GRUZONA EHINOKAKTUSS

Ar lielu prieku dodos uz to režisoru jaunajiem darbiem, kuri pirms tam no sirds iepriecinājuši ar savu veikumu. Kā viens no pēdējiem veiksmīgākajiem jaunatklājumiem man ir Mārcis Lācis. Esot sajūsmā par viņa izrādi “Bārdas”, ne brīdi nevilcinoties devos uz vīriešus pētīt turpinošo (visai apšaubās vārdu virknējums) izrādi ar botānisku nosaukumu.

Romantiska psihodrāma. Apakšvirsraksts nemelo. Romantiskā apgaismojumā vari izložņāt vīriešu prātu tumšākos nostūrus un mēģināt saprast kā tie zobrati strādā. Vai nesaprast, bet intensīvi darbināt savējos, lai censtos izsekot visai straujajiem notikumiem, kas līkumo starp romānu un īstenību, atmiņām un apreibinošo vielu radīto realitāti.

Arī šī izrāde lutina acis ar scenogrāfiski itkā vienkāršu, bet tik efektīvu risinājumu kā “iesūcošais” matracis – ir ļoti viegli noticēt, ka bijusī draudzene turpina dzīvot kopīgi pirktajā gultā un visnepiemērotākajos brīžos spokojas vijīgi izlienot no matrača. Bravo par gultu! Otrais skaļais bravo pa kaktusiem – es kādu dienu pasēdēšu ilgāk un papētīšu kas un kā tur kopā likts.

Trešais bravo ir veltīts Jānim Kronim. Nudien. Brīnumjauks depresīvisms, teju taustāma bezcerība un visu piepildošs izmisums .

To gan norakstu uz pirmizrādes satraukumu, bet bija manāms tramīgums aktieros, tāda milzīga uzvilktība – visumā diezgan nervoza spēle ar miniatūriem iekritieniem un mulsumu. Mazliet tracināja Reiņa Botera terapeita…. saspringums, neveiklums, nedrošība, partnera nesajušana?! Iespējams ne aktieris, bet pats izrādes materiāls par to atbildīgs.

Ja skatās tā ļoti kritiski, tad “Bārdas” man patīk labāk, tajās es vēstījumu noķeru mazliet labāk. Šajā tas šķiet daudzšķautņaināks un sadalīts vairākos līmeņos (katrs varonis risina mazliet savu līniju). Var jau ļoti nodalīt, ka stāsts ir par vīrieti ar depresiju, Vai vīriešiem ar atšķirīgām depresijas pazīmēm, taču, domāju ka tās pārvar dzimumu robežas. Interesanti ir tas, ka režisors un dramaturs par to grib un var runāt. Ka netiek uzturēts mīts par to cik vīrieši ir bezjūtīgi un cik maz viņiem problēmu un raižu.

Jāatzīst, ka izrādes fināls man nav pilnībā izprotams. Rozā ķirzakas, protams, ir skaistas, bet… kāpēc viņas dejo?

Galvenā doma, kas paliek, kad izrāde beigusies? Nu tā par to tamponu un zvaniņu. Vai dzīvoju dzīvi kā uzpirkstenīte vai ilgojos kļūt par zvaniņu? Vai meklēju savu piepildījumu ārpus sevis? Un ko nozīmē ķirzakas – astes, kuras jānocērt, lai vieta augt jaunām? Cik bieži un ilgi cirtīsi, vai vecām kāda būtiska vaina? Skaidrs ir tas, ka ja ar veco esi ieķēries un iekļuvis slazdā, tad gan – lai tā paliek tur, bet pats dodies brīvībā.

Ir vērts aiziet. ir daudz interesantu domu un skatpunktu, kuri ierosina izvērtēt ierastās lietas citādi, ja ne baigi ierakties sevī un savā esībā, tad vismz iepauzēt un racionāli novērtēt esošo situāciju. Ļoti iespējams, ka būs jāiet atkārtoti, jo katrā reizē var atklāties cita izrādes šķautne un aktualitāte.

Dramaturgi: Anete Konste, Edmunds Frīdvalds, Mārcis Lācis
Režisors: Mārcis Lācis
Scenogrāfs: Jānis Bijubens
Mūzikas autors: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Spēlē: Jānis Kronis, Kārlis Tols, Reinis Boters, Ance Strazda

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: