Arhīvs

Ģertrūdes ielas teātris

Iligi gaidītā atkaltikšanās ar Ģertrūdes ielas teātri, senu solījumu pildīšana un dāvana sev. Tomēr ir vajadzīgs kriksītis drosmes, lai dotos uz izrādi, kurā Tev grasās vēstīt par cilvēku ķermenisko mīlestību.

Izrādes anotācijā skaidro noprotams,ka tieši uz seksuālo dziņu likts akcents un jābūt naivam lai gaidītu ko citu. Tomēr izrāde nemoralizē.  Tā stāsta par 10 sieviešu un 10 vīriešu saskarsmes punktiem. Par to kurš ar ko guļ, un, biežāk, ar neverbāliem līdzekļiem ieskicējot iemeslus, kāpēc tas tiek darīts. Bailes, skumjas, dusmas, iekāre… Sekss kā līdzeklis, lai aizmirstos vai aizbēgtu, vai atriebtos, vai sodītu. Un tad jau vienalga sevi vai kādu citu. Taču, atkārtoju – izrāde nemoralizē. Izrādē ļoti veikli skatītāju priekšā atkailina faktus. Un tie ir vienīgie, kas tiek atkailināti, ja neskaita abu aktieru torsus, tomēr cilvēkam, kas, ar bažām, gatavojies uz pilngāku ķermenisko atklātību nākas atvieglojumā uzelpot, ka mūsdienās vēl ir ļaudis, kas par seksu uz skatuves spēj runāt to neilustrējot.

Lakoniski iekārtotajā skatuves telpā, ar apskaužamu dabiskumu un vienkāršību 10 dāžādus statusus  izdzīvo divi aktieri. Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks. Viņi nav tikai vīrietis X un sieviete Y, viņi kāda stereotipa prototips – prostitūta, studens, aukle, rakstnieks, modele… Abi aktieri izmanto salīdzinoši vienkāršus paņēmienus, lai parādītu cilvēku savstarpējo pievilkšanos un atgrūšanos. Visvairāk viņu darbā apbur pilnīgā klātbūtne. To liedz arī mazā skatuves telpa un divvientulība skatītāju priekšā – nav iespējas aizbēgt paralēlajā domās par to, ko darīsi pēc izrādes. Līdzvērtīga sajūsma ir par aktieru spēju pārplūst no vienas lomas citā, domāju,ka sajust paļīdz tās mazās lietas, kas, iespējams, vajadzīgas viarāk pašiem kā skatītājiem, lai atšķirtu, kurš ir kurš. Kas ir aukle un kas modele. Kurš ir students un kurš rakstnieks. Ar sīkumiem, bet ne sīkumaini.

Trešo reizi atkārtošu, ka izrāde nemoralizē un nesniedz režisora vai aktieru personisko viedokli par to vai gadījuma sakari ir labi vai nē. Vai seksu izmantot kā valūti ir prātīgi vai nē. Vai krāpt cilvēku ar ko dzīvo kopā ir godīgi vai nē. Tiek konstatēti fakti –  tā notiek. Vienīgi paliek mazliet skumji, ka tik daudziem šāds attecību dancis ir ierasts un pazīstams, pat saprotams.

Izrāde ir redzēšanas vērta, jo aktierspēle ir vairāk kā baudāma. Tas formas un satura šķietamais vienkāršums saspēlē un vieglumā, kas uzkurina spriedzi, ir ļoti, ļoti veldzējošs.

 

 

 

Režija un telpa: Andrejs Jarovojs

Dramaturģijas konsultante: Sandija Kalniņa

Spēlē: Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks

Advertisements