Ezeriņš

Reizēm no mierīga cilvēka jāpārvēršas medniecē, lai iegūtu sen kāroto biļeti uz mēnešiem uz priekšu izpārdoto izrādi. Un tad ar augošu nepacietību jāgaida izrāde. Kad tās stunda pienākusi, biju gatava katarsei.

Gaidot izrādes sākumu, kavēju laiku vērojot skatītājus un to vietu aizņemšanas tehniku, visai atzīstama. Arī sarunas ļoti kulturālas – par pašu Ezeriņu, par citām redzētajām izrādēm, pašmāju seriāliem un piedzīvotām ballītēm.

Novēršot ausis, koncentrējos uz scenogrāfiju, kas ļāva minēt kas īsti tajā izmantots, un jāuzteic Aigara Ozoliņa darbs izrādi noslāņojot no pašiem pamatiem. Ļoti, ļoti patika. Arī bīdāmie skapji, kas maina saturu un ieeju

Jāatzīstas,ka par darbu atpazīstamību atjēdzos tikai pie blusas stāsta, kurš mani arī visvairāk uzrunāja. Ļoti, ļoti, ļoti laba Dita Lūriņa, kas ielēkusi izrādē, aizstājot Madaru Saldoveri. Grotesks līdz pilnībai. Ar uzslavām gan jādalās visu aktieru virzienos, bet ir daži, atsevišķi, kas arvien biežāk lauž manus stereotipus par sevi tāpēc izceļu. Jā, D. Lūriņa ir viena no tām, vēl kā pārsteigums minams Jānis Skanis, kas ar emocionalitāti ievibrēja mani un izrāvās no manām domām, kurās bija iestrēdzis kā Žurkas Kornēlijas uzticamais Cirča (lasīt – circenis). Arī Normunds Laizāns un Ināra Slucka pārliecināja. Patiesībā jau, visā izrādē aktieru darbi ļāva domāt ka tā ir tāda liela un skaista spēle, ka viņiem pašiem ir interesanti un daudz vairāk vietas kur viņiem kā cilvēkiem noslēpties, jo izrāde nav ļoti reālistiska, nu labi, ir dzīves mirkļu uzplaiksnījumi, bet tajos tik daudz pārspīlējumu un sakāpinātības, ka var mazliet dauzīties. Par to arī liecina uzkrītošā grima kārta, manuprāt, tā uzskatāmi novelk robežu starp realitāti un izrādi, varbūt tā ir daudz smalkāka par balto kārtiņu uz aktieru sejām, jo katrā jokā jau slēpjas daļa patiesībā un aiz smiekliem – mēs paši.

Šī ir tā reize, kad latviešu humors mani pārsteidz nesagatavotu un atstāj pozitīvā autā. Ja tā būtu komēdija ar pašmērķi likt skatītājiem smieties, es, iespējams, teiktu ko citu. Taču tas garšīgais sarkasms ļauj izrādi izgaršot. Turklāt režisors nav bezjēdzīgi virknējis noveles. Kods paliek. “Mūžs ir jāglābj.” Man nepatīk domāt kategorijās par to, ko jau savā dzīvē esmu paveikusi un kas paliks, kad manis vairs nebūs, jo nekā no apkārt sludināto panākumu pazīmēs tajā nav. Priecājos būt par ceļa stabiņu citu cilvēku dzīvēs.

Pēc izrādes es nelecu stāvus kājās un neapplaudēju kā vēl nekad. Jo es īsti nespēju saprast kas ir tas fenomenālais, kas liek cilvēkiem biļetes izķert. Seņkovs? Ezeriņš? Aktieru zāle? Es noskatījos un ievilku ķeksīti. Tobrīd baudīju, bet mājās neko nenesu. Vien mazu gabaliņu atbilstošās mūzikas garnīra. Līdz pagāja divi mēneši un es sapratu, ka tas ir bijis viens no tiem retajiem svaigā gaisa malkiem manā teātra skatītāja pieredzē.

Kods paliek. Mūžs ir jāglābj. Vai jādzīvo tā, lai nav jāglābj. Ar ko izglābt? Vai maz var – labo darbu pret labo liekot vai slikto iemainot pret jauko?
Es gribētu nodzīvot neejot pret sevi un Dievu.

Režisors: Elmārs SEŅKOVS
Dramaturģe: Rasa BUGAVIČUTE
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Aigars OZOLIŅŠ
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Muzikālais noformējums: Edgars MĀKENS
Grima māksliniece: Maija GUNDARE
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Izrādes vadītāja: Iveta RAZUMOVSKA
Lomās: Astrīda KAIRIŠA, Ināra SLUCKA, Dita LŪRIŅA, Uldis ANŽE,Normunds LAIZĀNS, Uldis NORENBERGS, Jānis SKANIS.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: