Arhīvs

Dirty Deal Teatro

Tas sākās pirms 4 gadiem, kad es vēl nedz biju iedzīvojusies Pārdaugavā, nedz iemīlējusies Māras dīķī. 2012. gada 5. augustā pirmo satikšanos ar skatītājiem piedzīvoja Latvijā neierasta izrāde (lai gan sava veida turpinājums V. Sīļa iesāktajām pastaigām pilsētā) -pārgājiens.

Vēl pēc gada es beidzot kaut ko par to dzirdēju un sevī klusītiņām nosolījos kādreiz saņemt tik daudz drosmes, lai turp dotos. Pagāja vēl 3 gadi un es beidzot piedzīvoju Mārupītes stāstu.

Nevarētu teikt, ka tās dienas vakars mūs lutināja ar ļoti mīlīgiem laika apstākļiem, taču priekšā bija pārsteigumiem pilna novakare ārpus komforta zonas un skatītājiem pierastajiem , mīkstajiem beņķiem un smalkajām drēbēm.

Ceļojums uz Pārdaugavu ar teiksmaino 10. tramvaju, jaukum jaukais O. Vācieša muzejmājas ābeļdārzs, kur viss sākas oficiāli – ar daudz informāciju un dziesmu. Viss ceļš ir bagātīgas informācijas piepildīts, mazliet gan sarežģīti to uztvert tik daudz gan audiāli, gan vizuāli, gan sensori, visas maņas ir koncentrējušās, jo no tik ilgi gaidītā piedzīvojuma neko negribās laist garām.

Grūti gan atsaukt atmiņā visspilgtāko ainu no visām, taču spalīšu ķeršana izpelnījās lielas ovācijas, arī Mārupītes ūdens izsole ar Māru ieguvējas lomā, bija skaista. Arī cepumi un tēja īstajā laikā un vietā. Zinu, ka man ļoti patika mūzika, kas nāca ceļā līdz. Patika reālisms un pilnīga klātesamība bez izlikšanās un samākslotības. Hā, atverējos gan – iedomājies to sajūtu, Tu lavies kopā ar citiem pa šauru taku starp aizaugušu, mazliet smirdošu upīti un privātteritoriju iežogojošu sētu, aiz kuras Tev priecīgi seko CŪKA – īsta, dzīva, liela un veselīga! Un Tu esi Rīgā!!! Tiesa, turpat man nācās stāties pretī savām bailēm no suņiem, bet viss veiksmīgi – bailes izrādījās lielākas par suni.

Vārdu sakot, šis nudien ir piedzīvojums, kurā mesties un arī pēc tā piedomāt, vai arī Tevis nomestie atkritumi nevar izraisīt kādu katastrofu, kaut tur mītošajai skudru ģimenei, kurai būsi atņēmis mājas un apgādnieku. Jo stāsta sākums bija ekoloģiskā katastrofa, kas Mārupītes ūdeņus savilka smirdīgā, nedzeramā un neapdzīvojamā zampā, prasot daudzu faunas iemītnieku dzīvības. Par to, vai visi ekoloģiskie kaitējumi ir novērsti un vairs nevienu neietekmē, neviens vairs nerunā. Arī tāpēc ir vērts aiziet un iziet šo izrādi, uzklausot argumentus, pašam pārliecinoties un daudzpusīgāk veidojot savu viedokli par to, kas notiek mums apkārt un kas ir tas, ko piedāvā mediju.

Radošā komanda:
Režisors: Valters Sīlis
Dramaturgs: Jānis Balodis
Scenogrāfs: Uģis Bērziņš
Komponists: Edgars Raginskis
Izrādē piedalās: Inga Tropa, Edgars Raginskis, Valters Sīlis, Jānis Balodis


P.S. Īsais kurss vispārējā Mārupītes vēsturē (paldies, vikipēdijai)

Mārupīte ir neliela upīte, Daugavas kreisā pieteka Rīgā un Mārupes novadā. Sākas Medema purvā starp Stūnīšiem un Tīraini. Augštecē upes gultne iztaisnota un savāc apkārtējo purvu un polderu ūdeņus. Pie Petriņciema upe pagriežas uz austrumiem un pa izteiktu ieleju šķērso kāpu grēdu. Bieriņos upes krastā ierīkots Tēlnieku parks, šeit pievienojas labā krasta pieteka Bieriņgrāvis. Torņakalnā uz Mārupītes ierīkots Māras dīķis, izteka no kā tiek regulēta ar slūžām. Lejpus Māras dīķa ierīkoti Arkādijas dārzs un Uzvaras parks. Ietek Daugavā aiz Raņķa dambja Āgenskalna līcī.
Līdz 20. gadsimtam saukta par Māras dzirnavu grāvi, uz Mārupītes līdz pat 1924. gadam atradās vienas no senākajām Rīgas dzirnavām — Māras dzirnavas (sākotnēji sauktas par Marijas dzirnavām), kas mūsdienās zināmas no Rutku Tēvaromāna “Trīs vella kalpi” un no romāna ekranizācijām — “Vella kalpi” (1970) un “Vella kalpi vella dzirnavās” (1972), lai gan filmā uzņemts Zlēku dzirnavu dīķis.
Mārupītes krastos atrodas īpaši aizsargājams biotops — melnalkšņu staignājs

Un šeit ieskats ziņu virsrakstos par Mārupītes katastrofu
http://www.tvnet.lv/zala_zeme/+katastrofa_marupite/older

Advertisements

Ļoti asociatīvu krāsu izvēle scenogrāfijā, tīrs spēles laukums – daudz vietas atmiņām. Es neesmu pieredzējusi pionieru laikus, taču sevi atceros ar daudz ko no tā, kas pēc tiem palika – vingrošanas sienām un sporta zāļu soliem, lecamajiem āžiem, citu lietoto mācību grāmatu dzēšanu un mielastiem uz mašīnu kapotiem.

Izrāde kā iespēja uzlikt pagātnes brilles un caur tām redzēt otras puses viedokli. Kā bija būt krievvalodīgam laikā, kad dzima neatkarīga Latvija? Kā bija piedzīvot režīmu un arī domāšanas maiņu, un vai to maz piedzīvoja, es domāju – domāšanas maiņu, varbūt tā mums ir sava vieda mantojums joprojām šķirojot krievos un latviešus, svešajos un savējos?! Man ļoti patika aina, kurā varoņi spriež par latviešiem – ka latviešu bērni nespēlējas, jo nav pagalmā, nepriecājas, jo nesvin visus iespējamos svētkus ar banketu uz mašīnas pārsega utt. Arī šajā ziņā, manuprāt, nekas daudz nav mainījies – mēs joprojām varam atrast atšķirības mūsu mentalitātēs, ja tas ir tas, ko meklējam. Taču domāju, ka svarīgāk ir otrā ieraudzīt cilvēku, to, kas mums kopīgs – katrs bijis uz savu pirmo diskotēku un deju placī izrādījis savus mega stilīgos soļus, ko pirms tam mājās pie spoguļa izmēģinājis. Bijušas pirmās simpātijas, neveiksmes kontroldarbos, saķeršanās ar skolotājiem, domstarpības (īstenībā, izcils vārds – domu starpības!) ar draugiem utt. Mēs visi esam no maziem bērniem auguši un veidojušies par lieliem cilvēkiem. Un jo straujāk augām, jo lielāki sapņi par pieaugušo dzīvi mums bija. Bet jautājumu par to, kas no tā iznācis, varam pats sev klusībā uzdot un paprātot, vai katrā no mums nav kāds pēdējais pionieris – kurš vienmēr gatavs atklāt ko jaunu (jo spēlējoties ar vārdiem, mēs varam mazliet atkāpties no politiskā fona)?!

Izrādē spēlējošie aktieri ir svaiguma un dzīves spara pilni, īpaši to gribās attiecināt uz Ilzi Āboltiņu, kura uztur izrādes enerģisko stīgu un dabiski ļauj ap sevi riņķot abu puišu stāstiem, ļoti, ļoti patīkama un, šķiet, spēcīga potenciāla aktrise (un es to nudien nesaku ļoti bieži). Arī Kristaps Ķeselis, kurš jau praktizējies lielākā teātrī, harmoniski iekļaujas lakoniskajā spēlēs laukumā un ticami uzbur ainu pēc ainas. Armands Ikalis ir jaunatklājums ar skaistu tembru un lielu pašatdevi. Visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka šie aktieri nudien ir labi draugi, kas vienkārši dzīvo un priecājas to darot kopā. Es teiktu, ka šis ir ļoti cilvēcisks, viegli uztverams, bet ne vienkāršs darbs par laiku, kas tik daudziem ir jūtīgo tematu listē. Ir vērts redzēt, ja ne analizēt, tad, iespējams (ja gadu skaits ļauj un ir ko) – atcerēties un mēģināt saprast – ir vai nav jēga šodien kādam uzbrukt un nosodīt, ka nerunājam vienā valodā un neskatāmies tos pašus seriālus?!


Režisors: Dmitrijs Petrenko
Dramaturgs: Jānis Balodis
Spēlē: Ilze Āboltiņa, Armands Ikalis, Kristaps Ķeselis
Scenogrāfe: Sintija Jēkabsone
Gaismu māksliniece: Jūlija Bondarenko

Sen nebaudīta vaļība. Es + bērnu izrāde = bezrūpības mirklis.
Izrāde, kas intriģē ar fizikas eksperimentiem un jaunu zināšanu apguvi. Šķiet, sākotnēji, mazliet puiciska. Taču ātri aizraujos un bikluma mākta cenšos sevi valdīt un ļoti skaļi izrādei līdzi nedzīvot. Bet, ai, kā gribās. Noelsties, kad izrādes sākumu apņem ložņājoša migla. Iespiegties, raugoties pret griestiem skrejošajā ziloņa zobu pastā un skaļi smieties raugoties aktieros mākoņcepurēs.

Ļoti dinamiska, nudien izglītojoša (es tagad zinu, bet vēl neesmu pamēģinājusi izšķīdināt putuplastu acetonā), iesaistoša un iepriecinoša. Apbrīnojama aktieru spēja darīt savu darbu un iegrožot atsaucīgākos skatītājus (vai bezkaunīgākos, ja gribiet, kas aktieriem nebūtu jādara, ja tos pieskatītu viņu vecāki, bet mūsdienu robežas ir tik trauslas un jūtīgas). Arvien vairāk saprotu, cik būtiska daļa bērnu izrādēs ir paši bērni un viņu audzināšana. Tajā ziņā šī izrāde nebija visveiksmīgākā no iespējamā.

Labi strādā temperamentu pretnostatījums. Analītiskais un Impulsīvais, Apdomīgais un Darītājs. Andrejs Možeiko un Artūrs Putniņš. Prāts un Harizma. Jāteic, biju apburta. Tīri sievišķīgi.

Atgriežoties pie fizikas (kas man, neilgajā tās apguvē, nepadevās), tā ļauj uzzināt un izskaidro skaisto parādību rašanās nosacījumus, nelaupot tām noslēpumainības skaistumu. Varavīksne vienalga paliek skaista un neaizsniedzama. Arī mākoņi, apdzejoti, paliek mākoņi, kuros katrs ieraugām ko citu, neraugoties uz to, ko tie mums nes – lietus, sniegu vai noskaņu.

Var just, ka, patiesībā, kā bērns es šo izrādi neredzēju, vai ne? Bet ar to var pierādīt, ka veselīgi arī pieaugušajiem tās redzēt un paraudzīties uz dzīvi no pieredzes uzslāņojuma nesarežģītas perspektīvas. Atminēties tos brīžus, kad katru jautājumu sāki ar kāpēc? Kā? Kur? Nebaidīties tos uzdot šodien. Kā rodas mana nauda? Kur pazūd mans laiks? Nē! Kāpēc nepriecājos, kāpēc nav laika tam, kas iepriecina un uzlādē, kāpēc cīnos par nebūtisko, kāpēc putniem neapnīk dziedāt, kāpēc katru pavasari viss no jauna zied? Dabā viss ir sakārtots. Mums atliek to pieņemt un baudīt. Reizēm,kad gribās vēlreiz miglu, ņemt talkā zināšanas un iegūt pašam savu, privāto miglu.

Noliecu galvu izrādes veidotāju un realizētāju priekšā. Patīkami un jēgpilni.

Režisore: Paula Pļavniece
Dramaturgi: Justīne Kļava, Matīss Gricmanis
Dzejoļi: Juris Kronbergs
Scenogrāfe: Marija Rozīte
Skaņa: Uldis Sniķers
Spēlē: Andrejs Možeiko, Artūrs Putniņš

Ar lielu prieku dodos uz to režisoru jaunajiem darbiem, kuri pirms tam no sirds iepriecinājuši ar savu veikumu. Kā viens no pēdējiem veiksmīgākajiem jaunatklājumiem man ir Mārcis Lācis. Esot sajūsmā par viņa izrādi “Bārdas”, ne brīdi nevilcinoties devos uz vīriešus pētīt turpinošo (visai apšaubās vārdu virknējums) izrādi ar botānisku nosaukumu.

Romantiska psihodrāma. Apakšvirsraksts nemelo. Romantiskā apgaismojumā vari izložņāt vīriešu prātu tumšākos nostūrus un mēģināt saprast kā tie zobrati strādā. Vai nesaprast, bet intensīvi darbināt savējos, lai censtos izsekot visai straujajiem notikumiem, kas līkumo starp romānu un īstenību, atmiņām un apreibinošo vielu radīto realitāti.

Arī šī izrāde lutina acis ar scenogrāfiski itkā vienkāršu, bet tik efektīvu risinājumu kā “iesūcošais” matracis – ir ļoti viegli noticēt, ka bijusī draudzene turpina dzīvot kopīgi pirktajā gultā un visnepiemērotākajos brīžos spokojas vijīgi izlienot no matrača. Bravo par gultu! Otrais skaļais bravo pa kaktusiem – es kādu dienu pasēdēšu ilgāk un papētīšu kas un kā tur kopā likts.

Trešais bravo ir veltīts Jānim Kronim. Nudien. Brīnumjauks depresīvisms, teju taustāma bezcerība un visu piepildošs izmisums .

To gan norakstu uz pirmizrādes satraukumu, bet bija manāms tramīgums aktieros, tāda milzīga uzvilktība – visumā diezgan nervoza spēle ar miniatūriem iekritieniem un mulsumu. Mazliet tracināja Reiņa Botera terapeita…. saspringums, neveiklums, nedrošība, partnera nesajušana?! Iespējams ne aktieris, bet pats izrādes materiāls par to atbildīgs.

Ja skatās tā ļoti kritiski, tad “Bārdas” man patīk labāk, tajās es vēstījumu noķeru mazliet labāk. Šajā tas šķiet daudzšķautņaināks un sadalīts vairākos līmeņos (katrs varonis risina mazliet savu līniju). Var jau ļoti nodalīt, ka stāsts ir par vīrieti ar depresiju, Vai vīriešiem ar atšķirīgām depresijas pazīmēm, taču, domāju ka tās pārvar dzimumu robežas. Interesanti ir tas, ka režisors un dramaturs par to grib un var runāt. Ka netiek uzturēts mīts par to cik vīrieši ir bezjūtīgi un cik maz viņiem problēmu un raižu.

Jāatzīst, ka izrādes fināls man nav pilnībā izprotams. Rozā ķirzakas, protams, ir skaistas, bet… kāpēc viņas dejo?

Galvenā doma, kas paliek, kad izrāde beigusies? Nu tā par to tamponu un zvaniņu. Vai dzīvoju dzīvi kā uzpirkstenīte vai ilgojos kļūt par zvaniņu? Vai meklēju savu piepildījumu ārpus sevis? Un ko nozīmē ķirzakas – astes, kuras jānocērt, lai vieta augt jaunām? Cik bieži un ilgi cirtīsi, vai vecām kāda būtiska vaina? Skaidrs ir tas, ka ja ar veco esi ieķēries un iekļuvis slazdā, tad gan – lai tā paliek tur, bet pats dodies brīvībā.

Ir vērts aiziet. ir daudz interesantu domu un skatpunktu, kuri ierosina izvērtēt ierastās lietas citādi, ja ne baigi ierakties sevī un savā esībā, tad vismz iepauzēt un racionāli novērtēt esošo situāciju. Ļoti iespējams, ka būs jāiet atkārtoti, jo katrā reizē var atklāties cita izrādes šķautne un aktualitāte.

Dramaturgi: Anete Konste, Edmunds Frīdvalds, Mārcis Lācis
Režisors: Mārcis Lācis
Scenogrāfs: Jānis Bijubens
Mūzikas autors: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Spēlē: Jānis Kronis, Kārlis Tols, Reinis Boters, Ance Strazda

Izrāde, ko apmeklēt ar šaubām, jo dzirdētas daudzas neglaimojošas atsauksmes. Skepse. Neesmu sieviešu tiesību cīnītāja un man nebūtu nekas pretī, ja mani apgādātu vīrs, atvērtu durvis, palaistu pa priekšu un ļautu nodarboties ar daiļiem hobijiem.

Tā vietā arī es sveicienam paspiežu roku un labprāt piedalos lēmumu pieņemšanā. Arī es pirms kūciņas baudīšanas prātā pārcilāju – cik ļoti tā mani var attālināt no manām kāzām.

Izrāde ar milzīgu informatīvo bāzi. Brīžiem šķiet kā bezgalīgi garš monologs ar dažām, to atsvaidzinošām, darbībām. Tā atklāj problēmas par kuru esamību es pat nebiju iedomājusies vai – precīzāk, apjautusi tās kā problēmas, bet izrādās ka kādas dāmas tās nomoka un nepajokam satrauc.  Jāpiekrīt – sabiedrības spiediens ir nežēlīgs. Sievietēm jābūt perfektām itvisā – ar ģimeni, kārtīgu māju, bērniem, labu darbu, perfektu fgūru, koptu ārieni, labi jāgatavo, jābūt asprātīgai, gudrai, tajā pašā laikā ļaujot spīdēt vīrietim. Es gan sliecos piekrist, ka ar savu vēlmi varēt un drīkstēt visu esam nokāvušas daļu vīrišķības pēc kuras tā alkstam pretējā dzimumā. Tomēr – kas šo spiedienu radījis? Kurš izdomājis un kultivējis šīs normas jau gadsimtiem ilgi?

Patika lomu sadalījums un katrai savu pozīciju aizstāvēšana. Tas izrādi padarīja uztveramāku un strukturētāku. Arī noslēgums ļoti tolerants – atļaujot viedokli formulēt privāti. Lai arī visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka Inga Gaile uzbrūk visām sievietēm reizē neļaujot nedomāt un atslābt.

Arī pēc izrādes tā neliek mieru vēl ilgu laiku. Pēc tās skan prātā viens vienīgs jautājums –  uz kā balstās manas izvēles? Uz bailēm? Sabiedrības normām un pieņēmumiem vai ļoti personiskām un izsvērtām vēlmēm? Un tieši šī būtiskā jautājuma uzdošana man liek izrādi ierindot starp vērtīgajām. Lai arī tajā ir mulsinoši dedzīgas un ilustratīvas vietas un ne visai uztverami dziedātie vēstījumi, šis mieru nedodošais jautājums piešķir jēgu. Pat tik ļoti, ka neatceries izrādi kā feministisku varietē. Vēl pa kādam kontekstu iekrāsojošam jokam, kas piesien informācijas blāķī piemigušo skatītāju uzmanību un gatavs! Vairs tik ļoti negribās, kaut izrāde ātrāk beigtos.

Visam pa virsu vēl ir Rainis un Aspazija, kā piemērs, kas notiek un ko nepiedod.

Pilnīgi noteikti, var redzēt, ka Ingai Gailei par šo tēmu deg sirds un ir daudz ko teikt. Par pārējo divu sieviešu lomu atveidotājām var teikt pretējo – tipiskas sievietes, kas domā par to kā labāk kalpot citiem un piesaistīt maksimāli daudz uzmanības vai naudas, vai abus. Man šķiet, ka vēl svarīgāka par tiesībām, ir mīlestība….

Es palieku savā pozīcijā – izrādei opozīcijā (lai gan no sirds esmu par vienlīdzīvu un savstarpēju cieņu), bet turipnu šķetināt savu izvēļu pamatojuma jautājumu.

teksta autore: Inga Gaile
režisores: Marta Elīna Martinsone, Inga Gaile
lomās: Marija Linarte (šīs aktrises vietā ir cita, brīnišķīga dāma vārdā Ance), Anna Putniņa, Inga Tropa vai Inga Gaile
scenogrāfija, kostīmi: Ieva Kauliņa
komponists: Jānis Ozoliņš
skaņa: Māris Butlers
gaisma: Rūdolfs Kugrēns
antropoloģe: Ieva Raubiško

Šī ir viena no retajām reizēm, kad, lai noformolētu sakāmo un sakārtotu domas, bija nepieciešama palīdzība – runājos ar tiem, kas jau redzējuši, meklēju un lasīju publikācijas. Un šīs iedziļināšanās rezultātā jāpiekrīt izskanējušajam viedoklim – domāt par izrādi ir daudz interesantāk kā to skatīties.

Pirmajā acu uzmetienā man tā šķita kā parodija par laikmetīgās mākslas izstādi. Parodija, jo šķiet, ka abi aktieri par pasākumu iekšēji smīkņā. Vēl kādu brīdi šķita, ka šī ir konceptuālās mākslas izrādes versija. Lai gan – koncepcija šī darba radošajai komandai, kas sevi dēvē par :”traģisko pētījumu centru”, nenoliedzami ir spēcīga un nozīmīga, ticu,ka viņu galvās viss ir pamatots un izstrādāts, tieši tāpēc izrādes laikā krēslu gribējās griezt otrādi un skatīties kā visam līdzi dzīvo pati režisore, tajā es pamanīju emocionālu virzību, iekšēju attaisnojumu katram vārdam, ikvienai kustībai un zīmei. Tieši caur režisori lietas vairs nebija lietas. Klāvs Mellis un Uldis Sniķeris mani pārliecināja mazāk. Tiesa, arī uzdevums nav viegls. Tomēr.

Man viss nesaslēdzās un skaidrs netapa nekas. Traucēja arī monotonie teksti, tie nebija gari, bet to jēgu nesapratu. Ja es uz to raugos kā uz parodiju – ka mūsdienīgs skaistās izteikts miljards svešvārdos, kas izklausās nenormāli inteliģeniti un pārliecinoši, bieži ar to mēģinot aizmālēt acis, lai nevaram ieraudzīt sūdus kas aiz tā visa slēpjas, tad ok. – pieņemu un respektēju. Tomēr šķiet, ka ar to gribēts kas pateikt. Iespējams, neesmu pietiekami izglītojusies un aizdomājusies, lai izprastu.

Ar prātīgām domām vai jebkādu citu smadzeņu darbības intensitātes pieaugumu pēc izrādes nevaru lepoties. Pieņemu to kā faktu. Un priecājos, ka pašai režisorei tas ir dziļi personisks un izjusts, pamatots darbs.

Dramaturgs: Ainārs Kamoliņš
Režisore: Daiga Kažociņa
Mākslinieks: Kaspars Groševs
Spēlē: Klāvs Mellis, Uldis Sniķers 

Vai Tev ir gadījusies sajūta, ka esi mazliet apmaldījies, bet beigās izrādās, ka esi bijis tieši tur, kur jābūt? Es tā jutos pēc vakarēšanas ar Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, kuru uz skatuves uzvedusi Inga Tropa 1.- 5. klases skolēniem.

Bezgala dzīvīgs, prieka un jēgas pilns vakrs. Vien paiet ilgāks laiks kā bērnam, līdz ļauju sev ļauties, līdz galam noticēt, ka mazais Janka var būt arī Lauma Balode, ka Jānis Znotiņš ir gana laba aita un visa zāle ir pilna žurku (un zinātāji šeit var saķert vēderus smejot par to, cik īpašas attiecības man ar tām, bet nē – es uz krēsla nekāpu un ļoti skaļi nespiedzu).

Bija sirdssilti atcerēties TĀS, saulainās bērnības dienas un piedzīvot brīnumu, ka agrāk tik klīrīgi uzlūkotā, līdz galam neizlasītā un vien pavirši pārlapotā grāmata glabā sevī tādu pārsteigumu pilnu pasauli. Tik skaistu savā vienkāršībā, un uztveramu, interesantu un saprotamu redzot to dzīvojam manu acu priekšā.

Dinamiska, domāju, smalki savīta izrāde, jo bērnus vadīt/valdīt… Vienā brīdī daļa manis jau teju krita panikā… Nē, tas nebija velnu stāsta tumsā. Sākumā biklie un klusie bērni, ar katru iesaistīšanas reizi atraisījās, atbrīvojās un iedomājās neeksistējošas robežas. Ticiet man, tas skaļums pat manām reiz dārziņā trenētajām ausīm bija pārsteigums. Tomēr no nevaldāmās kņadas un rosības aktieri meistarīgi visus ieaijāja skaistā kopā būšanā un mājās laida ar priekā mirdzošām acīm.

Ļoti, ļoti abrīnojams aktieru veikums. Ļoti, ļoti prātīgs scenogrāfa darbs. Ļoti, ļoti Jānis Jaunsudrabiņš (man – beidzot). Ļoti, ļoti bērni.

Pēc izrādes, kuras beigas bija īsta brīnumu kulminācija, jutos patiesi priecīga un uz brīdi aizmirsusies un aizmukusi no savas milzīgi svarīgās pieaugušā dzīves. Vēl ik pa brīdim atsaucu atmiņa zvaigznītes un ļoti zīmīgi uzsmaidu pati sev – redz, bērns manī vēl gluži frišs!

Katra līdzīga izrāde nes līdzi kādu mazu pienākumu. Jo ar katru latviešu vai par latviešiem radītu darbu, es saprotu kā man pietrūka nebeizamajā draudzībā ar Remarku, Dostojevski, Londonu un vienīgo attaisnojumu – Vili Lāci. Taču ticu, ka šīe latviešu redzējumi nav nejaušība, bet iedrošinošs mudinājums sekot iekšējai latvietes balsīj un sevī saprast, kas ir Latvija, lai varu tālāk secināt – kas esmu es Latvijā.

Bet pirms tā, man ir neizsakāms prieks par teātri, kurā tiek runāts par šīm lietām. Par latviešu autoriem, par latviešu personībām, un lietām kas veido mūs par tādiem cilvēkiem, kādi esam.

Palutini sevi un savu bērnu aizejot uz šo.

Režisore: Inga Tropa
Scenogrāfe: Inga Alsiņa
Spēlē: Lauma Balode, Jānis Znotiņš