Doriana Greja portrets

Iepriekšējā sezonā ieplānota, bet netika redzēta. Leģendas jau paspējušas ap to apvīties.

Man bija interesanti vērot kā Dainis Grūbe ļauj sevī cīnīties Dorianam Grejam un iemieso netīras, iznīcinošas kaislības un saēdošu ļaunumu. Kā ap viņu Dieva un velna lomās tekalē Intara Rešetina Bazils un Jura Žagara lords Henrijs. Es ticēju katrai Bazila asarai. Gribētu teikt, ka samanīju teju Bībelisku cīņu – labais cīnās par dvēseles glābšanu, ļaunais priecīgs ieved to pazušanā. Pazudinot citus, pazudina sevi, pašrocīgi arī nokaujot visu labo sevī. Šī līnija ļoti tīra un dramaturģiski attīstīta, par ko liels paldies!

Piespiedos Elzu Leimani nevērtēt kā aktrisi, bet baudīt viņu dejojam. Pat tas, tomēr, man nespēja dāvāt aizmiršanos un elpas aizraušanos skatoties. Šķiet kā labi, tehniski paveikts darbs, bet manī – tukšums. Varbūt esmu kļuvusi vienaldzīga.

Sižets visai paredzams. Dadzi esam redzējuši filmu, lasījuši grāmatu. Vairāk var raudzīties uz formu un veidu kā tikts ar to galā.

Brīdis, kurš patiesi patika – Greja baudkārā skatītāju zāles diriģēšana, aktiera pilnīgā saplūšana ar mūziku, kustības, kas pasvītro spriedzi, izmisumu, alkas un dedzinošas dziņas.

Skaisti tērpi, spēcīga mūzika, spraigs sižets, bez liekvārdības, ar, škietamu rotaļīgumu. Labā pretstats ļaunajam. Bez viennozīmības un moralizēšanas. Tas, šķiet, ir režisores lauciņš. Viņa ir izveidojusi spēcīgu aktieru komandu, taču, man, jāatzīstas, mazliet ir apnicis redzēt Žagaru un Grūbi tandēmā. Varbūt, tad jāiet uz teātri retāk, lai no šī pāra iepriekšējām spēlēm distancētos.

Jau izrādes laikā es domāju par to citu ietekmi. Cik ļoti ātri mēs ļaujamies mazliet riskantajiem, vilinošajiem, ne vienmēr likumīgo ceļu ieteikumiem. Cik viegli ir apelēt pie mūsu godkāres, uzkurināt alkas pēc pielūgsmes. Un tad, ar to saindēties, nespēt sajust robežas vai, domāt, ka skaistajiem un turīgajiem pieder visa pasaule un citi cilvēki ir tikai līdzekļi, nevis dzīvi, jūtoši indivīdi, šo baudkāro alku apmierināšanai. Labā ziņa- tiek parādīts, ka visam ir sava cena. Mūžīgais jautājums par izšķiršanos – ko esmu gatavs dot par to, ko tik ļoti vēlos?! Un vai tas ir tā vērts?!

Kvalitatīva izrāde, ko apmeklēt.
Es pat domātu, ka stiprais dzimums varētu būt ātri pierunājams.
Maroko – loko!

Režisore: Laura Groza-Ķibere
Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece: Kristīne Pasternaka
Komponists: Kārlis Auzāns
Horeogrāfe: Inga Krasovska
Baleta ainu horeogrāfe: Elza Leimane
Video mākslinieks: Artis Dzērve
Gaismu mākslinieks: Jevgeņijs Vinogradovs
Lomās: Dainis Grūbe, Juris Žagars, Intars Rešetins, Elza Leimane, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns, Lilita Ozoliņa, Sarmīte Rubule, Ērika Eglija, Lauris Subatnieks, Mārtiņš Upenieks, Artūrs Dīcis, Dainis Gaidelis, Kaspars Zāle, Pēteris Liepiņš, Anete Krasovska, Arturs Sokolovs vai Andris Pudāns,

Klūgu mūks

Dziļa ieelpa.

Tas vienmēr ir risks – pārnest grāmatu uz skatuves. Vēl vairāk, ja grāmatas izdota salīdzinoši nesen (2014.gads). Man ļoti, ļoti, ļoti patika grāmata. Es ļoti priecājos izdzirdot par tās iestudējumu teātrī, par galvenās lomas atveidotāju, par drosmi ķerties klāt kam tik bagātīgam.

Simpātijas raisīja skatuves mājīgi melnā telpa. Koka apdare. Un Pestītājs. Sākumā un visā izrādes laikā es nespēju sajust īstu nepieciešamību pēc krievu valodas iestarpinājumiem. Krievu laiki, saprotu, bet…. Pārliecinājos, ka atšķiras latgaļu valoda un mani priekšstati par to kā tai jāskan, no tās kāda skan uz skatuves. Līdz galam nenovērtēju aktieru mēģinājumus ielauzīties tajā, tomēr liels “oho!” bija 2.cēlienā, kad tajā ierunājās Raimonds Celms, kopā ar patiesu degsmi un attieksmi. Tam es noticēju.

Skatoties atminējos, ka Franča dzīves līkloči mani aizrāva, bet līdzi tiem patiesi pārdzīvoju vairāk uz noslēguma pusi. Daudz sirsnīgāk, patiesāk un īstāk dzīvoju līdzi lidojošajam Mazajam Jezupam un viņa ģimenei. Te arī īpaši izceļu Ulda Siliņa un Lauras Siliņas darbu – ticēju katram brīdim, dzīvoju un jutu līdzi, jutu enerģiju un cilvēku. Arī Ivars Kļavinskis pārliecināja, it īpaši pienaglojot spārnus! Ģirta Jakovļeva mēmums, brīnišķi!

Šis ir viens no lielākā apjoma darbiem ar tik bagātīgu tēlu un notikumu skaitu, ko esmu redzējusi. Domāju, ka ieguvums varētu būt bijis vēl lielāks, ja rādāmie fakti tiktu daudz kritiskāk izvērtēti un atlasīti paši, paši, paši būtiskākie. Nepameta sadrumstalotības un pārbagātības sajūta. Tie patiešām “garšīgie”momenti, kuros būtu gribējies mazliet pakavēties, izgaršot sajūtu tika ātri aizrauti prom, jo ir vēl virkne citu notikumu (lai gan pāris mīlas ainas manis pēc droši varēja izlaist). Un kāpēc ķēve/sieviete?!

Tērpi ļoti atbilstoši un patīkami tajos lūkoties, harmoniski saplūst ar laikmetu, telpu un notikumiem. Lielisks laikmeta un noskaņas pasvītrojums jaušams mūzikā un horeogrāfijā. Vietumis pat pašai kājas dejoja.

Jaunie, vecie. Divi aktieri vienai lomai. Un daži vairākām. Iespējams, izrāde būtu ieguvusi manu atzinību esot viengabalaināka. Dikti centos salikt pa plauktiņiem ainas ar vienlaicīgi uz skatuves esošajiem jaunajiem/vecajiem tēlu veidojošajiem aktieriem. Pa vidu maļošos jaunkundzi no mūsdienām. Un ekrānu/stikla skatuvi. Man prieks, ka Nacionālajam teātrim ir tik iespaidīgas skatuves iespējas, taču reizēm tās man arī traucē – parādoties lēnām, tikpat gausi pazūdot un ne vienmēr man pēc tām prasās un nešķiet, ka izrāde nebūtu bijusi pilnīga, ja kaut kas nebūtu ticis pārbīdīts, izbīdīts, pacelts vai iekritis. Tiesa, parādoties lielajam noslēguma elementam es šādi nedomāju, bet ļāvu sirdij priekā nodrebēt.

Izrāde raisīja dažādas sajūtas. Tā uzjundīja ilgas pēc grāmatas. Arī sagurumu (un patiesu sašutumu par skatītāju kultūru. Gadījums – sieviete, viņai ik pa brīdim iezvanās telefons, un pēc kāda 3.telefona zvana viņa paceļ. Un nevis atvainojas, ka nevar runāt, bet nokārto visu, kas darāms. Nekristīgi prātoju ar ko viņai iemest (jo mūs šķīra 3 rindas)). Es gavilēju priekā, ka ir kāda lielās zāles izrāde, kas runā par Dievu. Par ticību Viņam. Par Viņa aicinātiem cilvēkiem, tātad – ik katru no mums. Man patīk, ka nedz lasot, nedz skatoties Tu īsti nekur nevari paslēpties un kaut deguna gals ir jāizbāž ārpus komforta zonas un jāpadomā kas ir tas, kas mūs dzen uz priekšu. Mūsdienīgi – kāda ir mūsu rīcības motivācija?! Kādas ir mūsu dziļākās sirds ilgas? Un ko ar tām iesākam – vai paslēpjam dīvānā starp spilvenu un čipsiem, vai ļaujam tām sevi iedrošināt un reizēm vadīt uz lielāku, cēlāku ideju augstienēm?! Un var gadīties, ka šai darbā slēpjas atbilde kāpēc mēs esam tur, kur esam.

Kamēr es pārlasu grāmatu, Tu aizej uz teātri, noskaties un tad tiekamies dialogā!

Režisore: Indra Roga
Dramatizējums: Indra Roga
Režisores asistents: Jānis Vimba
Scenogrāfs: Gints Sippo
Scenogrāfa asistents: Ivars Veinbergs
Kostīmu māksliniece: Anna Heinrihsone
Horeogrāfe: Inga Raudinga
Komponists: Pēteris Vasks
Gaismu mākslinieks: Oskars Pauliņš
Producente: Ilona Matvejeva
Video mākslinieks: Toms Zeļģis
Lomās: Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Ilze Rudolfa, Lolita Cauka,Liene Sebre, Normunds Laizāns, Maija Doveika, Ivars Kļavinskis, Igors Šelegovskis, Sanita Pušpure, Madara Bore, Agnese Cīrule, Alise Danovska, Laura Siliņa, Ģirts Liuziniks, Evija Skulte, Uldis Siliņš, Raimonds Celms, Ainārs Ančevskis, Kristaps Ķeselis, Jurģis Spulenieks, Juris Lisners, Mārtiņš Egliens, Jānis Vimba, Ģirts Jakovļevs, Ivars Puga, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Kaspars Aniņš, Jānis Āmanis, Jānis Skanis, Indra Burkovska.

Savādais atgadījums ar suni naktī

Man šķita dzirdēts sižets. Lasot programmiņā piedāvāto, es arvien vairāk domāju, ka esmu to jau kur dzirdējusi. Un izdzirdot par sarkano un dzelteno mašīnu nozīmi, guvu apstiprinājumu. Es biju lasījusi grāmatu. Tobrīd domājot – kā kaut ko tik slimu vispār var izdomāt. Augstprātīgi, zinu. Es pat nepapūlējos iedziļināties, lai saprastu, ka man apkārt ir cilvēki, kuriem tā ir realitāte. Ikdiena.

Pati izrāde? Neparedzama (jo beigas grāmatai aizmirsušās). Vizuāli izteiksmīga, lai labāk atspoguļotu to, kas notiek Kārļa Krūmiņa iemiesotā Kristofera galvā un sajūtās, par to paldies – elektriskā sajūta, ko rada citu cilvēku pieskārieni caur gaismām sasniedza arī mani. Scenogrāfija ļoti sajūtas paspilgtinoša, ļoti palīdzoša uztverei, kā vēl viens galvenās lomas tēlotājs.

Var ieraudzīt, ne tikai kā ir būt cilvēkam ar Aspergera sindromu, bet kā būt cilvēkiem viņam līdzās. Kā uzvarēt savas cīņas ar to, ka galīgi nav viegli, bet tomēr noķert arī prieku un skaisto dzīvē. Mēs varam nosodīt un kratīt pirkstus, taču nedomāju, ka ir kāda viennozīmīga nostāja, kuru ieņemt, vien tas, ka mēs visi esam cilvēki.

Es, patiesībā, esmu gandarīta, ka saņēmos aiziet, tādējādi gluži egoistsiki pārvarot teātra krīzi, jo man bija sācis šķist, ka izrādes tiek taisītas neko jēgpilnu nepasakot, lai piepildītu zāles. Šī, turklāt uz lielās skatuves, atgrieza manu ticību, ka teātris ir kā medijs, instruments sabiedrības domāšanas aparāta stimulēšanai un spriestspējas veicināšanai. Mēs vairs neesam viensētās mītošie un no citiem norobežotie indivīdi, kuriem nav jāinteresējas par to, kas notiek apkārt, ka citi domā, jūt, redz un uztver savādāk. Un, manuprāt, kaut kādā mērā mums ir jābūt gataviem pielāgoties vai vismaz netriekties otram virsū ar savu vienīgo patiesību un taisnību.

Izrādē nav kroplību vai redzamu deformāciju. Mēs ne vienmēr varam uzreiz redzēt, ka mūsu līdzcilvēks ir atšķirīgāks un jūtīgāks par mums. Tomēr mēs tik bieži savā trauksmainumā un cietpaurībā nodarām viens otram pāri. Kā var nepatikt dzeltena krāsa?! Kāpēc jākliedz, kad Tev pieskaras?! Kā skaitļi var nomierināt?!

Man patika arī Uldis Anže – mazliet savādākā, nobriedušākā lomā, ar lielu iekšējo spriedzi, tiesa, to pa daļai es piedomāju klāt pati. Iespējams, man būtu palīdzējis kāds vēl jauneklīgāka izskata aktieris kā Kārlis Krūmiņš (taču izvēle nav plaša), taču milzīgs ieguvums bija paskaidrojošie iestarpinājumi, kurā tēls pats sevi izskaidro un attaisno savu rīcību.

Uz šo nu gan es saku – must-see, obligāti aizej, ne pasmieties vai relaksēti baudīt teātra mīkstos beņķus, bet ļaut pelēkajām šūnām darboties!!!

Režisors: Valters Sīlis
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Uģis Bērziņš
Horeogrāfe: Kristīne Brīniņa
Komponists: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Jānis Sniķers
Producente: Linda Helviga
Lomās: Kārlis Krūmiņš, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Līga Zeļģe,Ilva Centere, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Normunds Laizāns, Voldemārs Šoriņš