PĀR IZDEGUŠIEM LAUKIEM SKRIEN MANS SAPNIS

Pirmo reizi par šo ieceri uzzināju, pamanot Twitterī ierakstu, ka Klāvs un Ance meklē “vēstuļdraugus” jeb cilvēkus, kas uzticētu viņiem savus stāstus par notikušo un arī nenotikušo mīlestību.

Nespēju nociesties, kad izrāde sasniegs Rīgu, tāpēc steidzu to apmeklēt Cēsīs vēl decembrī. Taču skatot to arī atkārtoti sajūtas nemainījās. Mazliet skumji un priecīgi vienlaikus, ka neesi vienīgais lohs ar lauztu sirdi, neatbildētu mīlestību vai neglābjamu iemīlēšanos tajā, kas nevar atbildēt ar to pašu.

Skaudri, mazliet uzjautrinoši un līdz asarām pazīstami stāsti. Izrādās, ka tādu ļaužu ir daudz. Vai tas ko vēstī par laikmetu? Vai cilvēku iedabu? Aizej, un tad parunāsim!

Radošā komanda:
Ideja un izpildījums: Ance Strazda, Klāvs Mellis
Teksts: 236 anonīmu autoru kolektīvs
Gaisma: Nikola Suhareva
Foto: Āris Matesovičs

NEBIJU. NEZINU. NEATCEROS.

Ko Tu zini par Viktoru Arāju? Jāatzīstās, ka es nezināju neko, pirms devos uz izrādi. Nu, labi, es pirms tam izlasīju par izrādi pieejamo infromāciju Kvadrifrona tīmekļvietnē.

Izrādes lakoniskā scenogrāfija, kas precīzi tiek transformēta izrādes laikā, pārsteidz, iepriecina un paspilgtina stāsta iespaidu.

Tikpat minimālistiskie un kodolīgie tērpi, kā arī aktieru kustības, neļauj novērsties no galvenā. Teju bezgalīgi garas tiesassēdes, daudziem jo daudziem viedokļiem, atļaujot skatītājam pašam izvērtēt kas no visa ir absurds.

Nedaudz teātra maģijas un mūsdienu tehnoloģijas panāk arī WOW efektu.

Aktierspēle? Nu, Āris Matesovičs tā arī neļauj atminēt vai viņa varonis tikai tēlo vai patiesi ir tik nevarīgs. Patīkami vērot un just kā cīkstās pelēkās šūniņas manā galvā.

Vai jāiet?! Jā! Kāpēc?! Jo, manuprāt, ir maz izrāžu, kas nepedagoģiski atklāt līdz šim neizstāstīsos vēstures stāstus un ļauj skatītājam pašam lietot savu kritisko prātu izvērtējot kas labs, kas slikts. Un, jā, arī uzzināt par to, par ko bieži nerunā.

Radošā komanda:
Režisore: Paula Pļavniece
Dramaturgs: Kārlis Vērdiņš
Aktieri: Anta Aizupe, Sandija Dovgāne, Matīss Budovskis, Ance Strazda, Āris Matesovičs, Reinis Boters
Kustību režisors: Rūdolfs Gediņš
Komponists: Kārlis Tone
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Andris Kaļiņins
Gaismu māksliniece: Nikola Suhareva
Producente: Inese Tone
Producentes asistente: Līna Oliņa
Publicitātes foto: Agnese Zeltiņa
Uzvedumu daļas vadītājs: Reinis Boters
Garīgais tēvs: Klāvs Mellis

Pārcēlāja

Redz kā, laiks skrien un nepadarītie darbi krājas.
Pirms vēl teātra sezona noslēdzas, steidzu rakstīt un mudināt doties nebijušā teātra piedzīvojumā. Lielākais un kārotākais brīdis šai izrādei? Nu, jā, tas, ka visi skatītāji, pēc ieaicināšanas zālē, tiek aicināti atrast savu gultu un ērti tajā iekārtoties. Jā, jā – apgulties! Un baudīt, ja miegs neuzvar.

Biju pārsteigta par stāsta skaudrumu un vieglumu, vienkāršību kādā tas tika izstāstīts. Vai tas ir pārstrādātu traumu efekts, ka par tām vari runāt, lai citi zina, lai varmācība netiek turēta par tabu tēmu?!

Nudien ceļojums, cauri autores atmiņu līkločiem, sajūtu serpentīniem un multimediāliem pinekļiem.

Daudz vairāk nestāstīšu, tikai silti rekomendēšu noķērt vēl maijā biļetes un doties (pirms tam gan paguļot vai iemalkojot kofeīnu saturošus dzērienus).

Ā, un vēl. Mūzika ir brīnišķa. Īpaši vecmāmiņas stāstā.

Radošā komanda:

Režisore, dramaturģe: Inga Tropa
Producents: Aksels Kaulakāns
Izrādes māksliniece: Kate Krolle
Mūzika: Edgars Raginskis
Skaņas režisors: Kārlis Tone
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Lomā: Inga Tropa