Sēdi tuvāk kā ierasts jeb esi gatavs laikmetīgās klaviermūzikas koncertam. Un pārsteigumiem. Vispirms jau – pulcēšanās notiek ierasti par ģērbuvi, kafejnīcu un pirmo sarunu vietu izmantotā zāle. Publikā daudz sabiedrībā zināmu seju un personību. Skatuves zonā divas klavieres. Ko gaidīt? Nezinu un pirms tam arī neesmu iedziļinājusies. Dažbrīd tieši tas man ļāvis vienkārši ļauties.
Uznākot Robertam Fleicam (Robert Fleitz), jau uzreiz apbur viņa šķietami pārspīlēti sirsnīgais smaids. Tomēr liekas, ka tādu šobrīd tik ļoti pasaulē pietrūkst. Pirmie skaņdarbi – patīkami, atspirdzinoši, taču uz visa tālāk sekojošā fona arī pieteikami klasiski.
Matilda Sepala (Matilda Seppälä), savukārt, kā pirmo atskaņo ļoti konceptuālu darbu, un es saprotu, ka jāsapurina savs iekšējais jaunatklājējs, jo būs ko ļauties. Ļauties, ka klavieres var ne tikai spēlēt, ar tām var arī spēlēties, vienītī vai divatā.
Piekrītot aiz sevis noklausītajai sarunai – šajā koncertā ir daudz performativitātes. Man – dažviet mazliet par daudz vai kripatu par ilgu. Reizēm klusums vai kāda monotona darbība ieilgst. Skaidrs, ka provocējot, bet provocēt var arī dinamiskāk.
Vietām man gribējās atrast kādu uzrakstu, kas man paskaidrotu kāpēc es skatos vienu vai otru priekšnesuma daļu. Piemēram, interviju ar Lauri Supponena (Lauri Supponen), kurā kā laika cilpā atkārtojas jautājumi, mainoties atbildēm. Interesanti, jā, taču dažas lapusses par garu. Bet varbūt to saka pie steigas pieradušais mūsdienu cilvēks manī.
Koncertā domāju par to, vai latviešu sabiedrība ir gatava šādai laikmetīgās klaviermūzikas pieredzei. Vai es esmu? Jutos mazliet nevietā un neērti, nezinot un ātrumā nespējot izsvērt vai un ko par dažām performances vietām domāju. Tomēr es guvu jaunu pieredzi, pēc kuras devos. Arī tā var. Arī tā notiek un arī tā var baudīt – gan mākslinieki savu spēju, skaņradīšanu, attiecības ar publiku, sevi un viens ar otru. Skatītāji – notikumu, piedzīvojumu, skaņas, kompozīcijas un provokācijas, paplašinot savu ierasto domu kastīti. Vismaz manējā tika sakratīta un lika izsvērt, cik cieši ir tie rāmji, kuros mēģinu turēt savu ikdienas realitāti. Kur gan pazudusi blēņošanās un dauzīšanās?
Jau pēc piedzīvotā koncerta, palasot par abiem māksiliniekiem un viņu biogrāfiju, ir skaidrs, ka šis nebija kāds nejaušs, nepārdomāts performatīvs akts, kurā abi pašmērķīgi izdauzījās skatītāju priekšā. Viņi ir jauni, talantīgi un perspektīvi, ar iespaidīgiem sasniegumiem jau startā. Atliek vien turēt acis un ausis vaļā, sekojot viņu attīstībai.
Sajūtu vēstniecība 