Dienas varonis

Melna komēdija. Tikai pašās beigās saproti, cik, pa īstam melna tā bijusi.

Muļķīgi domāt, ka izmainot vienu lietu, viss pārējais paliks nemainīgs. Līdzīgi izrādei, kurā viena lieta pārvēršas sniega lavīnā ar nudien negaidītām biegām. Par tām – īsts bravo!

Šoreiz, šķiet, vairāk acīs krita tieši režisora darbs, kurā īpaši izceļama gudrā izvēle pēc šāvieniem aktierim neļaut runāt, bet vispirms likt apjēgt un izspēlēt izdarīto. Ak, bauda! Šķiet, tieši tas bija viens no lielākajiem izrādes ieguvumiem.

Vēl viena pērle bija Kristiāna Karēļina spēju savaldīšana. Pirms tam sastaptā profesionālā vienmuļība bija ievirzīta piemērotā gultnē un atrasts vieds, kā ļaut māksliniekam pierādīt sevi kā aktieri. Ļoti šarmants atklājums – Katrīna Albuže. Atgādinājums, cik patīkams balss tembrs ir Madaram Zvagulim un bilingvāla oga – Aleksejs Geiko

Daudz valodisku pērļu. Joku, kuri liek smieties līdz krampjiem. Mīļais melnais humors. Lielā deva ironijas. Prātu nepamet frāze, ko lasīju pirms izrādes tās aprakstā – mēs itkā smejamies, bet tad saprotam, ka smejamies jau paši par sevi. Reizēm gribās pacelt degunu un teikt – es jau tā nē, esmu foršāks, gudrāks, pārāks. Bet mani tik ļoti sajūsmina, ja izrāde pavērš spoguli pret skatītāju.“Dienas varonis” provocē. Tu centies domāt līdzi, atrast izeju, risinājumu un izdomāt uzpriekšu, kā tas biegsies. Ik pa brīdim šķiet, ka esi sapratis, ka zini nākamo ainu, bet nekā.

Brīnišķīgs izrādes temps. Izlīdzsvarots absurdums, sadzīviskums un ironija par rutīnu un cilvēku attiecībām. Protams, centrā ir cilvēks. Noziegums un … Zods. Atvainojos, Zigurds Zamšs. Kolorītas lelles un to pavēlnieki. Attiecības gan starp civlēkiem, gan starp leļļu pavēlniekiem ar savām lellēm.

Patīkams dzīvīgums un vīrišķīga drosme runājot ar skatītāju par pāsam interesantām un uzrunājošām lietām, cieši ticot, ka citiem tas ir jāredz un ir smieklīgi. Ir. Es negribu meklēt milzīgu morāli, bet šī ir viena no tām, kas atkal ļauj mazliet noticēt latviešu humora izjūtai, kuru ir iespējams paŗnest uz skatuves. Tiesa, liela daļa veiksmes ir nevalstiskā teātra vide, kurā tā iestudēta. Zāles izmērs dikti intīmāks.

Pirms izrādes, iespējams, ir nepieciešama sagatavošanās atverot savu pieredzi jauniem piedzīvojumiem vai arī neko daudz nedomājot jābūt gatavam mesties iekšā aukstā ūdenī, skaidri zinot, ka būs traki. Un tad būs forši. Jo galva būs iztīrījusies, prāts – atpūties, jo  ilgi būs mēģinājis, ko saprast, tad atmetis ar roku un ļāvies pārsteigumiem.

Režisors: Ģirts Šolis
Leļļu māksliniece un scenogrāfe: Ilze Egle
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Muzikālā noformējuma autori: Ģirts Šolis, Edgars Šubrovskis (ansamblis “Manta”)
Lomās: Katrīna Albuže, Kristians Kareļins, Madars Zvagulis, Aleksejs Geiko

DIRTY DRAMA kara balss 3.diena

KARA PIEZĪMES nr.7. Liecinieki
E. Seņkovs, māsas Rutkēvičas, I.Puga, D. Kažociņa un I. Šelegovskis
Ir reizes, kad Tu ļoti vēlies redzēt un dzirdēt to,kam ļoti grūti ieplānot laiku. Bet šis projekts ik pa laikam lika sevi manīt, ieintriģēja un patiesi priecājos, ka tas kļuva par manu šī estivāla kulmināciju. Nepateicīgi karstajā telpā ļāvāmies 9 stāstiem. Trīs latviešu, trīs krievu un trīs ukraiņu. Atšķirīgi vecumi un pārstāvēti abi dzimumi. Un katrs redz, dzird, jūt apkārt notiekošo mazliet savādāk. Jutos apburta no skaistā lakonisma – stāstu lasījuma, šķietami vienkārši, bet tieī tā – neapkalpojot skatītāju emocionālas gaidas, bet ļaujot pašiem ieskicēt stāstošo cilvēku emocijas. Tīri. Lasījumu papildinošās diskusijas, lai arī grūti uztveramas – gan karstuma un gaisa trūkuma, gan dažu runātāju samezglotā sakāmā dēļ. Šo divu (festivāls norisinājās 3 dienas) dienu laikā, kurās apmeklēju Dirty Deal radās iespaids, ka ir atsevišķi cilvēki, kurus vilina vārds karš ar cerību, ka nu varēs atnākt un pastāstīt jaunajiem kā tas patiesībā bija un kā ir, kā jādzīvo un kas vainīgs. Cilvēkiem ir sakrājies, sāpe milzīga, nenoliedzai, bet man šķiet, ka festivāls nemeklē vainīgos, režisori, dramaturgi, aktieri u.c. nemeklē vainīgos, nerāda uz kādu ar pirkstiem, bet plēš lielāku cilvēku uztveres un redzes lauku – šie patiesie stāsti (“Liecinieki”) caur detaļām iezīmē notikumus. Kā pēdējais – caur sadzīvi ir saprotams, ka mierīgi nav. Spēcīgi apziņā ielauzās diskusiju atziņa, par ko ebiju aizdomājusies – mūsdienās informācija ir padarīta par ieroci. Un neziņa mūs paralizē, norobežošanās no nezināmā un nesaprotamā mūs padara viegli manipulējamus.

Un pēc tāda pamatīga noslēguma Tu, cilvēks, piedzīvo ko negaidītu. To kā ideju aprok forma. Kas notiek ja teātra direktors veido dokumentālo filmu? Es teiktu – nelabvēlīgu apstākļu un dažu citu ķibeļu izraisīta katastrofa! Pēc pirmās pusstundas es vairs nemēģināju saprast mērķi šim darbam, jo man tas likās mazliet pašslavinošs un mākslinieciski nenobriedināts. 5 lapu teksts, kam skatītājam jāpaskaidro ideja, uz skatuves esošo priekšmetu jēga un daudzkārt jāatkārto autora sajūtas. Tas tiek izstāstīts lēnā un monotonā balsī. Turinājumā ~pusotru stundu gara filma – Nikolajevskas ainas ar sliktu apgaismojumu un nebaudāmu montējumu. Fonā runā civlēki – Nikolajevskā dzīvojošie. Pauž viedokli un stāsta par sevi, atbild uz jautājumiem. Uz ekrāna – visu laiku slīd ainas ar kokiem, sabumbotām mājām, kokiem, mājām, kokiem…….. Dinamiskākais moments – subtitru lēkāšana mainoties. Un telpā ir karsts. Dikti karsts. Tu gribi saprast un spēt uztvert, bet ir karsts un tik garlaicīgi, ka lai cik ļoti greibētu sevi piespiest spēt pieklājīgi reaģēt, un ,respektējot cilvēka ideju un darbu, izrādīt kaut mazāko interesi, to nespēju, jo visu laiku domāju – kāpēc šis cilvēks nespēja izvēlēties spēcīgākās intervijas, skatus un iesaistīt kaut vienu normālu kino cilvēku?! Dokumentālajiem video nav jābūt kā lēni nogalinošiem ieročiem. Te jau sanāk karš par karu. Cilvēks centies parādīt visu, jo viss ir svarīgs, visam ir vērtība, ja esi tur — viņiem blakus un kopā ar balsi nāk arī seja, mīmika, žesti – bilde. Jāatvainojas, bet šis nudien bija kas traks.

Festivāls kopumā – intensīvs un jēgpilns. Domāšanu kustinošs un provocējošs. Un labi, ka tā, jo sev par nepatiku atklāju, cik ļoti esmu ieslīgusi tikai savā dzīvē, atsakoties domāt kaut mazliet tālāk par savas dzīves robežām.

DIRTY DRAMA kara balss 1.diena

“Dirty Deal Teatro” rīkotais festivāls, kurš notiek jau 7 gadus, bet man nez kāpēc 1.reizi dzīvē. Visu dienu skandinu sev galvā, ka jauna teātra pieredze nāks tikai par labu un ir visas manas drosmes saņemšanas, lai turp dotos, vērta. Jo klusi sev jāatzīstās, ka pie performancēm un atklātu būšanu auditorjā, no kuras tiek cerēta iesaistīšanās, man nav pierasta un ir mulsinoša.
Tomēr. Noliekot visu ar sevi saistīto malā, es nonāku aci pret aci ar festivāla vienojošo tēmu – “Kara balss”. Savā apziņā vienkāršojot – karu. Pašā sākumā vērojot režisora Rikija Seabras meistarklases dalībnieku prezentācijas, skatītājs tā liegi tiek ievadīts. Šķiet, kas tad tur traks – meitene (režijas studente  Kristīne Logina) sagatavojusi miera koferi ar ziepju burbuļiem un jokiem, puisis, izmantojot tuneli kā mediju, raida skatītājos ziņu no nākotnes (patiesībā trīs savstarpēji ne visais saistītas ziņas), cits laikmetīgi izdejo (kopš R. Kugrēna “Ikdieņiem” vairs nespēju izteikt šo dejas žanru bez smaida) karavīra cīņu pašam ar sevi, un vēl kāds atzīstās noslēpumā, kas viņam šķiet milzīgs un gandrīz apkaunojošs. Un tas viss, man kā skatītājam sākumā skar tikai pašu virsiņu – kā noglāstot uz rokas esošos matiņus, tikai tos, tie atsaucas un lēnām saceļoties rada kņudēšanu visai rokai. Līdzīgi ar kara tēmu. Sākumā Tu domā par interpretācijām, formām un jēgu performancēs.

Pārējot uz Zanes Radzobes vadīto diskusiju, pats sev negribīgi uzdod jautājumu – kas man ir karš? Ko man tas nozīmē, ar ko asociējas, un vai es zinu ko darīt, ja tas sāktos tagad? Domāju, ka loģiski, ja pirmās sajūtas ir bailes. Manā gadījumā ļoti spēcīgas, jo ļoti baidos no pēkšņas, negaidītas nāves. Bailes ir kā tāds trīcošs kamols, kas sevī ietvēris neziņu un neskaidrus priekšstatus no filmām un grāmatām. Mani patiesi satrauca, ka mūsdienu sabiedrībā (Latvijā) vardarbība kā atbilde vardarbībai tiek izskatīts kā vienīgais variants. Klausoties antropologa Klāva Sedlenieka lekcijā man bija sajūta, ka jau ir pieņemts lēmums – mēs karosim! Lai arī ir pierādījumi tam, ka karot un grupās citam citu nespecifiskos veidos nogalināt, nav nācis mantojumā no mūsu senču senčiem.  Mēs daudz runājam par to kā mēs aizstāvēsismies (karosim), bet ļoti reti dzird runas par to kā vēl mēs varam nosargāt sau valsti to neizpostot, nezaudējot to burvīgo saujiņu tautiešu, kas šeit esam.
Jau pēc lekcijas neskaidrais baiļu kamoliņš sāka trīsuļot akīvi, jo kā, domājams, daudzi es cenšos norobežoties no medijos rakstītā, ka pie robežas krievu iznīcinātāji, mums ieved jaunu karatehniku. Braucot tai garām aizveru acis un ikdienā nedomāju par savu rīcības plānu šādā situācijā, jo ar visu spēku negribu pieļaut pat iespēju, ka tāda būs, ka būs karš, te – Latvijā. Tomēr dziļi noslēptās bailes izlauzās pēc “Allāha līgavas”  uz ielas ieraugot musulmaņu sievieti. VIsas tās briesmas, draudi un sāpes nav nekur – tur aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām.

Marija Linarte, lai arī profesionāli distancēti runā par visām tām lietām, ļoti brīnišķīgā formā, no sevis neieliekot milzīgo traģiskumu, bet brīžiem šķietmai vienkārši informējot (“informēts nozīmē brīdināts”) par sievietēm – pašnāvniecēm Čečenijā. Nosaucot tās vārdā un izklāstot uzzināto par viņu dzīvēm un to beigām. Tomēr var redzēt, ka ne tikai skatītājam, kad tekstam ļauts aiziet līdz apziņas tālākajiem nostūriem, bet arī pašai aktrisei tas viss sit pa saules pinumu un liek aizrauties elpai. Tas viss ir īsts. Līdz riebumam. Un aiz tā visa ir cilvēki. Īsti. Tādi paši kā es un Tu. Tomēr viņiem šķiet, ka ir pārāki, lai izmantotu visus līdzekļus, lai iegūtu kāroto – šīs zemes zūdošo varu un mantu.
Ļaujot šai tēmai ienākt sevī, aprast ar domu, ka iespējams ir jāaizdomājas par variantiem un nedrīkst bēgt no faktiem (bet kurš pateiks cik patiesi tie līdz plašākai sabiedrībai nonāk?!), ļoti intensīva un piepildīta vakara noslēgumā negāju raudzīties Ulda Sniķera izrādē “Esmu karavīrs, māt”.

Tomēr, lai arī tēma nav priecīga un ielīksmojoša (ja vien uz to neskatās caur ziepju burbuļiem), ir prieks par to sabiedrības daļu, kas izvēlās par to runāt, nākt kopā un diskutēt, jā, no mākslas viedokļa, bet katram ir savs izteiksmes un uztveres  veids. Es nesaprastu, ja man politiķi mēģinātu skaidrot shēmas. Tagad es saprotu, ka var būt auzas, un var arī nebūt. Bet spēks ir kopībā un veselajā saprātā.

Benzīnvīrs

Draiskulīgs personīgās teātra sezonas noslēgums. Izrāde, kurai ļauties, iepriekš ievācot vien tik ziņas, kur un cikos tā notiek. Zinu, ka lasīju anotāciju izrādei, un ļoti centos to atcerēties, bet tālāk par to, ka agrāk viņu sauca par Kasparu G. un viņam patika benzīntanki, netiku. Katra reize Dirty Deal Teatro ir kā mazs, bet ļoti patīkams piedzīvojums. Arī šoreiz.

Zāle, kurā vari sēdēt visādi. Vienā izrādē izpēti vienu sienu, citā – pretējo. Ar daudzām, daudzām atsaucēm mūsdienu sabiedrībā. Ar ļoti lielu nepacietību, jau izrādes sākumā gribēju sev spēt atgādināt, kāds materiāls tai pamatā, kas režisors, dramaturgs. Tagad, kad esmu to sev iekalusi, traki dziļi paklanos viņa priekšā.

Es, šķiet, neko konkrētu negaidīju. Taču izrāde sniedz ne tikai iemeslu smieties līdz blakussēdētājs kušina, bet arī starp šīm smieklu šaltīm pagriež spoguli: “Skaties, sabiedrība, tie esat jūs! ” Protams, bez citēšanas vērtiem jokiem un jautājumiem (Tu esi stulbs vai smirdīgs?) paliek klusie vaicājumi, ko uzdot sev pašam. Par to vai un kāda ir mana pasaule, pasaule manī un ap mani. Cik ļoti gribās/ negribās šķirot un tiesāt citus, iedalīt viņus – normālajos un smirdīgi stulbajos? Vai reizēm tādi Kaspari G neuzvedas adekvātāk par mums, normālajiem? Bet šie jautājumi nāk kādu laiku pēc tam…

Pēc tam, kad ir notrauktas smieklu asaras pēc ziediņa etīdes, policistiem un tālbraucēja. Tik kulturāli garšīgas lietas – Ivara Krasta runas defekts, stoiskais miers vai pilnīgs pārsteigums (šķiet, kauns man par nezināšanu)- brīnišķīga dziedamā balss. Apbrīnojama Andreja Možeiko teju vienaldzība un, lai arī nav īsti nosakāms, kas tieši notiek viņa personīgajā pasaulē (vai varbūt man “nolasāmās”brilles nebija paķērušās līdzi), ir skaidrs – viņš ir vienpatis, kuram svarīgi kā viņš izskatās. Īpašas krāsas šim vīru ansamblim dod arī Edgars Kaufelds ar savu tālbraucēja monologu, spilgto policistu un brīnišķīgu fona dejotāju.

Šobrīd, pat šķiet, uzrakstīt nav iespējams un kaut ieskicēt tos dažādos slāņus, kurus skar izrāde, ne tikai vizuāli, audiāli, bet arī mentāli un tīri fiziski. Joprojām mēdzu iesmieties par kādu no redzētajām epizodēm un šokēt līdzcilvēkus ar kādu citātu, kas izrauts no konteksta iegūst pilnīgi citu jēgu un auditorijas reakciju. Es nevaru apgalvot, ka šī ir pati jēgpilnākā izrāde, nedz spēju to noliegt. Es zinu, ka tā parāda citu pasauli ap mums. Paralēlo pasauli. Radot sajūtu kā X failos. Tajā ir daudz benzīna- smaržas, darbi un domas par to. Tomēr visam cauri ir – cilvēks. Kāds nu ir šai pasaulē ieradies, kādiem brīnumiem cauri jau ticis un kādi vēl tikai tam ceļā.

Es aizietu vēl. Ņemtu līdzi draugus un priecātos, ka mazliet jūku prātā arī pati.

Dramaturgs: Andris Kalnozols
Režisori: Andris Kalnozols, Marta Elīna Martinsone
Scenogrāfs: Uģis Bērziņš
Mūzikas autori: Ivars Krasts, Toms Auniņš
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks: Rūdolfs Kugrēns

Lomās: Andrejs Možeiko, Ivars Krasts, Edgars Kaufelds

Zudusī Antarktīda

Izrāde no “dikti gribās redzēt” listes. Personīgu iemeslu dēļ. Dodos uz to ar sajūtu murskulīti pakrūtē. Patīkama satraukuma un burvīgas dienas noskaņās. Kā pasakā pirms izrādes paspēju pārstaigāt vēja appūsto vakarkrēslas ieskauto promenādi, kur iegūstu jaunu matu sakārtojumu ar nosaukumu “kā vējam gadījās” un tik pat rimtā paļāvībā sildu sapūsto miesu ar gaidītavas gardo tēju. Ceļā uz Dirty Deal teatro māju paspēju izdomāt, kas ir tajā tik vilinošs. Man kā skatītājam – došanās ārpus komforta zonas. Es zinu, ka reti kad ejot uz šo teātri visi skatītāji var cerēt uz klusu savas vietas ieņemšanu un tik pat nemanāmu tās pamešanu, kad izrāde beigusies. Šeit ir tas brīnišķīgums, ka abas puses redz, dzird un jūt viena otru. Nedistancējoties vienai no otras. Vai vismaz cenšotis nojaukt šo robežu, Un ticiet man, tas ir tik jauki – kā ievilkt svaiga gaisa malku, kad arī tevi kā skatītāju ierauga, kaut mazliet, kaut šķietami ļauj līdzdarboties radīšanas priekā. Ne vienmēr esam tam gatavi, bet es ļoti gribu cerēt, ka tas trennē mūsu mentalitātes atvērtību – neļaut kā pirmajam impulsam izlausties vārdam “nē” vai kādam smagākam burtu virknējumam. Un gaidītava tik jauki satuvina (vārda vistiešājā nozīmē) skatītājus. Lielajos teātros atnāc – noskaties – aizej, nu varbūt ļoti retos gadījumos pārmij kādus izglītojošus vārdus par roku žāvētāja lietošanu ar wc sastaptajiem cilvēkiem.

Tomēr pirms izrādes es mazliet bažījos, jo biju savā ļotajā gribēšanā redzēt, izlasījusi kādu fantastisku recenziju. Fantastisku vārdu izvēles ziņā un tās būtībā. Ilgi domāju, ko tad lai es pasaku, vairāk par “Toma Liepājnieka simpātisko klātbūtni” pateik ir grūti. Un tomēr. Arī mājup ļaujot sabiedriskajam transportam braukt bez manis, priecājoties par vēja uzstājību manus matus atkal sakārtot citos- mainīgos izkārtojumos, bija tāds kā vieglums un prieks. Pirmais prieks par to, ka var atpūsties no visur esošās cilvēciskās mīlestības. Viņš viņu mīlēja, viņa viņu nē. Un drāma divos cēlienos gatava. Bet Zudušajā Antarktīdā, patiesībā, varēja iejustiest vairākos attiecību modeļus. Viegli ir atcerēties savus studiju gadus, kad enerģiskāki vai ne pārāk – pasniedzēji dalās tajā, ko piedzīvojuši, ko domā par citiem lābāk zinām esošu un tu kā students klausies, pieraksti vai pēdējās rindās snauduļo.  Vēl vieglāk visā redzamajā vērties kā brīnumā, saklausītajā minēt – kas tiesa, kas puspatiesība, kas tīrā improvizācija. Acīm tik ļoti tīkami Ievas Kauliņas Antarktīdas attēlojumi. Ļoti, ļoti.  Vēl var sajusties kā iesvētāmais biologs pieredzējušo saimē. Kolēģis, kas mēģina analizēt līdzi un saprast par ko īsti ir runa. Vai vienkārši cilvēks, kurš grib zināt kāpēc daži roņi kož kājstarpēs un kas ir ūdens paskābināšanās. Vai vienkāršs cilvēks, kurš atnācis, lai mierā baudītu monoizrādi, kurā skaidri zini, ka uzmanība nebūs jādala uz vairākiem plāniem, viens vienīgs un tas pats – patīkams cilvēks ir priekšā, pat necīnoties par tavu uzmanību ir un izskaidro to, ko iespējams pat pats īsti nesaprot.

Nevar teikt, ka arī Toma Liepājnieka aizstātajam  jūras biologam Džeimsam Maklintokam, izskatījās šī izrāde tik mierīga un rimta. Enerģijas daudz. Arī satraukuma, šķiet. Bet tas pat piedod cilvēcību un papildus nianses izrādei. Jo stāstot labi turot runas ritmu, ar vārdu ķeršanos, pārteikšanos, trīcošām rokām, mulsumu vēršoties pie skatītājiem T.Liepājnieks pa īstam iedzīvina arī sevis spēlēto biologu. Kā cilvēku, dzīvu un ar savām idejām un pētījumiem pārņemtu. Šaudoties no viena stāsta uz citu, pārlecot,, izlaižot, atkal atgriežoties, iestarpinot – stāsts atdzīvojas. Iespējams, augstskolā šāds pasniedzējs jau pirmajā pusstundā mani būtu nepajokam nokaitinājis, bet ļaujoties rotaļai ir patīkami.

Neprātīgi daudz informācijas. Svešvārdu, Vizuālo materiālu. Skaistu fona skaņu un prieka. Dzīvi, sirsnīgā vienkāršībā un aizrautībā izstāstīts sāsts, kurš varbūt vieš interesi par bioloģiju, vai karaliskajiem krabjiem, vai pingvīnu sugu, kas atlikuši vien 3000, vai niršanu.

Aizejiet un izbaudiet. No gaidītavas līdz izejot nospiediet podziņu durvju atvēšanai. Izbaudiet!

pēc Džeimsa Maklintoka grāmatas ZUDUSĪ ANTARKTĪDA (LOST ANTARCTICA by James McClintock)
dramaturgs: Jānis Balodis
režisors: Valters Sīlis
scenogrāfe: Ieva Kauliņa
komponists: Edgars Raginskis
spēlē: Toms Liepājnieks
gaisma: Jānis Sniķers

 

 

Sen jau tā vajadzēja, Zaķi!

Lai cik liela būtu salīdzināšanās sērga pasaulē, un lai cik ļoti man pašai tā nepatiktu – sākšu tieši ar to. Ir trīs veidu cilvēki – vieni raujās uz pirmizrādēm, otriem ir vienalga, ka tik teātris, trešajiem tīk apmeklēt izrāžu pēdējās spēles reizes. Ik pa brīdim sevi pieķeru katrā no grupām, tomēr visšarmantākās izrādes man šķiet tās, ko spēlē pēdējo reizi. Arī šoreiz – ziņa, ka pienākusi noslēdzošā reize bija kā impulss beidzot saņemties un aiziet. Es mēģināju izveidot kādu vīziju par to, ko gribu sagaidīt, centos iztēloties “pasakas pieaugušajiem”,  vairākkārt pārlasīju izrādes anotāciju, bet tā arī nespēju konkretizēt vēlamo.  Šķiet visvairāk es gaidīju noslēpumainā Zaķa parādīšanos. Tomēr dabūju daudz ko vairāk par pārsteigumu.

Sākšu no sākuma, kad pār apsnigušo Rīdzindziņu nolaidusies vakara krēsla, kas mazliet papludina ķieģeļu ēku striktās kontūras. Iekšā ir silti un omulīgi, arī izraudzītais pītais krēsls ir ērts, lai, sev par pārsteigumu – nedīdoties, tajā pavadītu visu izrādes laiku.  Bija paslīdējis garām fakts par Lācēna un Ezīša esamību, proti – nebiju sapratusi, ka stāstu par vakarēšanu un kopīgo vientulību man vēstīs cilvēciski zvēri no Meža. Tomēr jau pirmajās minūtēs tieku apburta un gatava klausīties it visā, ko man stāstīs Lācēna iedzīvinātāja Mārtiņa Upenieka tik ļoti patīkamā balss, kā vēlāk izrādījās (vai citiem tas var izrādīties ātrāk – nopietni iepazīstoties ar izrādes veidošanā iesaistītajiem) – viņš arī maigi neuzbāzīgās, tomēr vidi iezīmējošās orģinālmūzikas autors. Ezīti spēlē Anta Aizupe, kura tam dod mierīgu tramīgumu (?), noslēpumaini cietsirdīgu (ļoti mīkstinošā veidā) klusēšanu un daudz līdz galam nepateiktā, pusvārdā atstātā.

Lai arī es nevaru lepnti teikt, ka pilnīgi visu sapratu, ka skaidri zinu ko un kā, un kāpēc izrāde vēlējās pateikt, bija frāzes, kuras aizķērās. “Ja nav Tevis, nav arī manis.” “Nebaidies, mēs visi baidāmies!” un “Nebēdā, mēs visi esam vieni!”

Pēc izrādes pamanīju sevi kusamies un rīkojoties ļoti mierīgi. Miers bija mans lielais vārds un piepildījums, ko sniedza izrāde. To un šīs trīs frāzes vēl  kādu laiku paglabāšu, lai saprastu – kas un par ko. Jo neviennozīmīgi būtu teikt, ka tās bijušas pasakas par draudzību vai par vienatni, vai dzīves lielajiem jautājumiem. Drīzāk kopīgu/ kolektīvu vientulību, kad vakarā sanākt kopā un ļaut savai vientulībai paklusēt kopā ar blakus esošā vientulību. Sēdēt un nojaust to, kurš ir blakus.  Un tajā brīdī Zaķis, kurš šajā reizē – pats izrādes režisors Dmitrijs Petrenko, nav nemaz tik svarīgs, vismaz ne man kā skatītājam.

Izrādei, škiet, ir visi preikšnoteikumi, lai tās stāsts/ vēstījums iznāktu priekšplānā – neuzbāzīga un ļoti vienkārša scenogrāfija ar resnām debesīm fonā un viegli transformējamo katupeļkastu zemi. Neirtrālo toņu varoņu tērpi un nelielais rekvizītu skaits.  Joprojām nesaprotu Margrietiņas vietu – vai tā ir iemesls Ezīša pazušanai, vai tā Ezītis meklē aizstājēju sev? Šī komunikācija ar skatītāju izdevās ļoti sirsnīga un jauka, tomēr līdz galam neizpratu tās jēgu. Varbūt mana uztvere ir mazliet nodilusi lielo teātru tiešajā stāstījumā. Šī izrāde piedāvā treniņu – spēt uztvert un saprast, pat ja tas nenotiek vienlaizīgi.

Lai cik vienkārša šī izrāde būtu – pirmajā skatījumā,esmu diezgan pārlieicnāta, ka tā vēl ļaus pabūt mierā un aizdomāties par lietām, ko ikdienā labprātāk nostumju malā. Kā kāpostu pa lapai plēšot – gan atklāsies vēl jauni slāņi, kurus redzot neesmu sapratusi, dzirdot neesmu saklausījusi un jūtot neesmu piefiksējusi.

Paldies!

 

Režisors: Dmitrijs Petrenko
Scenogrāfs: Artūrs Arnis
Oriģinālmūzikas autors: Mārtiņš Upenieks
kKostīmu māksliniece: Anastasija Golubeva
Skaņa: Uldis Sniķeris

Pasakas ierunājusi Astra Baumane (Valmieras Drāmas teātris)

Spēlē: Anta Aizupe, Mārtiņš Upenieks un katru reizi īpaši pieaicināts viesmākslinieks Zaķa lomā

Mazie jautājumi

Vārdnīca saka, ka mazs jautājums ir jautājums bez lielas nozīmes, kaut kas nenozīmīgs. Tomēr šie nenozīmīgie sīkumi ir tie, kas pārāk bieži nodarbina cilvēku prātus. Sīkumi, kuri tērē mūsu laiku un enerģiju. Uztraucošas drupatas, kuras biežāk kā nepieciešams tiek uzlūkotas par patiesām un milzīgām katastrofām. Tās mūs spēj nostādīt neērtās situācijās, mulsināt un darīt mums kaunu. Katram no mums ir savi mazie jautājumi. Tas nu reiz ir jāatzīst. Citam lielāki mazie un citam mazāki mazie jautājumi. Izrādē atbildes tomēr neviens nedod. Ļoti ticams – tas tāpēc, ka pareizo atbilžu nav. Ja vien balstiņa galvā nepasaka priekšā.

Ļoti alku pēc svaiga kultūras gaisa malka. Gribējās iziet to solīti ārā no lielajiem teātriem. Patīkami atkal būt vietās, kurās ir brīvība un vieta cilvēkam kā cilvēkam, bez statusiem un vakarkleitām (teica jaunkundze, kurai tā pat tā visa nav). Spīķeros ir forši. Izrāde jau pašos pamatos solījās būt intriģējoša. Četri vīrieši – tas vien skan labi. Piedošanu.

Koncentrējos.

Izrāde.

Tātad.

Meditācija par  tēmu – mazie jautājumi. Ietērpa atkarību skarto cilvēku sanāksmju tikšanās formā. Tajā ir soļu programma, kurā iekļauta iešana pa fāzēm. Un pilngi nemanot Tu kā skatītājs pats ej pa fāzēm, mēģinot izsekot tēlu zemapziņas līkločiem, un klusi iesmejies, kad tiek uzdots kāds no Tev zināmajiem jautājumiem (jo arī esi cilvēks, kuram ik pa laikam gribās zināt kā aiziet no viesībām un kā sasvecināties ar priekšniecību, un ja sarunas laikā jāskatās acīs – tad kurā no tām!?). Acīm tīkamas ēnu spēles. Sildoši prožektori. Vienkāršots neesošās skatuves iekārtojums. Spēles laukums piemērots brīvam ceļojumam pa cilvēku apziņas plašumiem. Apmēram 6 priekšmeti, lai ieskicētu četru cilvēku dzīves un tām paralēli eksistējošo mazo jautājumu pasauli. Kolosāls balstiņu bārs. Tīri, lakoniski, vienkārši un daiļi aktierdarbi ar acīmredzamām atšķirībām, tīkamiem pārspīlējumiem un stereotipiskiem triepieniem. Ar vieglumu.

Četras dzīves pārklājas un sajaucas. Četri stāsti, kurus izstāstīt trīs dažādos veidos. Stāsts, kurš mērķtiecīgi tiek vadīts uz kulmināciju. Aug sasprindzinājums. Atbilde ir tik tuvu. TIK tuvu! Un! Nekā. Beigas ņem un kļūst “fu -pē!” Ar mazo jautājumu enerģijas bumbas veidošanu un palaišanu viss varēja arī beigties, tā man būtu paticis labāk. Palikt vairāk nesapratušai, bet tīkami laiku pavadījušai.

Izrādes laikā mēģināju atbildēt uz savu mazo jautājumu – kas par skatītāju esmu es? Tas, kurš iet uz teātri vai tas, kurš iet uz izrādi. Secinājums – esmu tā, kura iet skatīties uz aktieriem. Konkrētiem. “Savējiem”. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir.  Un latvju teātra skatuves virzienā lec jaunas zvaigznes. Puikas ar potenciālu. Priecīgi.

Pēc briesmīgas vilšanās iepriekšējā teātra(cita) apmeklējumā, liku milzīgi milzīgas cerības, ka šoreiz vilšanās izpaliks. Jo vairāk uz to cerēju tādēļ, ka sev līdzi ņēmu draugus. Vilšanās izpalika, izrādi nesapratām, bet mutē palika patīkama aveņu garša.

Ejiet un skatieties, baudiet un gavilējiet!

Skatīšanās datums – 26.aprīlis

Režisorsn un dramaturgs –  Andris Kalnozols

Scenogrāfs – Uģis Bērziņš

Kustību konsultante – Katrīna Albuže

Gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers

Lomās – Ivars Krasts, Jurģis Spulenieks, Kristaps Ķeselis, Andrejs Možeiko un  Aleksandrs Radzevičs