Arhīvs

Monthly Archives: augusts 2016

Reizēm mūs var pārņemt sajūta, ka tur, kur viss šķiet zināms, pārbaudīts un atzīts par netīkamu, ir vērts pārbaudīt to vēlreiz. Lai arī aiz muguras ir sarežģītas attiecības ar Liepājas teātri un tā skatīšanās pieredzi, ļoti ilgi es nedomāju par iespēju doties uz šo izrādi Rīgā.

Sākums bija grūts. Salauzt sava prāta veidoto aizspriedumu mūri un ļauties. Viens no brīžiem, kas pamatīgi manus priekšstatus sapurināja bija Ziloņcilvēka dzimšana – izvēle ļaut ieraudzīt kā Egons Dambrovskis pārtop tajā, bija izcila, jo šķiet, reti kuram Latvijas aktierim ir tik milzīga plastika un spēja izdarīt to, ko darījis viņš (šobrīd grūti atrast vārdu). Man viņš vienmēr šķitis līdzīgs plastilīnam.

Taču, vislabprātāk es sāktu no beigām. Jo tās mani pārsteidza nesagatavotu. Pat ne sižetiski, bet pēdējā aina man burtiski “norāva jumtu”. Tajā saslēdzās visi elementi – brīnišķīgā scenogrāfija, kura pārvērtās īstā brīnumā, kad to piepildīja kustīgo gaismiņu straumes, mūzika, E. Dambroviskis, Mārtiņš Kalita, Rolands Beķeris un Anete Berķe. Es nezinu vai tā bija izrāde pati vai viss kopā, bet tieši tobrīd es atkal noticēju teātrim, kaut kam tajā, kas ir netverams un īsts, mirklim, kad gribās ilgi klusēt un celties kājās aplaudēt. Tādi mirkļi ir reti, tāpēc tik satraucoši.

Izrāde, kura pilna ar labiem aktierdarbiem. Pārsteidzošs Gatis Maliks un viņa izrunu dažādība, jaunatklājums man – Edgars Ozoliņs ar savu zvaigžņu stundu un izturētību, nepārspīlētā Inese Kučinska, Uzteicami mainīgie – Rolands Beķeris, Anete Berķe, Kaspars Kārkliņš un Mārtiņš Kalita (arī viņu es kā no jauna ieraudzīju, kopš “Ugunī”)

Mazliet pagrūti gan bija distancēties no citos teātros iestudētajiem darbiem, kuros atainotas ārsta un pacienta attiecības. Lai cik spēcīgi aktieri un situāciju atšķirība. Tik un tā viens caur otru risina lietas, kas notiek pašos.

Vizuāli ļoti, ļoti, ļoti skaista izrāde. Manas acis bija sajūsmā. Ausis arī.
Prāts pārsteigts un mēģina atrisināt dažus izrādes uzdotos rēbusus, gan simboliskos – par to kāpēc visi personāži, izņemot Džonu Meriku, ierodoties izkrīt no skapjiem?! Vai tas, ka mēs palīdzam citiem ir tiešām nesavtīga palīdzība un iestāšanās par citu interesēm, vai neapzināta/apzināta savu iekšējo alku remdināšana?

Īsi pirms izrādes ļāvos arī skaļi atzīt, ka man ir problēmas saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem ir kāda vizuāla īpatnība ( negribās lietot vārdu kroplība vai defekts). Man ir mazliet bail un nepatīkami. Negribās blenzt, bet neparastums raisa interesi saprast, kas tieši nav tā, kā parasti, un novēršoties šķiet, ka cilvēks to var iztulkot kā novēršanos nespējā viņu uzlūkot. Pārlieku ilgi raudzīties gan nevaru, jo deformācijas mani … mulsina. Šī, patiesībā, ir ļoti piņķerīga tēma man pašai sev, izrādē tā ir ieskicēta, taču vairāk uzsvērts normālums. Ir būtiski iederēties un iekļauties kādā sabiedrības grupā. Būt normālam un veiksmīga, jo “nekas tā nepievilina veiksmi kā veiksme.” Visu laiku tēma – kas tad ir normāls? Kurš, kas Tevi par tādu padara/ atzīst? Ja es gulējis ar sievieti – esi īsts vīrietis? Ja Tev ir ģimene un nauda, esi normāls un pat veiksmīgs? “Ievērojot noteikumus, kuri izdomāti mūsu pašu labad, esam laimīgi.”

Aiz katra no mums kaut kas slēpjas. Manuprāt, mums arvien ātrāk skrienot un dzenot laiku auļos, arvien retāk atļaujamies būt īsti, pilnīgi mēs paši – būvēt savas imitācijas par imitāciju, domāt par Džuljetām, ne tikai par sevi un pārbaudīt vairāk par dvašu spogulī. Es ticu, ka katrā no mums ir mīloši, inteliģenti un radoši cilvēki. Tie, kas baidās būt nesaprasti, atstumti un apsmieti, tomēr saņem drosmi un būvē savas iekšējās katedrāles. Viegli var apjukt normālības pūlī. Noteikumu labirintos. Normu tīklojumā. Taču mēs esam aicināti būt mēs paši. Un cienīt citus par viņu centieniem būt viņiem.

Jāatzīstās, ka ir grūti rakstīt par to, kas ir paticis. Ir pat mazliet savādi kaut ko īpaši izcelt un atšķirt no pārējā. Pirmajā cēlienā es nebiju droša par WOW beigās. Taču izrādes ainām rindojoties un nemanāmi mani atslēdzot no realitātes, izdevās. Tradicionālais ieteikums tiem , kas neko no šeit rakstītā nav sapratuši vai vēlējušies lasīt – aizejiet, noteikti aizejiet!

Režisore – Laura Groza-Ķibere
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Komponists – Kārlis Auzāns
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
Video mākslinieks – Artis Dzērve
No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Lomās: Egons Dombrovskis, Edgars Ozoliņš, Inese Kučinska, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Mārtiņš Kalita, Anete Berķe, Rolands Beķeris, Kaspars Gods

Advertisements

Bija sajūta, ka ir jāaiziet, jānoķer pēdējā iespēja redzēt. Jāatzīstas, ka primārais iemesls tam bija vēlēšanās redzēt Valtera Sīļa režiju. Laikam vecums – šobrīd daudz biežāk uzmanību pievēršu režisoram nevis aktieru sastāvam.

Domāju, ka pirmā rinda būs kā radīta man, taču milzīgi daudzie dūmi mani darīja traku. Pat ne tie – daudzo cigarešu dūmi, bet tie, ar kuriem piepildīja scenogrāfiju pirms katra cēliena un tie kā smacējoša sega ievēlās zālē pār skatītājiem. Astma nebija sajūsmā, tāpēc gūta mācība un rūpīgāk tiek izsvērta vietu izvēle izpētot norādītos brīdinājumus.

Iespējams, šī izrāde iegūst no tā, ka par to rakstu tikai tagad, jo uzreiz pēc tās noskatīšanās es biju noskaņota diezgan kategoriski – man nepatika un tur neko nevar mainīt! Šobrīd es domāju, ka izrādē skartas daudzās smagās tēmas kuras ar laiku nekur nepazūd. Laulāto attiecības, bērnu savstarpējās un bērnu – vecāku attiecības. Spēcīgo, dominējošo personību attiecības ar citām. Noslēpumi un to ne izpaušanas sekas.

Pie labajām lietām minama “caurspīdīgā” un funkcionālā scenogrāfija, ne paredzamība (jo pirms izrādes filmu nebiju redzējusi un darbu lasījusi arī ne) un dinamiskā aktierspēle, ar BRAVO Lolitai Caukai par spēku – fizisko un mentālo.

Nespēju noticēt šim pārnesumam – uz skatuves raugoties amerikāņu ģimenē. Manī kaut kas grūda šo izrādi projām – es negribēju to skatīties (katru starpbrīdi apsvēru domu doties prom), man negribējās par to domāt un es negribēju tajā ieraudzīt vērtīgo, jo man viss šķita tik briesmīgs – pretīgs, prasts un ļauns. Pieļauju domu, ka mēs ik pa brīdim atgrūžam ārpusē to, ko iekšienē negribam pieņemt – ka mēs, cilvēki, esam trausli – mūs var aizvainot un ievainot, un tajā pašā laikā – mēs esam tik spēcīgi, lai to pašu nodarītu otram. Un tad tādi – savainotie, garīgi sakropļoti pārvietojamies pa pasauli meklēdami kādus kas mūsu ievainojumiem palīdz sadzīt vai atkal un atkal uzplēš un mēs sākam kaifot no atkaluzšķērstības sajūtas. Varbūt.

Negribās visus skumdināt un uzsvērt tikai slikto, tomēr ceru, ka ne tikai melnīgsnējais humors, bet arī dziļākais darba vēstījums sasniedza vismaz lielāko daļu skatītāju. Domāju, pavērojot vidi sev apkārt, mums nebūtu ļoti tālu jāmeklē šādas ģimenes arī mūsmājās – Latvijā. Mums patīk, ka mums ir taisnība un mēs reti kautrējamies to pie izdevības aizrādīt otram. Patiesībā, kūtrums mums maz raksturīgs, jo savā šerpajā kategorismā un iecirtibā spējam darīt pāri. Pārāk reti aizdomājamies un jautājam kā otrs jūtas – vai tas, ka mēs esam pār to izvirduši visu savu dienā krāto negāciju plūsmu, otru atstāj neskartu? Un vai mums ir tiesības ļoti jaukties, noteikt otra dzīvi? Pat vecākiem? Jā, jā, izrāde par robežām – ne tikai zemju, sētu un namu, bet arī cilvēciskajām – kur sākos un beidzos es? Tu?

Piņķerīgi. Novērtējami aktierdarbi. Pārliecinoša Zane Jančevska un pārsteidzošs Uldis Anže. Darbs padarīts visiem, labs darbs. Daudz dažādu toņu – kā izrādes sižetiskajā, tā arī aktieriskajā līnijā, un jāteic – daži jauki pārsteigumi.


Režisors: Valters SĪLIS
Scenogrāfe: Ieva KAULIŅA
Kostīmu māksliniece: Liene ROLŠTEINA
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Tulkotāja: Ieva STRUKA
Producents: Jānis KAIJAKS
Lomās: Uldis DUMPIS vai Uldis NORENBERGS, Lolita CAUKA, Zane JANČEVSKA, Juris LISNERS, Madara BOTMANE, Daiga GAISMIŅA, Daiga KAŽOCIŅA, Lāsma KUGRĒNA, Jānis SKANIS, Uldis ANŽE, Anete SAULĪTE vai Marija BĒRZIŅA, Juris HIRŠS, Mārcis MAŅJAKOVS

Brīdis, ko uzdāvināt sev. Tiesa, mazliet bažījoties vai kultūralkas tiks apmierinātas ar netradicionālu uzvedumu teātrī. Taču diena pati sevi ieaijāja sev vēlamajā un ļoti tīkamā ritējumā. Atlika no maigās pavasara saules glāstiem parkā, kur klausītas putnu dziesmas ieslīgt krēslā un ļauties.

Pati pirmā dziesma nu man kļuvusi par vienu no tīkamākajām Kārļa Kazāka daiļradē. Dziesma, kuras vārdos gan toreiz, gan katru reizi atkal to dzirdot (pavasarī tā tika pieteikta kā pirmatskaņojums) gribās klausīties un piekrist. Tāds stāsts, smeldze un daile. Kā viss šis kopā būšanas laiks – piepildīts ar vīrišķo maigumu. To ļoti skaisto vīrišķības daļu, kura, iespējams, bieži tiek slēpta, no tās kaunās vai noliedz – vīrieši jūt! Un tas kā to dara šie trīs Jelgavas puikas…

Telpas iekārtojumā valda lakoniskums – šeit būsim mēs – skatītāji un skatāmie. Aci pret aci. Sirdi pret sirdi, bez maskām un viltus. Mēs jums un jūs mums. Vārdus, laiku un jūtas. Pieklusinātas gaismas, zināma intimitāte. Mirklis kā dāvana.

Nav pat īsti iespējams izstāstīt par šo laiku, kurā ieklausīties vārdos un mūzikā, jā, arī klusumā, kad nav vai nevajag neko teikt, kad ļaut norimt tikko izskanējušajiem vārdiem, kurus sarindojis viens vai otrs dzejnieks. Es negribu stāstīt kā sēdēju un skatījos mākslinieku lūpu kustībās dziedot vai kā sekoju pirkstiem dejojot pa stīgām. Katram mūzikas klausīšanās pieredzē ir savi uzsvari un pieturas punkti.

Ir lietas, kuras man gribētos lai ilgst ilgāk par ilgi. Viena no tām ir Gundara Grasberga balss skaņa. Ja tā vēl ietērpjt uzrunājošas dzejas rindas, jēgpilnus stāstus, tad varu aizvērt acis un klausīties esot kaut kur – nenoteiktā laiktelpā starp izskanējušo un nākamo skaņu.

Zinu, viss izklausās pārāk saldi un rožaini, ja aiziesi pats, tad pārliecināsies, ka no salkanuma tur maz. Tur viss ir īsts – no skatuves pacēluma dzelzim līdz griestu līstei. Nedomāju, ka izrāde sievietēm, kurā jūsmot par vīriešiem. Es teiktu, ka daudziespējama stunda ar astīti, kurā skrejošās domas var atlaist un veldzēties dziļumā, kurā kāds jau pirms tam piesmēlis krūzi pilnu ar vērtīgiem vārdiem un citus ceļus ejošām pārdomām. Mēs neesam tikai skrējēji un tērētāji. Mums katram vajag ievilkt elpu, padzerties un pirms nākamā skrejceļa padomāt, vai tas ir tā vērts.

Ne mirkli nebiju vīlusies par lēmumu iet un ļaut just. Katram savas tās jušanas, šajās spēju iejusties arī es.

Aizej, dod iespēju laikam pierimt!

Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Skaņu operators: Jānis LĪDE
Producente: Ilze BLAUB\ERGA
Spēlē: Gundars GRASBERGS, Kārlis KAZĀKS, Māris BĪMANIS