Avantūrista grēksūdze

Cilvēki mēdz runāt par kailumu. It īpaši, ja tas apskatāms publiski. Tiek runāts pa kaktiem, kautrīgi piesarkstot un ķiķinot. Tomēr ir kāds, kurš ir bijis tik drosmīgs – atklāties. Izcili, ja tas ir bijis tā vērts un sasniedzis cerēto mērķi.

Pilnīgi kailu sievieti uz skatuves līdz šim nebiju redzējusi. Vismaz ne tā virpuļojam un ļaujot sevi redzēt nu tiešam – visu. Sākumā ir pat intriģējoša interese, tomēr ar laiku tā noplok.

Viena tēla sadalīšana uz divi jau reiz redzēta citā teātrī, vairs nepārsteidz un tik labi nenostrādā. Jāatzīst, ka, iespējams, tas gan ir labākais veids kā šo stāstu stāstīt

Par scenogrāfiju es biju sajūsmā! Tās kustīgās, asimetriskās sienas, kas līdzinās giljotīnai, kas traucas pretī mērķim ar asu precizitāti, bet satiekoties viedo telpu – dinamiski un skaisti. Video projekcijas tik ļoti nenovērtēju.

Visiespaidīgākais, nenoliedzami bija gaisa akrobātu sniegums. Tik sen nebiju nevienu redzējusi, un tas sarkanais audums visu padarīja vēl efektīvāku, jā, arī es aizturēju elpu, kad vīrietis virpuļoja lejup.

Taču. Stāsts caurmērā saprotams – cilvēks, kas audzināts kā ķeizars, grib tāds kļūt par visām varītēm, pārsteidzoši, ka gatavs strādāt. Laiks, kad neviena gulta nav peļama lai tuvotos mērķim, pat ja mērķis visai apšaubāms. Nevaru noliegt, entuziasma un izveicības Ulda Siliņa varonim netrūkst, tāpat kā tā paša tēla stāstītājam (alter ego?) Ivaram Pugam tiešuma un dzenošu pamācību.

Grēksūdzes elements arī šķiet, tikai uzmanības piesaistīšanai nosaukumā minēts, visu darbu nepamet sajūta, ka varonis lielās un ļoti lepojas ar savām pārgalvīgajām avantūrām.

Ilgi domāju. Šī izrāde, lielā kailuma, kas sevi nespēj attaisnot, dēļ man nepatīk. Taču es vairāk domāju par to, kur šeit ir ieraugāms spogulis. Un kas mudinājis režisoru šo darbu iestudēt? Jā, mūsdienu sabiedrībā, iespējams, iet vēl raibāk.

Domāju, ka šoreiz forma ir apēdusi saturu, līdz ar to paliekot tukša, neko prātīgu nepasakoša čaula. Nu labi, laikmeta garu un vispārējo netiklību var nolasīt ļoti labi. Bet man gribējās redzēt vairāk galvenā varoņa motivāciju  un iekšējās norises, tiesa, lielā zāle tam varētu nebūt piemērota.

Daudz vairāk domāju par robežām. Tīri cilvēciskajām, kad un vai aktieris var pateikt, ka uz skatuves neizģērbsies (šīs izrādes kontekstā minu, ka to varētu būt izdarījusi D. Lūriņa – pateikusi nē, un labi  ka tā, man gribās lai atstāj kādu vietiņu noslēpumainībai un ne pārāk klajam simbolismam, man pašai arī patīk domāt)? Un kāpēc es aizvien nepievēršu vēl pastiprinātāku uzmanību tam, ko grasos skatīties? Vai miesa ir tikai miesa?


Režisors: Mihails GRUZDOVS
Scenogrāfs: Aigars OZOLIŅŠ
Muzikālais konsultants: Juris VAIVODS
Tulkojums: Cecīlija DINERE
Dramatizējuma autore: Justīne KĻAVA
Kostīmu māksliniece: Anna HEINRIHSONE
Horeogrāfs: Iļja VLASENKO
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Video mākslinieks: Māris KALVE
Gaisa vingrotāji: Natālija IVANOVA un Vadims LUKJANČUKS
Režisora asistente: Silga PRIEKULE
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Lomās: Uldis SILIŅŠ, Ivars PUGA, Zane DOMBROVSKA, Daiga GAISMIŅA, Zane JANČEVSKA, Dita LŪRIŅA, Mārtiņš BRŪVERIS,Raimonds CELMS, Ģirts LIUZINIKS, Juris HIRŠS vai Valdis LŪRIŅŠ,Jurģis SPULENIEKS, Sanita PUŠPURE, Liene SEBRE, Evija SKULTE,Gunta VIRKAVA, Kristaps ĶESELIS, Erna DAUDZVĀRDE

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: