Arhīvs

Monthly Archives: marts 2017

Ak, laime un prieks, atkal mākslā veldzēties!
Reizēm ir tā mazā lidojuma sajūta, kad vismaz vēl prāvu mirkli pēc izrādes esi tās noskaņā, nemanot sāc runāt vai smiet kā kāds no tēliem, kusties kā kāds no tiem, vai ieraugi situācijās kurās nekautrējies citēt izrādes varoņus! Šoreiz bija tieši tā!

Baudījums acīm – pasakos par katra tērpa kroku un mirdzumiņu! Cilvēciski komplimentējošas ir galveno varoņu formas, varot ieraudzīt to skaistumu, ko piešķir miesa.

Sākumā mazliet šaubījos, vai krievu māksliniecisko aprindu bohēma ir tā uz ko es gribētu raudzīties, taču, kā lieku reizi pierādās – mēs visi esam cilvēki, un nav slikti kādreiz palūkoties uz tiem, kas dzīvojuši pirms mums un apjaust, ka nekur ļoti tālu mēs neesam tikuši arī šodien. Ja nu vienīgi mīlas daudzstūrainās figūras ir vieglāk koordinēt ar viedtālruņiem un caur internetu. Vien tas varētu nozagt romantisma devu.

Ļoti kolorīta tēlu palete, katram aktierim līdz smalkumam iznesot savējo. Tik “garšīgi”viņos skatīties, jo ticu katrai kustībai un man nav jāpiepūlas, lai spētu ļauties izrādei.

Ļoti, ļoti viegla spēle par galīgi ne vieglām tēmām. It kā mazliet vieglprātīgi pieskārieni cilvēka dvēseles jūtīgākajām stīgām. Rotaļa ar tām, taču tik skaista, ka vēl zemeņu garša paliek uz lūpām. Izcila Sandra Kļaviņa un viņas Ļoļečka, sievišķīga un tik nogarlaikojusies, ka kļuvusi akla pret savas dzīves vērtībām (par to gan spriežu ar savu mūsdienīgo pieredzi, kurai nešķiet, ka mietpilsoniska laulības dzīve ar mīlamu vīru, kurš mīl arī Tevi ir jāiemaina pret sarežģīti laipojamiem sakariem un neziņas māktām dienām). Taču kādā smadzenes krokā attaisnoju sievieti, kura ilgojas pēc sajūsmas pilnām acīm un sirdi ar kuru raudzīties dzīvē. Es nezinu….

Mīlnieki. Raupjais un tiešais. Jūtīgais un nepieredzējušais, kuru pašu satriekusi viņa mīlestība. Piezemētais un praktiskais. Mužiks, kucēns un slinķis. Un viņiem pa vidu apjucis surikāts. Nu, ja mēs gribētu runāt raksturojošās līdzībās.

Atļaušos īpaši izcelt arī Mārtiņu Upenieku, kurš ļauj sekot sava varoņa iekšējām cīņām ļoti uzskatāmi, varbūt brīžam pārlieku vizualizējot un kariķējot mīlas slāpstošu jaunekli ar nenoteiktu seksuālo orientāciju, taču pēdējā ainā lūkojos viņā un baudīju to ko redzēju.

Bravo arī Andrim Keišam, Baibai Brokai, Kasparam Znotiņam un pārējiem!

Vienīgai, ko līdz galam es nesapratu – klavieres. Skaidrs, ka tās nozīmēja ko vairāk – mākslu, rotaļas, spēles, ko tieši?

Ejiet ļaudis, redziet un baudiet, pēc tam līdzi domājiet un klausiet sirdi nevis sabiedrību sev apkārt un neraugieties uz to kā dara citi, jo visticamāk, ka ar 56 cilvēku sarakstam nav nekāda sakara ar laimi.


Režisors, komponists – Vladislavs Nastavševs
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Monika Pormale
Lomās: Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Mārtiņš Upenieks, Maija Apine, Edgars Samītis un Iveta Pole.

Advertisements

Izrādei ir iesildošā daļa ar pārsteigumu. Iespējams tieši tās dēļ ilgi jo ilgi nevarēju saņemties par izrādi uzrakstīt, jo pieļaujot kaut mazmazītiņu iepsēju, ka to varētu nolasīt pirms izrādes, skaļi, paši aktieri…. Es dikti cīnījos, jo neko ļoti labu par to man rakstīt negribās.

Gribēju redzēt divu jauno aktieru pieteikumu štata vietās. Galā sanāca izklausīties teju maniakālai vēloties atkal redzēt Mārtiņa Upenieka spēli un tās attīstību, bet par visu vairāk – dzirdēt viņu runājam, atzīšos, strauji par vienu no manām vājībām kļūst skaisto tembru balsis.

Kas galā no tā sanāca? Savu lukturīti neieslēdzu ne reizi un būtu vēlējusies, lai vismaz dažās vietās to nedara arī citi, minēšu, ka skatītājos bija kāds zinātājs un signāla devējs vai arī vienkārši ziņkārīgie, kuriem dikti patika spēlēties ar slēdzīti.

Biju gaidījusi, ka izrāde par diviem leģendārākajiem noziedzniekiem būs spraiga, elpu aizraujoša, kaislīga un dinamiska. Taču tā bija … kas līdzīgs sarunām klubkrēslā. Jā, Leldes Dreimanes augums melnajā triko ir rosinošs un arī M. Upenieka puskailais torss pretendē uz iekārojamu, taču nesajutu to kaislību spriedzi starp abiem – nedz ķermenisko, nedz mentālo pievilkšanos, pašsaglabāšanos un nolemtību. Pašai nācās uzburt un sev atgādināt – šī ir viņu pēdējā nakts, rīt viņi mirs, bet tomēr ir kopā utt.

Tikai divas vietas, kurās es cerēju, ka beidzot, beidzot kaut kas būs – M.Upenieka apšaudes, it kā no malas stāstītajā par apšaudi un to, kas ar viņiem notiek, un abiem aktieriem ar galvu uz leju karājoties. Vai arī tad mani pamodināja “Rammstein”dziesma.

Izrāde ir vizuāli pievilcīga ar savu uzkurinošo krāsu un tās lejteci pa balto papīru, taču priekš manis pārāk simboliski.

Aktieri skaisti, telpa spēcīga, mūzika piemeklēta, taču tas viss kopā man neko nelika pārdzīvot vai par ko aizdomāties. Man ļoti, ļoti pietrūka spriedzes, kāpinājuma, iekšējo konfliktu pašos aktieros un jebkādas jēgas kāpēc izrāde taisīta. Es varu pieņemt, ka izdarīti centieni un meklētas jaunas idejas skatītāju līdzdalībā un paldies par šo inovāciju, bet man ar to nepietika. Izlasot anotāciju un apskatoties bildes es ieguvu mazliet spēcīgāku emociju gammu kā esot pašā izrādē. Tiesa, pieņemu, ka jaunajiem aktieriem ir potenciāls iespēlēties un pierast pie situācijām, kādas izveidojas izrādē, taču tad, tas viss vēl bija priekšā, man neredzamā nākotnē.

Pēc Angļu dramaturga Ādama Peka luga „Bonija un Klaids” (2010) no angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Režisors – Mārtiņš Eihe
Telpas noformējuma un kostīmu autors – Mārtiņš Eihe
Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova
Lomās: Lelde Dreimane un Mārtiņš Upenieks

Bez kautrības atzīstos, ka tiklīdz rodas iespēja, bez liekām apcerēm, dodos skatīties ko radījuši Jānis Joņevs un Mārcis Lācis. Jo zemapziņā zinu, ka nebūs salkani, bet aktuāli un diezgan tieši.
Iespējams, papildus vilinājums, kā Rīgas ne-iedzimtajam apklaušināt tās Rīgas leģendas par tās tumšo pusi.

Sākums nešķita īpaši veikls un jau paspēju sevī klusi noskurināties par šķīvīša dancināšanas tematiku. Punktu, kurā izrāde mani salauza un apbūra, grūti noteikt. Varbūt to izdarīja sarkanās kurpes. Varbūt Vecmīlgrāvja ūdens dziesmiņa. Ļoti ticams, ka nepārspējamais Ivara Krasta kāmis, par kuru arī šobrīd tikai atliek atcerēties, lai izplūstu skaļā spurdzienā.
Tie ļaudis, kuri izrādes laikā devās prom, visticamāk bija no Iļģuciema vai Vecmīlgrāvja, un es pie sevis klusi applaudēju, ka man nav darīšanu ar šiem mikrorajoniem, jo turp pēc izrādes doties man negribētos.

Es teiktu, ka izrāde visai vekli savieno daudzus absurdus (vai līdz mielēm patiesus, ja vēlaties) stāstus, kas dzīvi galvasspilsētā izkrāso ar košākiem akcentiem un tās pamatiedzīvotājiem, kas no asfalta dvakas vasaras tveicē pārguruši, arī krietni interesantāku, intriģējošāku un aizraujošāku dara. Ir taču teju pienākums kādam nerīdziniekam pastāstīt žurkām, par klejojošajiem tēliem un to, ko tie dara, par pilsētas kanalizācijas privilēģijām vai kapu patieso dzīvi utt.

Izrāde katram nostāstam velta samērā īsu, taču precīzu tās vizuālo ieskicējumu, lai katrs skatītājs varētu paturpināt ar savu iztēli un klāt pielikt sev vien zināmo. Lai arī šķietami nesavienojami, daudzie notikumi ved uz izrādes kulmināciju, kurā tie visi saplūst un sajūk vienā lielā burzmā. Mazliet piešķirot fatālu nokrāsu – tie nogulst skatītāja zemapziņā un kādā tumšākā vai nemaz ne tik tumšā laikā pastaigā pa Rīgas ielām vai veldzējot slāpes pie sava virtuves krāna, tos var atminēties un mazliet pabaidīties, vai pastāstīt tālāk, lai pats pasmaidītu, bet citu satrauktu.

Nāksies atkārtoties no kāda cita ieraksta, ka gavilēju jau par to vien, ka šajā izrādē neviens visā izrādes garumā bezcerīgi nemīl un necieš, nevērpj intrigas un neseko savām dziņām vai nekalpo kaislībām. Darbs, kurš atsvaidzina teātru piedāvāju ar to, ka ir par to, kas notiek tagad un šeit – tur kur mēs esam. Turklāt uzteicams tas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pieticīgums, ne tādā nicinošā nozīmē, bet – nav nekā lieka un pārspīlēta, telpa, aktieri un daži palīgmateriāli. Manuprāt, tas ne tikai palīdz piekusušajai, rūdīta skatītāja, acij, bet arī viņa iztēlei atkal iedarboties un pastrādāt – pašai redzēt atvērtās kapu kopiņas un tos, kas lien no tām ārā, koku kurā karājas…. pusdzīvs pārmetums.

Jā, šī izrāde nemoralizē par to vai šie nostāsti ir labi vai slikti, vai tā domāt ir pareizi vai nē, vai to zināt ir derīgi vai pretēji. Man gribās ieraudzīt līdzību, ka autori ir sava veida mutvārdu daiļrades pie fiksētāji un tālāk iedzīvinātāji.

Vērts aiziet, lai atpūstos mazliet tumsnēja humora noskaņā, neņemot visu pārāk par pilnu, bet ļaujot sev smieties un baudīt labu aktierspēli.

Režisors, mākslinieks – Mārcis Lācis
Komponists – Toms Auniņš
Kustību konsultante – Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks – Lauris Johansons
Aktieri: Liena Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis, Reinis Boters