Liene SEBRE, Evija SKULTE,Gunta VIRKAVA, Kristaps ĶESELIS, Erna DAUDZVĀRDE