SĒDI TUVĀK | SIT CLOSER

Sēdi tuvāk kā ierasts jeb esi gatavs laikmetīgās klaviermūzikas koncertam. Un pārsteigumiem. Vispirms jau – pulcēšanās notiek ierasti par ģērbuvi, kafejnīcu un pirmo sarunu vietu izmantotā zāle. Publikā daudz sabiedrībā zināmu seju un personību. Skatuves zonā divas klavieres. Ko gaidīt? Nezinu un pirms tam arī neesmu iedziļinājusies. Dažbrīd tieši tas man ļāvis vienkārši ļauties.

Uznākot Robertam Fleicam (Robert Fleitz), jau uzreiz apbur viņa šķietami pārspīlēti sirsnīgais smaids. Tomēr liekas, ka tādu šobrīd tik ļoti pasaulē pietrūkst. Pirmie skaņdarbi – patīkami, atspirdzinoši, taču uz visa tālāk sekojošā fona arī pieteikami klasiski.

Matilda Sepala (Matilda Seppälä), savukārt, kā pirmo atskaņo ļoti konceptuālu darbu, un es saprotu, ka jāsapurina savs iekšējais jaunatklājējs, jo būs ko ļauties. Ļauties, ka klavieres var ne tikai spēlēt, ar tām var arī spēlēties, vienītī vai divatā.

Piekrītot aiz sevis noklausītajai sarunai – šajā koncertā ir daudz performativitātes. Man – dažviet mazliet par daudz vai kripatu par ilgu. Reizēm klusums vai kāda monotona darbība ieilgst. Skaidrs, ka provocējot, bet provocēt var arī dinamiskāk.

Vietām man gribējās atrast kādu uzrakstu, kas man paskaidrotu kāpēc es skatos vienu vai otru priekšnesuma daļu. Piemēram, interviju ar  Lauri Supponena (Lauri Supponen), kurā kā laika cilpā atkārtojas jautājumi, mainoties atbildēm. Interesanti, jā, taču dažas lapusses par garu. Bet varbūt to saka pie steigas pieradušais mūsdienu cilvēks manī.

Koncertā domāju par to, vai latviešu sabiedrība ir gatava šādai laikmetīgās klaviermūzikas pieredzei. Vai es esmu? Jutos mazliet nevietā un neērti, nezinot un ātrumā nespējot izsvērt vai un ko par dažām performances vietām domāju. Tomēr es guvu jaunu pieredzi, pēc kuras devos. Arī tā var. Arī tā notiek un arī tā var baudīt – gan mākslinieki savu spēju, skaņradīšanu, attiecības ar publiku, sevi un viens ar otru. Skatītāji – notikumu, piedzīvojumu, skaņas, kompozīcijas un provokācijas, paplašinot savu ierasto domu kastīti. Vismaz manējā tika sakratīta un lika izsvērt, cik cieši ir tie rāmji, kuros mēģinu turēt savu ikdienas realitāti. Kur gan pazudusi blēņošanās un dauzīšanās?

Jau pēc piedzīvotā koncerta, palasot par abiem māksiliniekiem un viņu biogrāfiju, ir skaidrs, ka šis nebija kāds nejaušs, nepārdomāts performatīvs akts, kurā abi pašmērķīgi izdauzījās skatītāju priekšā. Viņi ir jauni, talantīgi un perspektīvi, ar iespaidīgiem sasniegumiem jau startā. Atliek vien turēt acis un ausis vaļā, sekojot viņu attīstībai.

RONDO

Iligi gaidītā atkaltikšanās ar Ģertrūdes ielas teātri, senu solījumu pildīšana un dāvana sev. Tomēr ir vajadzīgs kriksītis drosmes, lai dotos uz izrādi, kurā Tev grasās vēstīt par cilvēku ķermenisko mīlestību.

Izrādes anotācijā skaidro noprotams,ka tieši uz seksuālo dziņu likts akcents un jābūt naivam lai gaidītu ko citu. Tomēr izrāde nemoralizē.  Tā stāsta par 10 sieviešu un 10 vīriešu saskarsmes punktiem. Par to kurš ar ko guļ, un, biežāk, ar neverbāliem līdzekļiem ieskicējot iemeslus, kāpēc tas tiek darīts. Bailes, skumjas, dusmas, iekāre… Sekss kā līdzeklis, lai aizmirstos vai aizbēgtu, vai atriebtos, vai sodītu. Un tad jau vienalga sevi vai kādu citu. Taču, atkārtoju – izrāde nemoralizē. Izrādē ļoti veikli skatītāju priekšā atkailina faktus. Un tie ir vienīgie, kas tiek atkailināti, ja neskaita abu aktieru torsus, tomēr cilvēkam, kas, ar bažām, gatavojies uz pilngāku ķermenisko atklātību nākas atvieglojumā uzelpot, ka mūsdienās vēl ir ļaudis, kas par seksu uz skatuves spēj runāt to neilustrējot.

Lakoniski iekārtotajā skatuves telpā, ar apskaužamu dabiskumu un vienkāršību 10 dāžādus statusus  izdzīvo divi aktieri. Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks. Viņi nav tikai vīrietis X un sieviete Y, viņi kāda stereotipa prototips – prostitūta, studens, aukle, rakstnieks, modele… Abi aktieri izmanto salīdzinoši vienkāršus paņēmienus, lai parādītu cilvēku savstarpējo pievilkšanos un atgrūšanos. Visvairāk viņu darbā apbur pilnīgā klātbūtne. To liedz arī mazā skatuves telpa un divvientulība skatītāju priekšā – nav iespējas aizbēgt paralēlajā domās par to, ko darīsi pēc izrādes. Līdzvērtīga sajūsma ir par aktieru spēju pārplūst no vienas lomas citā, domāju,ka sajust paļīdz tās mazās lietas, kas, iespējams, vajadzīgas viarāk pašiem kā skatītājiem, lai atšķirtu, kurš ir kurš. Kas ir aukle un kas modele. Kurš ir students un kurš rakstnieks. Ar sīkumiem, bet ne sīkumaini.

Trešo reizi atkārtošu, ka izrāde nemoralizē un nesniedz režisora vai aktieru personisko viedokli par to vai gadījuma sakari ir labi vai nē. Vai seksu izmantot kā valūti ir prātīgi vai nē. Vai krāpt cilvēku ar ko dzīvo kopā ir godīgi vai nē. Tiek konstatēti fakti –  tā notiek. Vienīgi paliek mazliet skumji, ka tik daudziem šāds attecību dancis ir ierasts un pazīstams, pat saprotams.

Izrāde ir redzēšanas vērta, jo aktierspēle ir vairāk kā baudāma. Tas formas un satura šķietamais vienkāršums saspēlē un vieglumā, kas uzkurina spriedzi, ir ļoti, ļoti veldzējošs.

 

 

 

Režija un telpa: Andrejs Jarovojs

Dramaturģijas konsultante: Sandija Kalniņa

Spēlē: Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks