Mākoņi

Sen nebaudīta vaļība. Es + bērnu izrāde = bezrūpības mirklis.
Izrāde, kas intriģē ar fizikas eksperimentiem un jaunu zināšanu apguvi. Šķiet, sākotnēji, mazliet puiciska. Taču ātri aizraujos un bikluma mākta cenšos sevi valdīt un ļoti skaļi izrādei līdzi nedzīvot. Bet, ai, kā gribās. Noelsties, kad izrādes sākumu apņem ložņājoša migla. Iespiegties, raugoties pret griestiem skrejošajā ziloņa zobu pastā un skaļi smieties raugoties aktieros mākoņcepurēs.

Ļoti dinamiska, nudien izglītojoša (es tagad zinu, bet vēl neesmu pamēģinājusi izšķīdināt putuplastu acetonā), iesaistoša un iepriecinoša. Apbrīnojama aktieru spēja darīt savu darbu un iegrožot atsaucīgākos skatītājus (vai bezkaunīgākos, ja gribiet, kas aktieriem nebūtu jādara, ja tos pieskatītu viņu vecāki, bet mūsdienu robežas ir tik trauslas un jūtīgas). Arvien vairāk saprotu, cik būtiska daļa bērnu izrādēs ir paši bērni un viņu audzināšana. Tajā ziņā šī izrāde nebija visveiksmīgākā no iespējamā.

Labi strādā temperamentu pretnostatījums. Analītiskais un Impulsīvais, Apdomīgais un Darītājs. Andrejs Možeiko un Artūrs Putniņš. Prāts un Harizma. Jāteic, biju apburta. Tīri sievišķīgi.

Atgriežoties pie fizikas (kas man, neilgajā tās apguvē, nepadevās), tā ļauj uzzināt un izskaidro skaisto parādību rašanās nosacījumus, nelaupot tām noslēpumainības skaistumu. Varavīksne vienalga paliek skaista un neaizsniedzama. Arī mākoņi, apdzejoti, paliek mākoņi, kuros katrs ieraugām ko citu, neraugoties uz to, ko tie mums nes – lietus, sniegu vai noskaņu.

Var just, ka, patiesībā, kā bērns es šo izrādi neredzēju, vai ne? Bet ar to var pierādīt, ka veselīgi arī pieaugušajiem tās redzēt un paraudzīties uz dzīvi no pieredzes uzslāņojuma nesarežģītas perspektīvas. Atminēties tos brīžus, kad katru jautājumu sāki ar kāpēc? Kā? Kur? Nebaidīties tos uzdot šodien. Kā rodas mana nauda? Kur pazūd mans laiks? Nē! Kāpēc nepriecājos, kāpēc nav laika tam, kas iepriecina un uzlādē, kāpēc cīnos par nebūtisko, kāpēc putniem neapnīk dziedāt, kāpēc katru pavasari viss no jauna zied? Dabā viss ir sakārtots. Mums atliek to pieņemt un baudīt. Reizēm,kad gribās vēlreiz miglu, ņemt talkā zināšanas un iegūt pašam savu, privāto miglu.

Noliecu galvu izrādes veidotāju un realizētāju priekšā. Patīkami un jēgpilni.

Režisore: Paula Pļavniece
Dramaturgi: Justīne Kļava, Matīss Gricmanis
Dzejoļi: Juris Kronbergs
Scenogrāfe: Marija Rozīte
Skaņa: Uldis Sniķers
Spēlē: Andrejs Možeiko, Artūrs Putniņš

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: