Doriana Greja portrets

Iepriekšējā sezonā ieplānota, bet netika redzēta. Leģendas jau paspējušas ap to apvīties.

Man bija interesanti vērot kā Dainis Grūbe ļauj sevī cīnīties Dorianam Grejam un iemieso netīras, iznīcinošas kaislības un saēdošu ļaunumu. Kā ap viņu Dieva un velna lomās tekalē Intara Rešetina Bazils un Jura Žagara lords Henrijs. Es ticēju katrai Bazila asarai. Gribētu teikt, ka samanīju teju Bībelisku cīņu – labais cīnās par dvēseles glābšanu, ļaunais priecīgs ieved to pazušanā. Pazudinot citus, pazudina sevi, pašrocīgi arī nokaujot visu labo sevī. Šī līnija ļoti tīra un dramaturģiski attīstīta, par ko liels paldies!

Piespiedos Elzu Leimani nevērtēt kā aktrisi, bet baudīt viņu dejojam. Pat tas, tomēr, man nespēja dāvāt aizmiršanos un elpas aizraušanos skatoties. Šķiet kā labi, tehniski paveikts darbs, bet manī – tukšums. Varbūt esmu kļuvusi vienaldzīga.

Sižets visai paredzams. Dadzi esam redzējuši filmu, lasījuši grāmatu. Vairāk var raudzīties uz formu un veidu kā tikts ar to galā.

Brīdis, kurš patiesi patika – Greja baudkārā skatītāju zāles diriģēšana, aktiera pilnīgā saplūšana ar mūziku, kustības, kas pasvītro spriedzi, izmisumu, alkas un dedzinošas dziņas.

Skaisti tērpi, spēcīga mūzika, spraigs sižets, bez liekvārdības, ar, škietamu rotaļīgumu. Labā pretstats ļaunajam. Bez viennozīmības un moralizēšanas. Tas, šķiet, ir režisores lauciņš. Viņa ir izveidojusi spēcīgu aktieru komandu, taču, man, jāatzīstas, mazliet ir apnicis redzēt Žagaru un Grūbi tandēmā. Varbūt, tad jāiet uz teātri retāk, lai no šī pāra iepriekšējām spēlēm distancētos.

Jau izrādes laikā es domāju par to citu ietekmi. Cik ļoti ātri mēs ļaujamies mazliet riskantajiem, vilinošajiem, ne vienmēr likumīgo ceļu ieteikumiem. Cik viegli ir apelēt pie mūsu godkāres, uzkurināt alkas pēc pielūgsmes. Un tad, ar to saindēties, nespēt sajust robežas vai, domāt, ka skaistajiem un turīgajiem pieder visa pasaule un citi cilvēki ir tikai līdzekļi, nevis dzīvi, jūtoši indivīdi, šo baudkāro alku apmierināšanai. Labā ziņa- tiek parādīts, ka visam ir sava cena. Mūžīgais jautājums par izšķiršanos – ko esmu gatavs dot par to, ko tik ļoti vēlos?! Un vai tas ir tā vērts?!

Kvalitatīva izrāde, ko apmeklēt.
Es pat domātu, ka stiprais dzimums varētu būt ātri pierunājams.
Maroko – loko!

Režisore: Laura Groza-Ķibere
Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece: Kristīne Pasternaka
Komponists: Kārlis Auzāns
Horeogrāfe: Inga Krasovska
Baleta ainu horeogrāfe: Elza Leimane
Video mākslinieks: Artis Dzērve
Gaismu mākslinieks: Jevgeņijs Vinogradovs
Lomās: Dainis Grūbe, Juris Žagars, Intars Rešetins, Elza Leimane, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns, Lilita Ozoliņa, Sarmīte Rubule, Ērika Eglija, Lauris Subatnieks, Mārtiņš Upenieks, Artūrs Dīcis, Dainis Gaidelis, Kaspars Zāle, Pēteris Liepiņš, Anete Krasovska, Arturs Sokolovs vai Andris Pudāns,

Liec Dievam pasmieties

Reizēm vai arvien biežāk, lietas notiek tā kā tām jānotiek. Un īstās izrādes pašas ielec klēpī (vai Tu ielec tajās). Ar šo bija tieši tā. Tā bija pievienota ‘kādreiz jāredz” listei, bet iegadījās neplānoti būt pirmizrādē. Un ak, cik jauki!

Vēl piebilstams, ka šoreiz izrādei ļoti daudz ko iedeva sarunās pēc tās – ar līdznācēju bija ko pārrunāt, tātad, izrāde – rosinoša un aktuāla.

Kad neesi neko gaidījis un neparko sacerējies, tad skaties un ļaujies uzburties tam stāstam. Sižetiski, diezgan vienkārša izrāde bez milzīgi lieliem pārsteigumiem. lai gan nevienā brīdī tā nekļuva garlaicīga, visu laiku noturēja interesi un es ļoti neiespringu uz mēģināšanu aizskriet notikumiem pa priekšu, jo no sirds baudīju aktierspēli. Priecājos, ka jau pirmajā izrādē jūtama laba saspēle un var pamanīt to, cik ļoti aktieri jūt viens otru, kas īpaši labi iezīmējas brāļu un māsas attiecībās un arī tēva un mātes.

No sirds cienu un ar prieku katru reizi vēroju Indru Briķi darbībā, arī Pēteri Liepiņu. Šī reize nebija izņēmums – skatuviskais šarms un profesionālā veiklība nevienam no viņiem nav zudusi.

Lai arī, varbūt šur tur viss tēls nav piepildīts ar jēgu un iekšējiem attaisnojumiem tekstam un kustībām, taču, varu tikai minēt vai tā ir, jo pieļauju iespēju, ka prasu pārāk daudz, pati neesot visu laiku ļoti viengabalains, monotonā noskaņā esošs cilvēks, kurš nekad nav pats sevī bijis apjucis. To saku, jo Ilzes Ķuzules-Skrastiņas jaunkundze mani līdz galam nepārliecināja kā 43 gadus veca(kad izrādē līdz tam nonāca, ko krietni jaunākajai aktrisei varbūt arī grūtāk pārmest), bija grūti saprast viņas īsto emociju, jo ik pa brīdim likās, ka viņa izsitas ārā, te ir ieinteresēta par vecāku dzīvi, te atkal jokojas ar brāļiem (mana pieredze ar pieaugušajiem bērniem, kuri cenšas palīdzēt vecākiem ir ka viņi neatkāpjas līdz vecāki nav piekrituši viņu piedāvājumam, tā teikt – izdara nopietnu spiedienu) iespējams, tas attaisnojams arī ar lugas amerikānisko izcelsmi un temperamenta atšķirībām. Laura Dzelzīša tēla emocionālajā monologā biju pārsteigta, cik ļoti… tas rezonē manī, ka manī arī pamodās kāds mazs Ričar-ds (vai citā vārdā saucams bērniņš), un piekrītoši kliedz – jā, jā, mēs katrs, KATRS esam svarīgs, ne tāpēc ka gudri, skaisti, veiksmīgi utt., bet tāpēc, ka esam! (protams, neieskrienot galējībās, ka tāpēc ap mums jāgriežas visai pasaulei un mums pieder vispārēja vara). Kaut kā ļoti spēcīga tā emocija, ko aktieris ļoti skaisti iedeva skatītājam. Arī Gints Andžāns ar savu Dieva aicinātā cilvēka tēlu atbruņoja, varbūt kādu pat no viņa priekšstatiem, ka garīdznieks pielīdzināms svētajiem.

Es spēju katram no viņiem un visiem kopā – noticēt un sajust līdzpārdzīvojumu, es ieraudzīju daudz ko sev un kaut ko par sevi un savām attiecībām. Un domāju, ka daudzās lietās šeit katram ir vieta savai fantāzijas mērcei kaut vai par to – kāpēc tas video um tieši ko režisore vēlējusies pateikt ar fonā skanošo mūziku. Varbūt man ar to visu bija par daudz līdz skaistai tīrībai, jo vēstījums, šķiet, ir skaidri pausts un par to priecājos.

Tā ir viegli skatāma, daudzās vietās es no sirds smējos (kas ar mani teātrī nenotiek bieži, it īpaši ja epizodes ir uzkrītoši ironiskas), es pat gribētu teikt, ka izrāde ir tāda, gaisīga… Taču pamat vēstījums un tās attiecības jau nav tik rožainas. Lai arī mēs dzīvē vēlamies tikai to, lai būtu laimīgi, iespējams visa dzīve var paiet uz to tiecoties un tikai tad atskārstot, ka jau ceļš uz to bijis laimes pilns… Mums var neizdoties pašu spēkiem saplānotā dzīve, mēs varam tajā piedzīvot vilšanos un sāpes, jo visi esam tikai cilvēki. Daudzreiz, ne tikai ģimenē, bet attiecībās kopumā mēs slēpjamies, izliekamies labāki vai sliktāki kā esam, cenšamies pielāgoties un izdabāt citiem, taču dziļi sirdī esam apjukuši un nelaimīgi, jo neesam mēs paši, varbūt pat nezinām, ka esam vērtīgi tieši tādi kādi esam. Kaut kā ļoti tīri to parāda šis darbs un katrs aktieris izceļ sava tēla plānus un sāpi tiem nepiepildoties. Tomēr, domāju, arī viļoties pašam sevī, ir būtiski, ka blakus ir ģimene, kura nevis nemitīgi baksta vai atstumj, ja neatbilsti viņu standartiem un tava dzīve neiet pēc viņu “to do” listes, bet atbalsta, iedrošina un ļauj pasmelt spēku, lai atkal ietu un darītu. Es teiktu, ka šī izrāde var srtrādāt kā spogulis, lai paraudzītos uz to, kas notiek mūsu ģimenēs, kas notiek starp mums un tiem, ko satiekam “obligātajos”ģimenes svētkos. Es priekš sevis ieraudzīju daudz, ko ar to visu iesākt – vēl neesmu īsti droša, varbūt arī man jāpaņem džamba, jāapsēžas un jāpamodina sevī īstā sieviete, kura nejūtas nedroša un nepilnvērtīga, kura zina, ka ir skaista, vērtīga un laba un tad jāskatās, ko Dievs vēlēs darīt…

Es ieteiktu aiziet un pārliecināties, ka Tev viss ir labi, ka humoru saproti un melot neproti.

Un uzvelc gliterotu drāniņu!

Režisore – Rēzija Kalniņa
Scenogrāfe – Madara Līviņa-Aišpure
Kostīmu māksliniece – Berta Vilipsone
Mūzikas konsultants – Ainārs Rubiķis
Kustību konsultante – Linda Kalniņa
Video māksliniece – Laura Rožkalne-Ozola
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Lomās: Indra Briķe, Pēteris Liepiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Lauris Dzelzītis un Gints Andžāns

Bonija un Klaids

Izrādei ir iesildošā daļa ar pārsteigumu. Iespējams tieši tās dēļ ilgi jo ilgi nevarēju saņemties par izrādi uzrakstīt, jo pieļaujot kaut mazmazītiņu iepsēju, ka to varētu nolasīt pirms izrādes, skaļi, paši aktieri…. Es dikti cīnījos, jo neko ļoti labu par to man rakstīt negribās.

Gribēju redzēt divu jauno aktieru pieteikumu štata vietās. Galā sanāca izklausīties teju maniakālai vēloties atkal redzēt Mārtiņa Upenieka spēli un tās attīstību, bet par visu vairāk – dzirdēt viņu runājam, atzīšos, strauji par vienu no manām vājībām kļūst skaisto tembru balsis.

Kas galā no tā sanāca? Savu lukturīti neieslēdzu ne reizi un būtu vēlējusies, lai vismaz dažās vietās to nedara arī citi, minēšu, ka skatītājos bija kāds zinātājs un signāla devējs vai arī vienkārši ziņkārīgie, kuriem dikti patika spēlēties ar slēdzīti.

Biju gaidījusi, ka izrāde par diviem leģendārākajiem noziedzniekiem būs spraiga, elpu aizraujoša, kaislīga un dinamiska. Taču tā bija … kas līdzīgs sarunām klubkrēslā. Jā, Leldes Dreimanes augums melnajā triko ir rosinošs un arī M. Upenieka puskailais torss pretendē uz iekārojamu, taču nesajutu to kaislību spriedzi starp abiem – nedz ķermenisko, nedz mentālo pievilkšanos, pašsaglabāšanos un nolemtību. Pašai nācās uzburt un sev atgādināt – šī ir viņu pēdējā nakts, rīt viņi mirs, bet tomēr ir kopā utt.

Tikai divas vietas, kurās es cerēju, ka beidzot, beidzot kaut kas būs – M.Upenieka apšaudes, it kā no malas stāstītajā par apšaudi un to, kas ar viņiem notiek, un abiem aktieriem ar galvu uz leju karājoties. Vai arī tad mani pamodināja “Rammstein”dziesma.

Izrāde ir vizuāli pievilcīga ar savu uzkurinošo krāsu un tās lejteci pa balto papīru, taču priekš manis pārāk simboliski.

Aktieri skaisti, telpa spēcīga, mūzika piemeklēta, taču tas viss kopā man neko nelika pārdzīvot vai par ko aizdomāties. Man ļoti, ļoti pietrūka spriedzes, kāpinājuma, iekšējo konfliktu pašos aktieros un jebkādas jēgas kāpēc izrāde taisīta. Es varu pieņemt, ka izdarīti centieni un meklētas jaunas idejas skatītāju līdzdalībā un paldies par šo inovāciju, bet man ar to nepietika. Izlasot anotāciju un apskatoties bildes es ieguvu mazliet spēcīgāku emociju gammu kā esot pašā izrādē. Tiesa, pieņemu, ka jaunajiem aktieriem ir potenciāls iespēlēties un pierast pie situācijām, kādas izveidojas izrādē, taču tad, tas viss vēl bija priekšā, man neredzamā nākotnē.

Pēc Angļu dramaturga Ādama Peka luga „Bonija un Klaids” (2010) no angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Režisors – Mārtiņš Eihe
Telpas noformējuma un kostīmu autors – Mārtiņš Eihe
Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova
Lomās: Lelde Dreimane un Mārtiņš Upenieks

Mīļākais

Izrāde, uz kuru skaidri zināju, kāpēc eju. Ar interesi redzēt atkal Intaru Rešetinu spēlējam. Uzzinot, ka viņam dota iespēja galvenajā lomā, ļoti nopriecājos.

Jāatzīst, ka gan izrādes apraksts, gan programiņa, kurā izcelti svarīgākie punkti, ir daudz saistošāki par pašu izrādi. Es samulsu ieraugot līdzīgo sižetu “Ja tevis vairs nebūtu” un nesapratu šīs – “Mīļākais”, izrādes iestudēšanas jēgu. Iespējams šis pārsteigums – viena teātra, tajā pašā zālē, gada laikā divas izrādes, kuru sižeti ir ļoti līdzīgi – ar mirušu laulāto, pēc kura nāves atklājas tā nodevība un otra izmisīgā vēlme saprast, tikšanās ar mīļāko līdz viss šķiet meli un bijusī realitāte ir vairs apšaubāmu drupu kaudzīte, izsit no līdzpārdzīvojuma.

Par to, ka tur ir kas vispār pārdzīvojams, aizdomājos, kad mani mudināja padomāt par to kā ir, kad pēkšņi atklāj, ka viss, kam esi ticējis – kopdzīvei, mīlestībai, kopīgai ikdienai, tā visa nav- ir meli par to, vai – jo dziļāk roc, jo vairāk jaunu patiesību, ierastā apdraudošu, patiesību vari atrast. Un tad viss var sabrukt, jo nezini kam ticēt, kas bija un kas nebija īsts. No šī viedokļa, protams, dzīves traģēdija un viss slikti, jo diez vai saprašana kaut ko būtisku var mainīt. Mani interesēja tikai viens jautājums – kāpēc sieviete dzīvoja tik ilgus gadus ar abiem vīriešiem un neizšķīrās par vienu no viņiem – rakstura vājums, neizlēmība, varbūt adrenalīna kāre? Kas gan mudina cilvēkus dzīvot melos? Kas notiek, ja sāc meklēt patiesību, bet tā sadrupina tavu dzīvi un pārvērš līdz nepazīšanai?

Domāju, ka izrādes stāstu varēja izstāstīt arī uz pusi īsākā laikā, ļoti stiepta un ar daudzām neko būtisku nepasakošām vietām. Protams, var teikt, ka sīkumi veido lielo kopbildi, taču- izrādes sižets ir paredzams, ļoti, tās aktualitāte mūsdienās – varbūt, taču sevi kā mērķauditoriju neredzu.

Aktieri gan dara labāko, ko spēj. I, Rešetins un Juris Žagars nepieviļ. Arī Aldis Siliņš spīd un lieku reizi liek vēlēties, kaut kāds režisors viņā ieraudzītu ko vairāk par labu un spēcīgu papildinājumu, smieklu izsaucēju. Ļoti labās “devās” ir abas babiņas – Mirdza Martinsone un Akvelīna Līvmane. Domāju, ja izrādē būtu tikai I. Rešetins un J. Žagars – bez liekājām detaļām, viņu abu saspēle un pārdzīvojumi – kopīgie un individuālie, būtu daudz interesantāk.

Patika video.

Izrādes reklāmas materiāli ļoti piesaistīja – patika noslēpumainība un noskaņa, kas radīta afišā, titul bildē un arī izrādes bildēs, taču no tā realitātē pamaz. Aptumšotais spēlēs laukums reizēm pat kaitina – lielās ēnas aktieru sejās, kurās grūti nolasāma izteiksme. Tiesa, tramvaja risinājums ar griestos iekārtajām turēšanās cilpām, kuras pirmajā mirklī noturēju par pašnāvnieku kāršanās vietām, ļoti patika, arī noslēguma aina, kurā I. Rešetins kāpina citādi rāmo un paredzamo izrādes tempu, ar lidojumu aizskatuvē vismaz pieliek konkrētu punktu.

Izrāde atklāj gabaliņu no vīriešu pārdzīvojumu pasaules, abi aktieri iezīmē visai skaidri šo vīrišķīgo pārdzīvojumu paleti, lai arī ne vienmēr dabīgi un iekšēji attaisnoti, tomēr cīņa par un ilgas saprast, atrast patiesību ir redzamas. Vīriešiem arī sāp, viņi jūt un pārdzīvo. Meli paliek meli. Bez attaisnojumiem. Arī patiesība tos nevar padarīt nebijušus. Tomēr trīs stundas ir ilgs laiks, kurā var sadarīt arī ko citu, piemēram – palasīt nudien labu grāmatu vai veltīt laiku sarunai ar draugiem, kuriem 5 pieturas tālāk nav mīļāko.

Režisors – Genādijs Ostrovskis (Krievija)
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone
Horeogrāfs – Kārlis Božs
Mūzikas konsultants – Juris Vaivods
Video mākslinieks – Artis Dzērve
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Lomās: Intars Rešetins, Juris Žagars, Elīna Vaska, Sarmīte Rubule, Dainis Gaidelis, Mirdza Martinsone un Akvelīna Līvmane, Aija Dzērve vai Kristīne Belicka, Anete Krasovska, Aldis Siliņš, Rebeka Rēķe vai Eva Trapāne.

Lielā melu burtnīca

Kad man pirms izrādes teica, ka tā nav viegla, es izlasīju anotāciju un pasmīkņāju – jā, jā! Bet tad es uz to aizgāju, aiz muguras atstājot smagu darba nedēļu, apjukumu personiskajās attiecības un aizspriedumus par patīk/nepatīk aktieriem. Visvairāk es gribēju atkal redzēt Pētera Krilova darbu.

Jau pašā sākumā man bija ļoti, ļoti viegli noticēt. Izpalika pārslēgšanās brīdis no reālās dzīves uz izrādi, es vienkārši jau biju tur, kad uznāca Indras Briķes vecāmāte. Tiesa, pirmie lamu vārdi nešķita nākam dabiski vai ar iekšēju attaisnojumu. Tomēr I. Briķe ir vieņas vērta aktrise ik katrā savā darbā.

Neesmu droša, vai labi, ka aktieri nevienā brīdī nespēlēja bērnus (vienīgais izņēmums Klāvam Mellim, pirmajās viņa ainās). Desmitgadniekus – piecpacmitgandiekus un četrgadnieku es uz skatuves neieraudzīju, varbūt tas pat būtu bijis traumatiski. Zēnus spēlējot vīriešiem skatītājam tika dota bufera zona sastopoties ar stāsta nežēlību. Vēl mazliet distancējoties no izrādes, patiesībā, laiks tajā šķita nebūtisks. Tieši tā ritējums. Gadu skaists varoņiem – tikai mazs ceļa stabiņš milzīgā ceļa ruļļa reisā.

Ja man būtu jānosauc tikai dažas lietas, ko vēlos izcelt no šīs izrādes tas būtu Artūra Dīča aktierdarbs un Aigas Sprindžas cimbalas spēle. A. Dīcis ir vislielākais šīs izrādes pārsteigums, kurš spēj konkurēt tikai ar stāsta… skaudrumu. Viņā nav acīm pamanāma klikšķa, pārmaiņu, taču tās plūstoši, dabiski notiek un manā krājumā nav vārdu, kas izteiktu aktiera sagatavotību veicamajam uzdevumam. Nevienā mirklī nešķiet, ka tieši tam tā visam nav jābūt – tomēr situācijas un iekšējās sajūtas pretrunība ir jūtama, teju fiziski. Cīņa par cilvēcību, gandrīz pilnībā to izdzēšot. Partnerībā ar Mārtiņu Upenieku aktieri demonstrē sinhrono runāšanu, kuras impulss nav ieraugāms. Taču šo attiecību – dvīņu brāļu īpašums gan.

Retā reize, kurā pirmais cēliens patika labāk par otro, jo es nudien jutos nogrurusi no izrādes garuma, otrā cēliena pusē es sāku šaubīties, vai tiešām ir jēgpilni tik ļoti sadrumstalot stāstu – ainu no ainas attdalot ar tumsu, tās bija īsas un ar katru jaunu man šķita arvien mazāk jēgu izsakošas. Kādā brīdī es pat apsvēru režisora kļūmes iespēju, necenšoties stāstīt galvenā varoņa stāstu, bet klāt pieķerot arī situ paralēlo varoņu stāstus, mani mazliet tas sadusmoja, taču. Baigas būtu vēl nesaprotamākas, ja visas šīs sīkās nianses nebūtu ieskicētas, kādā brīdī ainām parādījās arī dinamika un to īsuma/ātruma kāpinājums uzturēja zināmu spriedzi. Pašās beigās man izrādes struktūru gribējās salīdzināt ar drūpošu smilšu pikuci – sākumā saujā saņemot tas šķiet stingrs, taču tad pamani kā caur pirkstiem viena aiz otras drūp smilšu pikuča daļas un jo stiprāk plaukstu savelc, jau vairāk pikucis drūp un izirst caur pirkstiem. Kā viengabalains un daudz maz stabils dzīves/ izrādes sākums ar pieaugošu trauksmi, neziņu, dinamiku, sadrumstalotību, ne kontrolējamību tās turpinājumā.

No izrādes mājup es devos apjukusi, mazliet apmaldījusies un kājas mani nenesa taisnāko ceļu, bet mudināja izmest līkumu, pavēdināties. Teju kulturšoks pēc izrādes sastapt piektdienas vēlā vakara Rīgas dzīves svinētājus. Jaunkundzes un kundzes knapi ķermeni sedzošās kleitās (kaut ārā nemīlīgs vējš) neveikli steidzoties ar augstos papēžos ieslodzītām kājām. Puiši un kungi, kuru sejas nesimpātiskas vērsis alkohols. Tā visa nepietrūkst. Tas nesniedz prieku un iedrošinājumu, šo cilvēku izsauktie vārdi nevieš ticību gaišākai nākotnei.

Mani biedēja stāsta patiesīguma iespēja. Un doma, ka tas var atkārtoties. Notikt arī tagad. Iespējas ir.

Es domāju, ka šī ir retā izrāde ar nelaimīgām beigām, tomēr apdomājoties, ar grūtībām atsaucu atmiņā kādu, kurai beigas bijušas laimīgas (un tā nav bijusi bērnu izrāde). Mēs mākam izstāstīt skumjas, ciešanas, vājprātu un sāpes. Mēs mākam to izdarīt meistarīgi un tā, ka pat mazliet zemeņu garša mutē paliek. Taču tajā visā gribās ieraudzīt kādu cerību, kādu stariņu, kas palīdz nākamajā rītā atkal celties, mazgāties, ēst un vakarā atkal iet gulēt.

Tajā ir daudz dažādu slāņu, ko aptvert un pārdomāt. Šī nav forši (lasīt priekā un līksmībā) pavadīta vakara sajūtas izrāde, taču tā runā par lietām, no kurām mēs vairāmies, kuras mums ir neērtas, taču kurās var ieraudzīt cilvēku un viņa sirdi. Jo vērts rakstīt ir tikai to, kas ir patiesība. Es teiktu, ka arī paturēt.

Izrāde nemoralizē, tā atklāj. Tā nepiedāvā nevienu kategorisku spriedumu – ne reliģisku, ne totalitāru, ne … Tā parāda. Un atstāj ar vietu Tavām šaubām, bailēm, alkām, kaislībām un iespējamajiem dvīņu brāļiem/māsām.

Režisors – Pēteris Krilovs
Mūzikas konsultants – Juris Vaivods
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Abika
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Kustību konsultants – Sergejs Fjodorovs
Lomās: Artūrs Dīcis, Mārtiņš Upenieks, Indra Briķe, Aija Dzērve, Ivars Auziņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Pēteris Liepiņš, Juris Bartkevičs, Gints Grāvelis, Sarmīte Rubule, Dainis Gaidelis, Kaspars Zāle, Klāvs Mellis, Aiga Sprindža

Ugunsgrēki

Ugunsgrēki.

Pirms sākt rakstīt, dziļi jāievelk elpa.

Pasaule, kas ar Tevi notiek?!

Uz izrādi neesi aizgājis netīšam, bet tik ļoti gribās norobežoties no tās, paslēpties aiz smiekliem un jautrības. Knosīties un ar mazāko sīkumu atgādināt, es neesu tur, mani tas neskar, es esmu zālē un tas viss ir izdomāts un pat ja nav –  noticis tālu, tālu, citā psaulē.

Tēma ar katru mirkli kļūst aktuālāka. Bēgļi. No kā un uz kurieni viņi bēg? Kāpēc vispār jābēg?
Man grūti lietot vārdu “patika”par šo izrādi. Tā uzrunāja, aizkustināja un lika aizdomāties. Vēl precīzāk – konstatēt faktus. Man, piemēram, nav ne jausmas kā izbeigt šausmas, ko ap sevi sēj cilvēki. Es pat tikai knapi varu nojaust, cik stipram ir jābūt saprātam, lai ejot cauri Navālas dzīvei, paliktu saprātīgs, dziļš un labs cilvēks.

Kas šķita svarīgi – viņa nesolīja, ka atriebs ģimeni, nogalinās katru ļaundari vai bēgs prom, ko kājas nes. Viņa solīja mācīties lasīt, rakstīt, runāt un domāt. VIņa solīja, lai kas arī nenotiktu, mīlēt.  ļoti iespējams, ka tieši šos solījumus ir grūtāk pildīt. Lai kas arī nenotiktu – mīlēt. Domāt. Runāt.
Bet, ja kā izrādē tiekts, “mēs esam atbruņoti, mums virs nav vērtību pie kā turēties” , tad, iespējams, šie solījumi ir tās mazās vērtībiņas katrā pašā, kas kaut nedaudz notur, satur un palīdz izturēt dzīvi.

Spēcīgi, asiņaini un neliekuļojoti izstāstīts stāsts. Nevisu sapratu un ne visu spēju aptvert.

Grūti runāt par scenogrāfiju, tērpiem… Jo viss  stāsta priekšā, kļūst sekundārs, kas liecina par to, cik labi viss uzbūvēts, ka netraucē to stāstīt, bet trāpīgi papildina ik lieta.

Spēcīgi aktierdarbi. Kā brīnums plaukst Ilze Ķuzule-Skrastiņa, paldies viņai par to, ka nemēģināja ilustrēt sievietes sāpes, ciešanas, bet ļāva tās just skatītājiem, par spēku paldies. Ai, es varētu katram atrast ko īpaši izrādi papildinošu, bet šoreiz teikšu vien to, ka šis ir viens neapšaub’mi spēcīgs ansamblis, komanda, kas jūt viens otru, kas izrādi padara viengabalainu (par spīti dažu aktieru daudzajām lomām).

Es negribu runāt par katru detaļu, kas veido izrādi par to, kas tā kļūst skatītāju au priekšā. Ir daudz, daudz stāstu. Nepatīkamā un vardarbīgā. Sāpīgā un šokējošā. Un aiz visa tā stāvs cilvēki. Dzīvi cilvēki. Līdz nāvei ievainoti, kas meklējot jēgu nogalina citus.

Es riskēšu sakot, ka izrāde ir kā nazis rīklē, kuru grūti izvilkt ārā.

Atbilžu nav. Paliek tikai jautājumi un asiņu garša mutē.

Režisors – Mārtiņš Eihe
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa
Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Gints Andžāns, Gints Grāvelis, Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Dainis Grūbe

Bovarī kundze

Arvien biežāk apjaušu, cik svarīgi saplānot un sabalansēt savus teātra apmeklējumus. Pēc nesen redzētā “Idiota”, pilnīgi noteikti negribās neko citu skatīties, gribās vēl pabūt tajā atdauzītajā stāvoklī un ļaut domām pašām beigties. Tomēr grafiks nepielūdzams (un nekas,ka pats to tādu esi sastādījis).

Neko milzīgu es negaidu un, ja godīgi, neesmu gatava. Tomēr kād milzīga lieta ir – tas ir sveču skaits, kas tiek izmantots izrādē. Daudz, īstu un degošu, kopā ar plīvojošiem tērpiem un straujām kustībām, tas notur uzmanību un trauksmes sajūtu, jo sadegt teātrī dikti nekārojas.

Aktieru ansamblis stabils un profesionāls. Patiesībā, pēc izrādes noskatīšanās nepamet sajūta, ka redzēta mazliet drūmākos toņos krāsota “Vējiem līdzi”. kristīne Nevarauska, Artūrs Skrastiņs, Indra Briķe , atsvaidzinājumam – Juris Žagars un pārējie. Daiļi jau bez gala. Skaisti tērpi un mūzika. Arī scenogrāfijas panāktais dziļums un plašums liek elpai aizrauties. Aktierdarbi – nostrādāti, lai gan epizodisko lomu tēlotāji vieš aizdomas par “nostaigātu” izrādi.

Interesanti, ka aktieri savu darbu paveic labi, sāpi saproti, bet nepavelcies līdzi. Ja citi iet uz komēdijām, lai atpūstos, tad es varētu iet uz Bovarī kundzēm – esi nosaktījies, ir paticis, bet iekšā tāds patīkams tukšums (kas, iespējams, nav bijis izrādes komandas mērķis).

To varētu skaidrot ar to, ka, iespējams, mūsdienās nav ļoti aktāla kaislību slāpēšana – mēs visu varam dabūt, kad un kā vēlamies, egocentrisms ir ņēmis virsroku un ir šausmīg mazsvarīgi,ko par mums domā citi, lai gan nē – mums ir svarīgi būt skandālāpamanītam, tas tāds līdzeklītis mazvēr’tības kompleksiņu mazināšanai. 19,gadsimtā cilvēki sevi uzskatīja par augstākās morāles normu ievērotājiem, šodien, nez kāpēc mums tās kļuvušas maznozīmīgas.

Otra doma, ko var attīstīt ir par to,cik veselīgi ir dzīvot grāmatās un paša fantāziju pasaulē vai – cikk prātīgi dzīvot darbam. Katram no varoņiem ir savas aizraušanās, lielā dzīves kaislība un lielā nelaime, no kā bēgt. Dzīvot mierīgu dzīvi ir grūti, reizēm pat nomācoši, tomēr droši, it īpaši,ja pie rokas vienmēr ir mamma.Grāmatās dzīve ir hiperbolizēta un izskaistināta līdz nerealitātei, bet tik ļoti pēc tās var alkt. Līdz alkas pārtop reālā darbībā. Tad brīnums, ja attopies kur citu kā Bovarī kundze.

Stāstam jau nav ne vainas, bet tā izcilības saskatīšanai man būs nepieciešams vēl mazliet laika.

Klasiski klasisks iestudējums masām.

Bet kā dimantiņi izceļami Lauris Subatnieks (šķiet jāpateicas režisorei Laurai Grozai Ķiberei, kas aktieros atraisa potenciālu) ar savu ticamo spēli un Gints Andžāns, kas ar savu iedziedāšanos lika smaidīt.

P.S. Aktieru sarakstā ietvertais Lauris Dzelzītis slēpās?

Režisors – Rolands Atkočūns (Lietuva)

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Horeogrāfe – Inga Raudinga

Kostīmu māksliniece – Jolanta Rimkute (Lietuva)

Mūzika – Giedrius Puskunigis (Lietuva)

Gaismu mākslinieks – Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija)

Video mākslinieks – Artis Dzērve

Lomās: Kristīne Nevarauska, Artūrs Skrastiņš, Pēteris Liepiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Indra Briķe, Gints Andžāns, Lauris Subatnieks, Juris Bartkevičs, Artis Robežnieks, Artūrs Dīcis, Juris Žagars, Aldis Siliņš, Ērika Eglija, Sarmīte Rubule, Aija Dzērve, Lauris Dzelzītis,  Mārtiņš Počs, Dainis Gaidelis, Gints Grāvelis, Edijs Zalaks, Inga Dzintare

Ja tevis vairs nebūtu

Vientulības tēma kā rāma rudens tumsa pārvelkās pār visu manu oktobrī redzēto. Intara Rešetina otro režijas darbu es ļoti vēlējos redzēt. Sev nevaru īsti paskaidrot kāpēc. Nu, labi, nosaukums daudzsološs un visai teiksmains.

Es nevaru konkretizēt un formulēt, ko tieši es gaidīju, bet manas ekspektācijas neguva piepildījumu. Ļoti daudz teksta un maz darbību. Pietrūka nosacītības un vietas skatītāja privātajiem minējumiem un interpretācijai – visu Tev pastāsta, visu Tev parāda.

Vienā brīdī Ivara Auziņa tēla uzdoties pamudinošie jautājumi, bez kuriem, domāju, varēja iztikt, sāka kaitināt. Tev burtiski neļauj domāt, jo visu laiku skan vārdi, vārdi, vārdi….

Vairāk dzīviības parādījās ar Dārtas Danevičas tēla  parādīšanos, tiesa, viņas krūštura iztrūkumu joprojām nespēju attaisnot – varbūt ar to un biežo pieliekšanos viņa “paņēma ” Pjēru?!

Jo ilgāk domāju, jo vairāk saprotu – es neesmu šīs izrādes mērķauditorija. Es, pēc nesenas sev mīļa cilvēka aiziešanas, tikai bēru dienā, klausoties citu stāstos, sāku viņu beidzot iepazīt kā cilvēku, nevis tēlu savā galvā… Šis stāsts man sevī ir izstāstīts, tas ir trakoti traki, bet pavisam reāli. Mēs varam izvēlēties vai uzticamies un rādām sevi tam cilvēkam, ar ko dzīvojam līdzās, vai izvēlamies dzīvot viens otram galām savstarpējas ērtības labad.

Tās šaubas. Varbūt labāk aprakt ar cilvēku. Jo, ko tas maina brīdī, kad nekam, kur bija viņš, nav turpinājuma?

Vitas Vārpiņas varone veikli manevrē un nojauc robežas starp reāliem faktiem un savām iedomām. Viņa arī ir šīs izrādes pērle, kuru izcelt. Man patika arī pēkšņā Arta Robežnieka parādīšanās izgaismotajā stikla skapī – aizsspogulijā, zārkā, aizsaulē, saucat kā gribat. Patika, līdz tā atkārtojās daudzkārtīgi. Man būtu pieticias ar maksimums 3 reizēm, jo ar katru reizi tas vairs nebija pārsteigums, bet uzkrītošas gaismu maiņas.

Scenogrāfiskais risinājums ļoti funkcionāls, pārdomāts un neitrāls, ļaujot aktieriem to emocionāli transformēt un piepildīt ar stāstu. Tiesa, arī papīru kalnus “nenolasīju”, nu un ka Pjērs bija rakstnieks.

Lēna, krēslaina izrāde. Ar, tāltālajā 9.rindā, slikti dzirdamu Ivara Auziņa balsi. Rimta, lai arī,patiesībā, taču tāda drāma, kuru iznes V. Vārpiņa. Šķiet vienkārša, līdz saproti, ka iespējams, tas ir tieši režisora nopelns, stāstu, kurš lavierē starp iedomām un realitāti izstāstīt tā, ka šķiet – pat nelgām viss ir skaidrs, par ko vispār vēl vērts runāt un domāt?!  Bet domāšanas man pietrūka.

Režisors – Intars Rešetins

Scenogrāfs – Kristians Brekte

Komponists – Juris Vaivods

Kostīmu māksliniece – Vita Radziņa

Horeogrāfs – Agris Daņiļevičs

Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks

Lomās : Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Ivars Auziņš vai Pēteris Gaudiņš, Dārta Daneviča

 

Frankenšteins

Pirmā asociācija ir ar multeņu briesmoni, kam galvā vai kaklā ieskrūvēta skrūve, ir zaļa āda un uz pieres šuve. Pats stāsts – daudzreiz dzirdēts, bet tā arī neesmu iedziļinājusies. Jā, es gāju galvenokārt tāpēc, lai redzētu ko jaunu ir paveicis Dailes izcilais tandēms – režisore Laura Groza Ķibere un aktieris Dainis Grūbe.

Kolosāli aktierdarbi. Arvien pārsteidzošs Dainis Grūbe ar savām darba spējām un talantu iedzīvinot tos, kurus spēlē. Grūti atrast īsto vārdu, lai raksturotu aktiera plastikas un emocionālās spējas.  Viņam strauji seko Gints Andžāns ar ļoti dzīvu spēli, un atliek vien cerēt, ka arī viņam ļaus augt un pierādīt sevi arvien vairāk.

Izcila mūzika. Sava veida dzinējs un virzītājs visai izrādei. Pastriprinātājs. Kad Radībai nebija vārdu, tās vietā runāja milzu acis, kuras tik veiksmīgi atrisinājis mākslinieks -8

Pēc izrādes, netīši tīšām noklausījos citu skatītāju viedokļus, kuros dominēja filozofiskas domas – vai mēs piedzimstam ļauni vai par tādiem kļūstam, vai mēs gribētu atdzīvināt savus mīļos, kuri miruši (vai no tiesas gribēt, ja mums būtu tāda iespēja), vai klonēšana nav tas pats?

Man bija nepieciešams ilgāks brīdis, lai saprastu, par ko domāju. Jo izrāde nemanāmi, bet neatlaidīgi apņem (vai atņem?!) prātu, beigās atstājot šokā. Tādā spēcīgā. Doma, par kuru prātoju, bija ne mazāk biedējoša kā izrādes Radība, kura nelūdza, lai viņa tiktu radīta, lai piedzimtu.

Arī es nē. Visticamāk, ne viens no mums nav lūdzis, lai tiktu radīts. Un tomēr mēs esam. Mums pastāv izvēle, ko iesākt ar dzīvi, kas mums dāvināta.

Es arī reizēm jūtos vientuļa (un arī Kaligulu vilināja mēness). Ir tā viena vientulības daļa, kas ir dziļi, dziļi iekšā. Ko tikai retajam līdz galam izdodas kliedēt.

Par ko ir izrāde? Briesmoni? Ģēniju, kurš kļūdijās? Robežām?

Tik nepatīkami iesmeldzās Radības uzskaitījusm, kādas cilvēku prasmes viņš apguvis – sabojāt, iznīcināt, pazemot… melot. Un Tu zini, ka tas jau nav viss.  nav arī vienīgais, ka nav tikai sliktais, bet… Spogulis nostrādā, automātā paskaties uz savu dzīvi un, neveiksme, ja bijusi neproduktīva diena, kurā esi uzrūcis, sadusmojies vai mānījies, tad šķiet,ka tieši no Tevis tas aizgūts.

Mūžīgai dzinējs. Kas ir Tavs?

Kas mums riebjās?

Ja kāds Tev teiktu, ka ir radījis cilvēku, Tu noticētu? Kā rīkotos? Vai Frankenšteins radot sievieti saprata, ka ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt? Vai arī tā bija cietsirdība?

Atstumtība un izolācija. Spilgts duālisms ar pretrunām, kas var kaitināt. Radību sabiedrība izstumj, jo viņš izskatās neikdienišķi. Mazs mīnuss grima māksliniekiem, ka šoreiz nebija tik spēcīga un veiksmīga grima kā teātra mājaslapā esošajās bildēs redzamais,tas būtu palīdzējis ieraudzīt pretīgumu, ko visi tik ļoti uzsvēra. Bet atstumtajai un pamestajai Radībai pretī stāv Viktors Frankenšteins, kurš pats, labprātīgi, sevi ir izolējis no plašas sabiedrīas – idejas vārdā – pārmērīgi nododamies darbam. Galējības satiekas, bet varbūt tās ir likumsakarīgas.

Es teiktu, kas skatuviskā versija reizēm pārlec par strauju un man iztrūkst daži puzles posmi (vai varbūt tas tāpēc, ka es būtu bijusi gatava uz garu, garu, garu izrādi). “Nepavilkos” uz to, ka Radība tik ātri iemācas staigāt, runāt, lasīt, spriest.

Visam kā spēcīga piedeva un īpaša krāsa ir zēnu koris, kas man līdzinājās milzīgam Hariju Poteru salidojumam, līdz brīdim, kad savilkās doma par to,ka tie varētu būt daudzi mazi Viktori Frankenšteini, vai Radības iekšējā balss. Taču skatītājiem tagad būs pielipis “jā,jā, jā, nē, nē, nē”.

Protams, scenogrāfija. Bauda acīm un prātam, kurš mēģina izsekot tās jēgpilnajai transformācijai. Katrā ainā scenogrāfija ir kā precīza atslēga iezīmējot vidi, sajūtas un notikumus.

Lieta, kuras jēgu es izrādē nesapratu ir jenota izbāzenis, kuru man šķita vērts aizdedizināt brīdī, kad Radība tik plaši vēzēja lāpu.

Spēks. Iekšējs, ārējs. Vispārējs. Pierādījums, ka darbs komandā atmaksājas, strādā. Gaismām, mūzikai, kolosālai scenogrāfijai un tik ļoti baudāmiem aktierdarbiem saslēdzoties – Tu nevari palikt vienaldzīgs.

Paldies!

Režisore – Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Liene Grava

Komponists – Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Video mākslinieks – -8

Lomās: Gints Andžāns, Dainis Grūbe, Kristīne Nevarauska, Ģirts Ķesteris, Sarmīte Rubule, Pēteris Liepiņš, Lauris Subatnieks, Ērika Eglija, Kaspars Zāle, Artūrs Dīcis, Lelde Dreimane, Dainis Gaidelis, Mārtiņš Upenieks, Hugo Lejiņš vai Kārlis Pārups

 Izrādē piedalās Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas zēnu koris (mākslinieciskais vadītājs – Romāns Vanags, diriģente – Evija Vanaga, direktore – Astrīda Kronbega).

Equus

Sākums nebija tāds kādu tiku gaidījusi. Es alku pēctās izdaudzinātās katarses, kas piemeklē skatoties šoizrādi. Gribēju piedzīvot to saplosīšanu par ko runā sociālajos tīklos, tie, kas jau redzējuši. Neslēpšu, ka es ļoti baiļojos, vai kāds no galveno lomu atveidotājiem neliks vilties, kā daudzkārt jau bijis. Un es nerunāju par Daini Grūbi.

Man bieži gribējās novērsties un neredzēt vai nedzirdēt. Es daudzkārt jutos neērti. Pati tēma savā pamatā ir ļoti…intīma. Un arvien biežāk, man arī ikdienā sev apkārt negribās redzēt bīstamo, agresīvo, neglīto, slimīgo vai apdraudoši no normas novirzīto, sabiedrība to sauc visu vienā vārdā – par nenormālo. Iebāž tev mutē dzelžus, kurus kāds (nezin kurš un nezin kad) definējis par normālo, un – staigā cilvēk, teciņiem, teciņiem, tikai nemeties aulekšos, tas ir nenormāli! Izrādē man bija neērti noskatīties aktieru uzburto tēlu tuvībā, kas neiekļaujās mana saprāta normās. Man ļoti gribējās, lai kāds iznāk un pastāsta man visu nerādot. Runājot tieši, bez tēliem un abstrakcijas. Nepārprotiet – brīnišķīgi aktierdarbi, tomēr bija sajūta, ja pa īstam ļaušos, ja ielaidīšos par tālu, būs pārāk grūti. Jo katram mums ir sava, iespējams, vajājošā zirga, galva, kas dara tramīgu, reiz pa reizei izgrūžot kādu jautājumu uz kuru tu ne tikai nevēlies atbildēt, bet arī negribi  domāt,pat dzirdēt šo jautājumu izunājam.

Sev par pārsteigumu – šobrīd es nevaru nosaukt vienu sajūtu, kas pārņem pēc izrādes. Neviena nav vadošā emocija, Ir tušums, kurā atbalsojās “tev vairs nesāpēs, jo tu neko vairs nejutīsi”… Frāze, ar ko man beidzās izrāde, jo es nezutvēru neko, kas bija pēc tās. Es neko nejutu. Tomēr iekšējo procesu bija tik daudz.

Domāju, nekļūdīšos sakota, ka šī izrāde, skar vairākus pamatīgus jautājumus atšķirīgās cilvēku dzīves jomās, kurus sev ikdienā vairamies uzdot. Un katram būs savs akcents, kurš uzprasīsies uz pārdomāšanu. Man šoreiz tas ir par tiem laužņiem mutē. Ainaram Mielavam reiz bija dziemsa “Tu mani dzen un pati līdzi dzenies… ” Kas ir tas, kas mani dzen? Vai tas ir kas tāds, kas manī rada tik lielu kaisli, ka vairs nespējot to izturēt tā pāraug dievināšanā vai varbūt tas viss ir viens un nekam nav nozīmes, jo mēģinot saprast bērns ejot abu vecāku virzienos atduras pret sienām?

Izrāde ne tikai atklāj nozieguma iespējamo anatomiju, bet arī pagriež spoguli pret skatītājiem – un Tu? Un Tev?

Manas bažas šoreiz vainagojās skaistā pārsteigumā un, lai arī Dainis Grūbe – spīdošs un līdz sāpīgumam pārliecinošs, man īpaši gribētos izcelt Lauri Subatnieku,kurš beidzot spēlē nevis tēlo! Liels prieks Viss ansamblis – izturēts un savus tēl\us izkopis, ar mazām atkāpēm Ievas Segliņas virzienā. Sajūsma par Ginta Andžāna ķermeņa valodu un Kristīnes Nevarauskas matiem.

Nevaru apgalvot, ka šī ir baudāmā izrāde. Tā ir no tām, pēc kuras ir labi, ja neesi atnācis viens. Un pirms mesties stāvus applaudēt, vēl brīdi gribās pasēdēt tumsā un klusumā. Jo nemanāmi, bet tiec apņemts ar izrādes… noskaņu. Nedomāju,k a ir veselīgi tajā ļoti ilgi uzkavēties.

Tik daudzslāņaina un daudznozīmīga. Kaislīga un kaislību slāpējoša. Normālības meklējumi vai alkas pēc spējas izdzīvot esot kaut kripatiņu laimīgam?

Kādu brīdi pie sevis pirecājos, ka izrāde nemeklē vainīgo, tomēr kādā līnijā izlaužas dievināšana kā galvenais apsēstības un traumatiskuma radītājs. Un tik ļoti negribētos, lai dievināšana tiek vienādota ar kristīgo ticību,jo dievinām mēs tik daudz ko,padaram par saviem elkiem tik daudz. Svētdienās, piemēram, lielveikalus padarot par saviem tempļiem.

Kas zina, cik soļu no mūsu normāluma līdz ārprātam!?
Tomēr stāsts nav par to. Bet to,ka mums paveicies, jo ir cilvēki, kuri izvēlējušies nenovērsties no ievainotiem cilvēkiem, bet aiz viņu sāpēm un to radītām reakcijām, censties saskatīt viņus pašus.

Režisore – Laura Groza-Ķibere

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Liene Grava

Scenogrāfs – Miķelis Fišers

Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks

Lomās: Lauris Subatnieks, Dainis Grūbe, Juris Žagars, Indra Briķe, Kristīne Nevarauska, Ieva Segliņa, Dainis Gaidelis, Gints Andžāns, Ērika Eglija