Pēdējais pionieris

Ļoti asociatīvu krāsu izvēle scenogrāfijā, tīrs spēles laukums – daudz vietas atmiņām. Es neesmu pieredzējusi pionieru laikus, taču sevi atceros ar daudz ko no tā, kas pēc tiem palika – vingrošanas sienām un sporta zāļu soliem, lecamajiem āžiem, citu lietoto mācību grāmatu dzēšanu un mielastiem uz mašīnu kapotiem.

Izrāde kā iespēja uzlikt pagātnes brilles un caur tām redzēt otras puses viedokli. Kā bija būt krievvalodīgam laikā, kad dzima neatkarīga Latvija? Kā bija piedzīvot režīmu un arī domāšanas maiņu, un vai to maz piedzīvoja, es domāju – domāšanas maiņu, varbūt tā mums ir sava vieda mantojums joprojām šķirojot krievos un latviešus, svešajos un savējos?! Man ļoti patika aina, kurā varoņi spriež par latviešiem – ka latviešu bērni nespēlējas, jo nav pagalmā, nepriecājas, jo nesvin visus iespējamos svētkus ar banketu uz mašīnas pārsega utt. Arī šajā ziņā, manuprāt, nekas daudz nav mainījies – mēs joprojām varam atrast atšķirības mūsu mentalitātēs, ja tas ir tas, ko meklējam. Taču domāju, ka svarīgāk ir otrā ieraudzīt cilvēku, to, kas mums kopīgs – katrs bijis uz savu pirmo diskotēku un deju placī izrādījis savus mega stilīgos soļus, ko pirms tam mājās pie spoguļa izmēģinājis. Bijušas pirmās simpātijas, neveiksmes kontroldarbos, saķeršanās ar skolotājiem, domstarpības (īstenībā, izcils vārds – domu starpības!) ar draugiem utt. Mēs visi esam no maziem bērniem auguši un veidojušies par lieliem cilvēkiem. Un jo straujāk augām, jo lielāki sapņi par pieaugušo dzīvi mums bija. Bet jautājumu par to, kas no tā iznācis, varam pats sev klusībā uzdot un paprātot, vai katrā no mums nav kāds pēdējais pionieris – kurš vienmēr gatavs atklāt ko jaunu (jo spēlējoties ar vārdiem, mēs varam mazliet atkāpties no politiskā fona)?!

Izrādē spēlējošie aktieri ir svaiguma un dzīves spara pilni, īpaši to gribās attiecināt uz Ilzi Āboltiņu, kura uztur izrādes enerģisko stīgu un dabiski ļauj ap sevi riņķot abu puišu stāstiem, ļoti, ļoti patīkama un, šķiet, spēcīga potenciāla aktrise (un es to nudien nesaku ļoti bieži). Arī Kristaps Ķeselis, kurš jau praktizējies lielākā teātrī, harmoniski iekļaujas lakoniskajā spēlēs laukumā un ticami uzbur ainu pēc ainas. Armands Ikalis ir jaunatklājums ar skaistu tembru un lielu pašatdevi. Visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka šie aktieri nudien ir labi draugi, kas vienkārši dzīvo un priecājas to darot kopā. Es teiktu, ka šis ir ļoti cilvēcisks, viegli uztverams, bet ne vienkāršs darbs par laiku, kas tik daudziem ir jūtīgo tematu listē. Ir vērts redzēt, ja ne analizēt, tad, iespējams (ja gadu skaits ļauj un ir ko) – atcerēties un mēģināt saprast – ir vai nav jēga šodien kādam uzbrukt un nosodīt, ka nerunājam vienā valodā un neskatāmies tos pašus seriālus?!


Režisors: Dmitrijs Petrenko
Dramaturgs: Jānis Balodis
Spēlē: Ilze Āboltiņa, Armands Ikalis, Kristaps Ķeselis
Scenogrāfe: Sintija Jēkabsone
Gaismu māksliniece: Jūlija Bondarenko

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: