Uz šo izrādi es gribēju doties jau kādus gadus pirms šī. Taču mēdz teikt, ka visam ir savs laiks. Tad nu pienākot drēgnam, vējainam un aptumšotam 29. oktobra novakaram, tas beidzot īstenojās. Īstākā laikā trāpīt, diez vai vēl varētu. Visticamāk – gulēšu pie ieslēgtas gaismas un cerēšu, ka nemurgošu.
Es ļoti centos atrast kādu labu tulkojumu tam vārdam, kas lauzās pirmais pār lūpām. Prātjaucis. Jo manējais tika uzlauzts un apjucināts. Papētot tuvāk rakstnieku – krievu absurda literatūras meistaru (kā viņu dēvē interneta dzīlēs atrodami avoti), mazliet nomierinos un vairs sevi netirdu ar jautājumu – par ko īsti bija izrāde? Un ļaujos prātojumiem par to, kas noticis kūtrajai latviešu publikai, ka tā visos iespējamajos brīžos sarunājās, un neba nu čukstus. Pēc smiekliem šķita, ka skatos komēdiju. Labi, biju ieņēmusi kritisko pozu un gribēju kaut ko jēgpilnu no izrādes izlobīt, bet par apkakāšanos uz skatuves nepiesmietu pilnu zāli. Nekad. Sev to skaidroju ar cilvēku reakciju uz stresu, kas bieži izlaužas kā smiekli, proti – nezini kas īsti notiek, neko nesaproti, bet smejies kā kutināts. Nu vismaz sevī es to reizēm tā risinu. Un ļoti ceru, ka arī šoreiz citiem bija tāpat. Jā, esmu nosodoša, jā, esmu neiecietīga, un jā, es arī esmu tikai cilvēks.
Vecene. Pirmā izrāde, kurā es ļoti priecājos, ka varu aiz kāda aizslēpties un visu neredzēt. Vemšanu, piemēram. Bez uzskatāmiem vizuālajiem materiāliem man jau pietika ar skaņas efektiem. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti naturāla izrāde ar daudziem ķermeņa izdalījumiem. Milzīgi daudz detaļu. Kā teicis pats autors – viņu jau interesē “n i e k i”. Un var saredzēt novirzīšanos no tēmas, kurā nav ļoti milzīgas attīstības. Lai gan mans prāts alkaini vēlējās zināt ar ko un kad tas viss vājprāts beigsies. Es pat nemāku atrast īstos vārdus tam visam, kas tur notika. Atkārtošos – prātjaucis, kārtīgs, riktīgs un galīgs.
Mazliet man gribējās būt aktieru vietā – jo viņi, es ļoti ceru, pirms izrādes ir atkoduši tās vēsti un visus krāsainos niekus, kas tajā milzu buķetē ielikti, un liela daļa publikas, nu vai arī es viena, nespēj pilnībā uztvert un saprast. Kolorīti,
Tādi arī aktieru darbi. Ar groteskiem pārspīlējumiem un cinisku bezkaislību. Lielākais WOW dalās divās daļās – viena tiek tempermentīgjajam un runātīgajam igaunim, kuru iemieso Kaspars Dumburs un apbur ar katru lomas vīli. Un otrā daļa no WOW tiek Kristiānam Kareļinam par to briesmīgo darbu, ko viņš veic un spēju pašam nenosmieties līkam. Patīkami vērot Dmitriju Petrenko aktiera ampluā. Arī pārējie ir uzdevumu augstumos un ļauj ļauties izrādes neiespējamībai.
Katrs izrādi veidojošais elements ir tieši tāds, lai par to skatoties nebūtu jādomā (tātad kāds pirms tās to vieksmīgi pārdomājis, lai būtu precīzi), vienīgā lieta, kas mazdrusciņ patraucēja ir ļodzīgās sienas, kas zog sienai tās “sieniskumu”.
Šo izrādi ir grūti kādam ieteikt, taču ne tāpēc, ka tā būtu slikta, tā joprojām ir nebijusi pieredze skatītājiem, arī izturības pārbaude, kāda Latvijas teātros nav atrodama (nebrīnos un arī nenosodu par to). Applausi par uzdrīkstēšanos – izaicināt skatītāju un pašiem sev atļaujot būt neglītiem pat pretīgiem.
Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, muzikālais noformējums:Vladislavs NASTAVŠEVS
Tulkotājs: Haralds MATULIS
Scenogrāfa asistents: Artūrs ARNIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Režisora palīdze: Inese ARAIDE
Producente: Ilona MATVEJEVA
Lomās: Arturs KRŪZKOPS, Kaspars DUMBURS, Anta AIZUPE, Kārlis KRŪMIŅŠ, Dmitrijs PETRENKO, Kristians KAREĻINS
Sajūtu vēstniecība 