Peldošie – ceļojošie 1. daļa

Ak, laime un prieks, atkal mākslā veldzēties!
Reizēm ir tā mazā lidojuma sajūta, kad vismaz vēl prāvu mirkli pēc izrādes esi tās noskaņā, nemanot sāc runāt vai smiet kā kāds no tēliem, kusties kā kāds no tiem, vai ieraugi situācijās kurās nekautrējies citēt izrādes varoņus! Šoreiz bija tieši tā!

Baudījums acīm – pasakos par katra tērpa kroku un mirdzumiņu! Cilvēciski komplimentējošas ir galveno varoņu formas, varot ieraudzīt to skaistumu, ko piešķir miesa.

Sākumā mazliet šaubījos, vai krievu māksliniecisko aprindu bohēma ir tā uz ko es gribētu raudzīties, taču, kā lieku reizi pierādās – mēs visi esam cilvēki, un nav slikti kādreiz palūkoties uz tiem, kas dzīvojuši pirms mums un apjaust, ka nekur ļoti tālu mēs neesam tikuši arī šodien. Ja nu vienīgi mīlas daudzstūrainās figūras ir vieglāk koordinēt ar viedtālruņiem un caur internetu. Vien tas varētu nozagt romantisma devu.

Ļoti kolorīta tēlu palete, katram aktierim līdz smalkumam iznesot savējo. Tik “garšīgi”viņos skatīties, jo ticu katrai kustībai un man nav jāpiepūlas, lai spētu ļauties izrādei.

Ļoti, ļoti viegla spēle par galīgi ne vieglām tēmām. It kā mazliet vieglprātīgi pieskārieni cilvēka dvēseles jūtīgākajām stīgām. Rotaļa ar tām, taču tik skaista, ka vēl zemeņu garša paliek uz lūpām. Izcila Sandra Kļaviņa un viņas Ļoļečka, sievišķīga un tik nogarlaikojusies, ka kļuvusi akla pret savas dzīves vērtībām (par to gan spriežu ar savu mūsdienīgo pieredzi, kurai nešķiet, ka mietpilsoniska laulības dzīve ar mīlamu vīru, kurš mīl arī Tevi ir jāiemaina pret sarežģīti laipojamiem sakariem un neziņas māktām dienām). Taču kādā smadzenes krokā attaisnoju sievieti, kura ilgojas pēc sajūsmas pilnām acīm un sirdi ar kuru raudzīties dzīvē. Es nezinu….

Mīlnieki. Raupjais un tiešais. Jūtīgais un nepieredzējušais, kuru pašu satriekusi viņa mīlestība. Piezemētais un praktiskais. Mužiks, kucēns un slinķis. Un viņiem pa vidu apjucis surikāts. Nu, ja mēs gribētu runāt raksturojošās līdzībās.

Atļaušos īpaši izcelt arī Mārtiņu Upenieku, kurš ļauj sekot sava varoņa iekšējām cīņām ļoti uzskatāmi, varbūt brīžam pārlieku vizualizējot un kariķējot mīlas slāpstošu jaunekli ar nenoteiktu seksuālo orientāciju, taču pēdējā ainā lūkojos viņā un baudīju to ko redzēju.

Bravo arī Andrim Keišam, Baibai Brokai, Kasparam Znotiņam un pārējiem!

Vienīgai, ko līdz galam es nesapratu – klavieres. Skaidrs, ka tās nozīmēja ko vairāk – mākslu, rotaļas, spēles, ko tieši?

Ejiet ļaudis, redziet un baudiet, pēc tam līdzi domājiet un klausiet sirdi nevis sabiedrību sev apkārt un neraugieties uz to kā dara citi, jo visticamāk, ka ar 56 cilvēku sarakstam nav nekāda sakara ar laimi.


Režisors, komponists – Vladislavs Nastavševs
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Monika Pormale
Lomās: Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Mārtiņš Upenieks, Maija Apine, Edgars Samītis un Iveta Pole.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: