Arhīvs

Monthly Archives: aprīlis 2016

Reizēm vājās vietas Tevi pārsteidz negaidot. Jau pirmajām minūtēs sēdēju un domāju par to,ka ir teātri un aktieri, kuriem piedodu daudz vairāk kā citiem. Citā teātrī es būtu bijusi visai īgna par ne-momentālo skatuves pārbūvi, par to,ka es redzu kā dzimst izrādes vietas brīnums, par to,ka cilvēki, kas to dara ir redzami un nemaz nav pieskaņoti (apģērbti attiecīgajam laikam) un tādējādi jauc nost vienmērīgo plūdumu un manu ticamības momentu. Taču šoreiz sēdēju un priecājos ka tā, un apbrīnoju veiklo roku darbu. Paldies Jaunā Rīgas teātra skatuves ļaudīm!

Izrāde.
Milzīgs BRAVO Andrim Keišam! Ne par tēla izcilību iznesību vai milzīgu emocionālo katarsi. Par pārsteigumu. Šī nav pirmā izrāde, kurā ir jāmin un kādu laiku jāšaubās – ir vai nav tas viņš. Pat balss nav pazīstama. Ir tēls, ko viņš iemieso, bet, šķiet, tobrīd tajā no Andra ir tikai miesa, viss pārējais – lomas. Spēcīgi.

Darbs, šķiet, klasiski krievisks vai klasiska krievu klasika (cik nu varu spriest, ja galvenokārt fanoju par Dostojevski). Bet šķita, ka nekur daudz tālāk mēs šodien neesam tikuši, vien vairāk tehnoloģiju ar kurām apgādāties. Nezinu vai varu runāt par mīlestību. Par alkām gan. Kāds alkst pēc mīlestības, kāds pēc naudas, pēc bezrūpības, varas un noteikšanas, mantas, tenkām, piedzīvojumiem, uzdzīves, miera, bērniem, nāves vai piedošanas. Daudzreiz mūsu ilgas ņem virsroku pār mums un nespējam saprast vai tas, ko gribam mums maz ir vajadzīgs. Teiksiet, tur, tajā tāltālajā sādžā dzīve citāda, tur valda skarbāki izdzīvošanas likumi. Jau minēju, ka neesmu pārliecināta, ka izrāde nav attiecināma uz mūsdienām. Aktualizējušies tie paši vai nemaz nekur nav zuduši jautājumi par to, kas cilvēku padara cilvēcīgu un palīdz tam palikt labam, nesadraņķēties. Kā nepārkāpt robežu un nekļūt sev pašam pretīgam?

Mazliet baisu šo izrādi padara fakts, ka tā balstīta uz patiesiem notikumiem. Ļoti spēcīgu atziņu vērts ir Viļa Daudziņa pēdējais monologs. Par bailēm, meliem un sievietēm. Nē, neuztverot visu burtiski, taču to var pielāgot un ļoti trāpīgi attiecināt uz mūsdienām. Mēs varam ar deguniem arties pa zemi, vai mazliet pacelt galvu un jau ieraudzīt ko vairāk. Mēs varam izvēlēties melot un baidīties vai nemelot. Labi, toreiz spiediens no “ko ļaudis runās”, bija daudz spēcīgāk. Taču. Tas nav attaisnojums noziegumiem.

Spēcīgs darbs. Liels spēks arī kolektīva darbā un līdzvērtīgos aktierdarbos, Katrs kā olis savu tēlu noslīpējis, lai skatītājam atliek vien iedziļināties izrādēs jēgā un baudīt aktieru spēli. Ļoti, ļoti patīkami pārsteidza Ivars Krasts, ļaujot ieraudzīt tēla pārmaiņas un pārdzīvojumus. Pārliecināja arī Inga Tropa. Varētu saukt viņus visus pēc kārtas un katram atrastos ko labu pasacīt. Ļoti novērtēju izrādes, kurās tieku lutināta ar kvalitāti viscaur.

Parasti scenogrāfijā naturālismu nemīļoju, taču, kā jau teicu, ir teātri, kam dodu lielākas atlaides, turklāt izrādē tā nav kā atsevišķa vai ilustrējoša, bet gan viens elements no organiska koptēla, kas nemanāmi, bet pārliecinoši pārceļ uz tālo sādžu kaut kut Krievijā. Arī tērpi.

Reizēm beigās diskutēju ar sevi. Arī šoreiz. Jo pēc izrādes negribās applaudēt. Gribās pasēdēt un izgaršot pēdējo noti, saprast kas ir bijis kas un vai no tā ir palicis kāds nospiedums manī.Palika. Par trauslo robežu (to var saukt arī par izvēli) starp grēku un dzīvību. Jo grēka alga ir nāve. Grēks seko grēkam, ja mums nav iespējas un vēlēšanās šo ķēdi pārraut. Mēs vēl varam glābt savas dvēseles. Mēs varam atgriezties…

Ja gribam.

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rūdolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Keita
Lomās: Ivars Krasts, Guna Zariņa, Andris Keišs, Inga Tropa, Alise Danovska, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele un Sandra Kļaviņa.

Advertisements

Ar lielu prieku dodos uz to režisoru jaunajiem darbiem, kuri pirms tam no sirds iepriecinājuši ar savu veikumu. Kā viens no pēdējiem veiksmīgākajiem jaunatklājumiem man ir Mārcis Lācis. Esot sajūsmā par viņa izrādi “Bārdas”, ne brīdi nevilcinoties devos uz vīriešus pētīt turpinošo (visai apšaubās vārdu virknējums) izrādi ar botānisku nosaukumu.

Romantiska psihodrāma. Apakšvirsraksts nemelo. Romantiskā apgaismojumā vari izložņāt vīriešu prātu tumšākos nostūrus un mēģināt saprast kā tie zobrati strādā. Vai nesaprast, bet intensīvi darbināt savējos, lai censtos izsekot visai straujajiem notikumiem, kas līkumo starp romānu un īstenību, atmiņām un apreibinošo vielu radīto realitāti.

Arī šī izrāde lutina acis ar scenogrāfiski itkā vienkāršu, bet tik efektīvu risinājumu kā “iesūcošais” matracis – ir ļoti viegli noticēt, ka bijusī draudzene turpina dzīvot kopīgi pirktajā gultā un visnepiemērotākajos brīžos spokojas vijīgi izlienot no matrača. Bravo par gultu! Otrais skaļais bravo pa kaktusiem – es kādu dienu pasēdēšu ilgāk un papētīšu kas un kā tur kopā likts.

Trešais bravo ir veltīts Jānim Kronim. Nudien. Brīnumjauks depresīvisms, teju taustāma bezcerība un visu piepildošs izmisums .

To gan norakstu uz pirmizrādes satraukumu, bet bija manāms tramīgums aktieros, tāda milzīga uzvilktība – visumā diezgan nervoza spēle ar miniatūriem iekritieniem un mulsumu. Mazliet tracināja Reiņa Botera terapeita…. saspringums, neveiklums, nedrošība, partnera nesajušana?! Iespējams ne aktieris, bet pats izrādes materiāls par to atbildīgs.

Ja skatās tā ļoti kritiski, tad “Bārdas” man patīk labāk, tajās es vēstījumu noķeru mazliet labāk. Šajā tas šķiet daudzšķautņaināks un sadalīts vairākos līmeņos (katrs varonis risina mazliet savu līniju). Var jau ļoti nodalīt, ka stāsts ir par vīrieti ar depresiju, Vai vīriešiem ar atšķirīgām depresijas pazīmēm, taču, domāju ka tās pārvar dzimumu robežas. Interesanti ir tas, ka režisors un dramaturs par to grib un var runāt. Ka netiek uzturēts mīts par to cik vīrieši ir bezjūtīgi un cik maz viņiem problēmu un raižu.

Jāatzīst, ka izrādes fināls man nav pilnībā izprotams. Rozā ķirzakas, protams, ir skaistas, bet… kāpēc viņas dejo?

Galvenā doma, kas paliek, kad izrāde beigusies? Nu tā par to tamponu un zvaniņu. Vai dzīvoju dzīvi kā uzpirkstenīte vai ilgojos kļūt par zvaniņu? Vai meklēju savu piepildījumu ārpus sevis? Un ko nozīmē ķirzakas – astes, kuras jānocērt, lai vieta augt jaunām? Cik bieži un ilgi cirtīsi, vai vecām kāda būtiska vaina? Skaidrs ir tas, ka ja ar veco esi ieķēries un iekļuvis slazdā, tad gan – lai tā paliek tur, bet pats dodies brīvībā.

Ir vērts aiziet. ir daudz interesantu domu un skatpunktu, kuri ierosina izvērtēt ierastās lietas citādi, ja ne baigi ierakties sevī un savā esībā, tad vismz iepauzēt un racionāli novērtēt esošo situāciju. Ļoti iespējams, ka būs jāiet atkārtoti, jo katrā reizē var atklāties cita izrādes šķautne un aktualitāte.

Dramaturgi: Anete Konste, Edmunds Frīdvalds, Mārcis Lācis
Režisors: Mārcis Lācis
Scenogrāfs: Jānis Bijubens
Mūzikas autors: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Spēlē: Jānis Kronis, Kārlis Tols, Reinis Boters, Ance Strazda