Jušanas

Brīdis, ko uzdāvināt sev. Tiesa, mazliet bažījoties vai kultūralkas tiks apmierinātas ar netradicionālu uzvedumu teātrī. Taču diena pati sevi ieaijāja sev vēlamajā un ļoti tīkamā ritējumā. Atlika no maigās pavasara saules glāstiem parkā, kur klausītas putnu dziesmas ieslīgt krēslā un ļauties.

Pati pirmā dziesma nu man kļuvusi par vienu no tīkamākajām Kārļa Kazāka daiļradē. Dziesma, kuras vārdos gan toreiz, gan katru reizi atkal to dzirdot (pavasarī tā tika pieteikta kā pirmatskaņojums) gribās klausīties un piekrist. Tāds stāsts, smeldze un daile. Kā viss šis kopā būšanas laiks – piepildīts ar vīrišķo maigumu. To ļoti skaisto vīrišķības daļu, kura, iespējams, bieži tiek slēpta, no tās kaunās vai noliedz – vīrieši jūt! Un tas kā to dara šie trīs Jelgavas puikas…

Telpas iekārtojumā valda lakoniskums – šeit būsim mēs – skatītāji un skatāmie. Aci pret aci. Sirdi pret sirdi, bez maskām un viltus. Mēs jums un jūs mums. Vārdus, laiku un jūtas. Pieklusinātas gaismas, zināma intimitāte. Mirklis kā dāvana.

Nav pat īsti iespējams izstāstīt par šo laiku, kurā ieklausīties vārdos un mūzikā, jā, arī klusumā, kad nav vai nevajag neko teikt, kad ļaut norimt tikko izskanējušajiem vārdiem, kurus sarindojis viens vai otrs dzejnieks. Es negribu stāstīt kā sēdēju un skatījos mākslinieku lūpu kustībās dziedot vai kā sekoju pirkstiem dejojot pa stīgām. Katram mūzikas klausīšanās pieredzē ir savi uzsvari un pieturas punkti.

Ir lietas, kuras man gribētos lai ilgst ilgāk par ilgi. Viena no tām ir Gundara Grasberga balss skaņa. Ja tā vēl ietērpjt uzrunājošas dzejas rindas, jēgpilnus stāstus, tad varu aizvērt acis un klausīties esot kaut kur – nenoteiktā laiktelpā starp izskanējušo un nākamo skaņu.

Zinu, viss izklausās pārāk saldi un rožaini, ja aiziesi pats, tad pārliecināsies, ka no salkanuma tur maz. Tur viss ir īsts – no skatuves pacēluma dzelzim līdz griestu līstei. Nedomāju, ka izrāde sievietēm, kurā jūsmot par vīriešiem. Es teiktu, ka daudziespējama stunda ar astīti, kurā skrejošās domas var atlaist un veldzēties dziļumā, kurā kāds jau pirms tam piesmēlis krūzi pilnu ar vērtīgiem vārdiem un citus ceļus ejošām pārdomām. Mēs neesam tikai skrējēji un tērētāji. Mums katram vajag ievilkt elpu, padzerties un pirms nākamā skrejceļa padomāt, vai tas ir tā vērts.

Ne mirkli nebiju vīlusies par lēmumu iet un ļaut just. Katram savas tās jušanas, šajās spēju iejusties arī es.

Aizej, dod iespēju laikam pierimt!

Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Skaņu operators: Jānis LĪDE
Producente: Ilze BLAUB\ERGA
Spēlē: Gundars GRASBERGS, Kārlis KAZĀKS, Māris BĪMANIS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: