Pieaugušie

Pieaugušais-cilvēks, kas sasniedzis fizisko un garīgo briedumu; pieaudzis cilvēks.
Tā šo vārdu skaidro vārdnīca. Bet kādus priekšstatus tas modina katrā no mums?

Izrāde, patiesībā, ir kā kulaks uz acs. Laikā, kad pati domāju par savu vidusskolas salidojumu un tā apmeklēšanu. Pakausī kāds čukst, ka uz salidojumu jābrauc tikai tad, kad esi kaut ko sasniedzis un ir ar ko lepoties, taču mūsdienās, kad viss strauji mainās, arī tas var nebūt noteicošais. Vispār – pēc kā mērīt vai dzīve ir izdevusies? Statuss? Ienākumi? Ceļojumi? Mājas lielums un mašīnu skaits? Vara? Laulības un bērni? Man gribās domāt, ka to spējam noteikt paši – jūtamies apmierināti savu dzīvi dzīvojot vai ne, un to sev vari pajautāt arī bez salidojuma.

Izrādei ir viegli ļauties, ja paša skolas laiks bijis spilgts un atmiņu vērtiem mirkļiem piepildīts. Aktieri veikli un brīvi rāda ainu pēc ainas, lēkājot laikā un telpā. Viegli smieties un saprast par ko.

Nē, mums nav jāturas kopā kā toreiz – vidusskolā. Taču es no sirds priecājos, ka man ir dāvināta draudzība, kas ilgst kopš vidusskolas sākuma. Tad ir vieglāk atsaukt atmiņā tos īpašos brīžus, kuros varēji justies brīvs, bezrūpīgs un tik ļoti priecīgs, kā reizēm, šajā – milzīgi pieaugušo cilvēku dzīvēs sanāk… retāk? Pat nē, tas būtu pārāk skarbi teikts. Bet tad ir kāds ar ko dalīties šajās sajūtās, atliek vien ieminēties par gatavošanos angļu valodas eksāmenam pie jūras un atmiņu kņudoņa pāriet arī uz otru un tai seko cita atmiņu pērle. Ir vieglāk atcerēties labo, kas noticis, ja tas, ar ko tas piedzīvots, arvien ir Tavā acu priekšā (lasīt – joprojām uzturat kontaktus).

Tiek izspēlēti uzsvērti atšķirīgi jaunieši ar dažādiem dzīves stāstiem, vērtībām un ceļiem pa kuriem tie gājuši. Tomēr šķiet, visi tiecas iemantot laimi, pieradināt veiksmi un piepildīt sapņus vai ar steigu sapņot jaunus pielāgojot tos pieauguša cilvēka standartiem. Varu sevi iedomāties Artura Krūzkopa varoņa vietā, kurš ir tas, kas visus atkal uzmeklē, grib sasaukt kopā. Pat ja savtīgu iemeslu dēļ.
Vai es esmu pieaugusi un kas par to liecina? Es pati nopelnu naudu ar ko apmaksāt rēķinus. Vai tas cilvēku dara pieaugušu? Veiksmīgu? Vai par pieaugšanu liecina dārgmetāla stīdziņ ap zeltnesi un pēcnācēji? Es nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo negribu jēdzienu “pieaugušais” lietot kā lamu vārdu. Kaut reizēm varētu. Minēšu, sakot, ka izrāde ir par to kā sabalansēt jaunības dullumu, trakulību un dedzību ar atbildību, pienākumiem un nepieciešamībām. Un ceļu kā līdz tam tikt. Nē, nu nemoralizējot, bet atainojot dažādas iespējamības.

Prom devos ar patīkamu pēcgaršu un kārtīgi izsmējusies, dažu domu nolikusi vēlākam laikam. Patika, ai kā patika.

Izcila Martas Grases tēla izturētība. Pārliecinošs Līgas Zeļģes dabiskais manierīgums. Nopucēts Jāņa Vimbas pamatīgums. Teicams Kārļa Krūmiņa atšķirīgums. Kopts Kaspara Aniņa lecīgums. Laba Madaras Botmanes attīstība. Izkopts Sanitas Pušpures dedzīgums. Baudāms Artūra Krūzkopa kopsaucējs.

P.S. Es uz salidojumu šoreiz nesadūšojos.

Režisors: Valters SĪLIS
Dramaturgs: Jānis BALODIS
Mākslinieks: Uģis BĒRZIŅŠ
Komponists: Edgars RAGINSKIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNELomās:
Agnese: Madara BOTMANE
Dace: Liene GĀLIŅA vai Sanita PUŠPURE
Aleksandra: Inga MISĀNE – GRASBERGA vai Marta GRASE
Astra: Līga ZEĻĢE
Jānis: Kaspars ANIŅŠ
Jurģis: Kārlis KRŪMIŅŠ
Andžejs: Arturs KRŪZKOPS
Normunds: Jānis VIMBA vai Valters SĪLIS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: