Pieaugušie

Pieaugušais-cilvēks, kas sasniedzis fizisko un garīgo briedumu; pieaudzis cilvēks.
Tā šo vārdu skaidro vārdnīca. Bet kādus priekšstatus tas modina katrā no mums?

Izrāde, patiesībā, ir kā kulaks uz acs. Laikā, kad pati domāju par savu vidusskolas salidojumu un tā apmeklēšanu. Pakausī kāds čukst, ka uz salidojumu jābrauc tikai tad, kad esi kaut ko sasniedzis un ir ar ko lepoties, taču mūsdienās, kad viss strauji mainās, arī tas var nebūt noteicošais. Vispār – pēc kā mērīt vai dzīve ir izdevusies? Statuss? Ienākumi? Ceļojumi? Mājas lielums un mašīnu skaits? Vara? Laulības un bērni? Man gribās domāt, ka to spējam noteikt paši – jūtamies apmierināti savu dzīvi dzīvojot vai ne, un to sev vari pajautāt arī bez salidojuma.

Izrādei ir viegli ļauties, ja paša skolas laiks bijis spilgts un atmiņu vērtiem mirkļiem piepildīts. Aktieri veikli un brīvi rāda ainu pēc ainas, lēkājot laikā un telpā. Viegli smieties un saprast par ko.

Nē, mums nav jāturas kopā kā toreiz – vidusskolā. Taču es no sirds priecājos, ka man ir dāvināta draudzība, kas ilgst kopš vidusskolas sākuma. Tad ir vieglāk atsaukt atmiņā tos īpašos brīžus, kuros varēji justies brīvs, bezrūpīgs un tik ļoti priecīgs, kā reizēm, šajā – milzīgi pieaugušo cilvēku dzīvēs sanāk… retāk? Pat nē, tas būtu pārāk skarbi teikts. Bet tad ir kāds ar ko dalīties šajās sajūtās, atliek vien ieminēties par gatavošanos angļu valodas eksāmenam pie jūras un atmiņu kņudoņa pāriet arī uz otru un tai seko cita atmiņu pērle. Ir vieglāk atcerēties labo, kas noticis, ja tas, ar ko tas piedzīvots, arvien ir Tavā acu priekšā (lasīt – joprojām uzturat kontaktus).

Tiek izspēlēti uzsvērti atšķirīgi jaunieši ar dažādiem dzīves stāstiem, vērtībām un ceļiem pa kuriem tie gājuši. Tomēr šķiet, visi tiecas iemantot laimi, pieradināt veiksmi un piepildīt sapņus vai ar steigu sapņot jaunus pielāgojot tos pieauguša cilvēka standartiem. Varu sevi iedomāties Artura Krūzkopa varoņa vietā, kurš ir tas, kas visus atkal uzmeklē, grib sasaukt kopā. Pat ja savtīgu iemeslu dēļ.
Vai es esmu pieaugusi un kas par to liecina? Es pati nopelnu naudu ar ko apmaksāt rēķinus. Vai tas cilvēku dara pieaugušu? Veiksmīgu? Vai par pieaugšanu liecina dārgmetāla stīdziņ ap zeltnesi un pēcnācēji? Es nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo negribu jēdzienu “pieaugušais” lietot kā lamu vārdu. Kaut reizēm varētu. Minēšu, sakot, ka izrāde ir par to kā sabalansēt jaunības dullumu, trakulību un dedzību ar atbildību, pienākumiem un nepieciešamībām. Un ceļu kā līdz tam tikt. Nē, nu nemoralizējot, bet atainojot dažādas iespējamības.

Prom devos ar patīkamu pēcgaršu un kārtīgi izsmējusies, dažu domu nolikusi vēlākam laikam. Patika, ai kā patika.

Izcila Martas Grases tēla izturētība. Pārliecinošs Līgas Zeļģes dabiskais manierīgums. Nopucēts Jāņa Vimbas pamatīgums. Teicams Kārļa Krūmiņa atšķirīgums. Kopts Kaspara Aniņa lecīgums. Laba Madaras Botmanes attīstība. Izkopts Sanitas Pušpures dedzīgums. Baudāms Artūra Krūzkopa kopsaucējs.

P.S. Es uz salidojumu šoreiz nesadūšojos.

Režisors: Valters SĪLIS
Dramaturgs: Jānis BALODIS
Mākslinieks: Uģis BĒRZIŅŠ
Komponists: Edgars RAGINSKIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNELomās:
Agnese: Madara BOTMANE
Dace: Liene GĀLIŅA vai Sanita PUŠPURE
Aleksandra: Inga MISĀNE – GRASBERGA vai Marta GRASE
Astra: Līga ZEĻĢE
Jānis: Kaspars ANIŅŠ
Jurģis: Kārlis KRŪMIŅŠ
Andžejs: Arturs KRŪZKOPS
Normunds: Jānis VIMBA vai Valters SĪLIS

Mākoņi

Sen nebaudīta vaļība. Es + bērnu izrāde = bezrūpības mirklis.
Izrāde, kas intriģē ar fizikas eksperimentiem un jaunu zināšanu apguvi. Šķiet, sākotnēji, mazliet puiciska. Taču ātri aizraujos un bikluma mākta cenšos sevi valdīt un ļoti skaļi izrādei līdzi nedzīvot. Bet, ai, kā gribās. Noelsties, kad izrādes sākumu apņem ložņājoša migla. Iespiegties, raugoties pret griestiem skrejošajā ziloņa zobu pastā un skaļi smieties raugoties aktieros mākoņcepurēs.

Ļoti dinamiska, nudien izglītojoša (es tagad zinu, bet vēl neesmu pamēģinājusi izšķīdināt putuplastu acetonā), iesaistoša un iepriecinoša. Apbrīnojama aktieru spēja darīt savu darbu un iegrožot atsaucīgākos skatītājus (vai bezkaunīgākos, ja gribiet, kas aktieriem nebūtu jādara, ja tos pieskatītu viņu vecāki, bet mūsdienu robežas ir tik trauslas un jūtīgas). Arvien vairāk saprotu, cik būtiska daļa bērnu izrādēs ir paši bērni un viņu audzināšana. Tajā ziņā šī izrāde nebija visveiksmīgākā no iespējamā.

Labi strādā temperamentu pretnostatījums. Analītiskais un Impulsīvais, Apdomīgais un Darītājs. Andrejs Možeiko un Artūrs Putniņš. Prāts un Harizma. Jāteic, biju apburta. Tīri sievišķīgi.

Atgriežoties pie fizikas (kas man, neilgajā tās apguvē, nepadevās), tā ļauj uzzināt un izskaidro skaisto parādību rašanās nosacījumus, nelaupot tām noslēpumainības skaistumu. Varavīksne vienalga paliek skaista un neaizsniedzama. Arī mākoņi, apdzejoti, paliek mākoņi, kuros katrs ieraugām ko citu, neraugoties uz to, ko tie mums nes – lietus, sniegu vai noskaņu.

Var just, ka, patiesībā, kā bērns es šo izrādi neredzēju, vai ne? Bet ar to var pierādīt, ka veselīgi arī pieaugušajiem tās redzēt un paraudzīties uz dzīvi no pieredzes uzslāņojuma nesarežģītas perspektīvas. Atminēties tos brīžus, kad katru jautājumu sāki ar kāpēc? Kā? Kur? Nebaidīties tos uzdot šodien. Kā rodas mana nauda? Kur pazūd mans laiks? Nē! Kāpēc nepriecājos, kāpēc nav laika tam, kas iepriecina un uzlādē, kāpēc cīnos par nebūtisko, kāpēc putniem neapnīk dziedāt, kāpēc katru pavasari viss no jauna zied? Dabā viss ir sakārtots. Mums atliek to pieņemt un baudīt. Reizēm,kad gribās vēlreiz miglu, ņemt talkā zināšanas un iegūt pašam savu, privāto miglu.

Noliecu galvu izrādes veidotāju un realizētāju priekšā. Patīkami un jēgpilni.

Režisore: Paula Pļavniece
Dramaturgi: Justīne Kļava, Matīss Gricmanis
Dzejoļi: Juris Kronbergs
Scenogrāfe: Marija Rozīte
Skaņa: Uldis Sniķers
Spēlē: Andrejs Možeiko, Artūrs Putniņš

Ezeriņš

Reizēm no mierīga cilvēka jāpārvēršas medniecē, lai iegūtu sen kāroto biļeti uz mēnešiem uz priekšu izpārdoto izrādi. Un tad ar augošu nepacietību jāgaida izrāde. Kad tās stunda pienākusi, biju gatava katarsei.

Gaidot izrādes sākumu, kavēju laiku vērojot skatītājus un to vietu aizņemšanas tehniku, visai atzīstama. Arī sarunas ļoti kulturālas – par pašu Ezeriņu, par citām redzētajām izrādēm, pašmāju seriāliem un piedzīvotām ballītēm.

Novēršot ausis, koncentrējos uz scenogrāfiju, kas ļāva minēt kas īsti tajā izmantots, un jāuzteic Aigara Ozoliņa darbs izrādi noslāņojot no pašiem pamatiem. Ļoti, ļoti patika. Arī bīdāmie skapji, kas maina saturu un ieeju

Jāatzīstas,ka par darbu atpazīstamību atjēdzos tikai pie blusas stāsta, kurš mani arī visvairāk uzrunāja. Ļoti, ļoti, ļoti laba Dita Lūriņa, kas ielēkusi izrādē, aizstājot Madaru Saldoveri. Grotesks līdz pilnībai. Ar uzslavām gan jādalās visu aktieru virzienos, bet ir daži, atsevišķi, kas arvien biežāk lauž manus stereotipus par sevi tāpēc izceļu. Jā, D. Lūriņa ir viena no tām, vēl kā pārsteigums minams Jānis Skanis, kas ar emocionalitāti ievibrēja mani un izrāvās no manām domām, kurās bija iestrēdzis kā Žurkas Kornēlijas uzticamais Cirča (lasīt – circenis). Arī Normunds Laizāns un Ināra Slucka pārliecināja. Patiesībā jau, visā izrādē aktieru darbi ļāva domāt ka tā ir tāda liela un skaista spēle, ka viņiem pašiem ir interesanti un daudz vairāk vietas kur viņiem kā cilvēkiem noslēpties, jo izrāde nav ļoti reālistiska, nu labi, ir dzīves mirkļu uzplaiksnījumi, bet tajos tik daudz pārspīlējumu un sakāpinātības, ka var mazliet dauzīties. Par to arī liecina uzkrītošā grima kārta, manuprāt, tā uzskatāmi novelk robežu starp realitāti un izrādi, varbūt tā ir daudz smalkāka par balto kārtiņu uz aktieru sejām, jo katrā jokā jau slēpjas daļa patiesībā un aiz smiekliem – mēs paši.

Šī ir tā reize, kad latviešu humors mani pārsteidz nesagatavotu un atstāj pozitīvā autā. Ja tā būtu komēdija ar pašmērķi likt skatītājiem smieties, es, iespējams, teiktu ko citu. Taču tas garšīgais sarkasms ļauj izrādi izgaršot. Turklāt režisors nav bezjēdzīgi virknējis noveles. Kods paliek. “Mūžs ir jāglābj.” Man nepatīk domāt kategorijās par to, ko jau savā dzīvē esmu paveikusi un kas paliks, kad manis vairs nebūs, jo nekā no apkārt sludināto panākumu pazīmēs tajā nav. Priecājos būt par ceļa stabiņu citu cilvēku dzīvēs.

Pēc izrādes es nelecu stāvus kājās un neapplaudēju kā vēl nekad. Jo es īsti nespēju saprast kas ir tas fenomenālais, kas liek cilvēkiem biļetes izķert. Seņkovs? Ezeriņš? Aktieru zāle? Es noskatījos un ievilku ķeksīti. Tobrīd baudīju, bet mājās neko nenesu. Vien mazu gabaliņu atbilstošās mūzikas garnīra. Līdz pagāja divi mēneši un es sapratu, ka tas ir bijis viens no tiem retajiem svaigā gaisa malkiem manā teātra skatītāja pieredzē.

Kods paliek. Mūžs ir jāglābj. Vai jādzīvo tā, lai nav jāglābj. Ar ko izglābt? Vai maz var – labo darbu pret labo liekot vai slikto iemainot pret jauko?
Es gribētu nodzīvot neejot pret sevi un Dievu.

Režisors: Elmārs SEŅKOVS
Dramaturģe: Rasa BUGAVIČUTE
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Aigars OZOLIŅŠ
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Muzikālais noformējums: Edgars MĀKENS
Grima māksliniece: Maija GUNDARE
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Izrādes vadītāja: Iveta RAZUMOVSKA
Lomās: Astrīda KAIRIŠA, Ināra SLUCKA, Dita LŪRIŅA, Uldis ANŽE,Normunds LAIZĀNS, Uldis NORENBERGS, Jānis SKANIS.