Arhīvs

Izrāžu apvienība “Panna”

Izrāde, kuru gribēju redzēt tikai viena iemesla dēļ. Nē, ne tāpēc, ka pati gatavotos kāzām, ne arī tāpēc, ka mani sajūsminātu “aklo” kāzu šovi. Vienkārši – aiz ziņkārības par Laura Dzelzīša, kuram šajā izrādē ir vienīgā un galvenā loma, aktierspēli jebšu aiz vēlmes pārliecināties,ka viņš ir un kā vēl (!) ,spējīgs pārmiesoties un aizvest mani līdzi – sava tēla dzīvē.

Aiz tik nopietna ievada, nebūt neslēpjas nopietna izrāde. Lai gan arvien nezinu stand-up definīciju,skaidri zinu kā sev skaidroju komēdiju (latviešu radīto) – izrāde ar pašmērķi sasmīdināt skatītāju. Manā gadījumā tas,kā par brīnumu, izdevās godam. Tiesa, priekšnosacījums gan bija patīkama diena līdz izrādei. Vēl vairāk man lika smieties neveikli izveidoties fona video, kurus sākumā noturēju par ironiju, bet šķiet tie bija neveiksmīgi mēģinājumi līdzināties lielo teātru multimediju scenogrāfijai. Šajā gadījumā mani smiekli bija sāpīga reakcija uz šiem video (vienīgais izņēmums – ar daudzajām skrienošajām sievietēm, kas ainu padarīja iespaidīgāku). Ja ne par  video saturu un vispārējo nepieciešamību, tad vismaz kvalitāti un profesionalitāti vajadzētu padomāt. Šķita, ka slīdošais teksts izdedzinās man acis. Jau skolā būtu no kauna zemē ielīdusi, ja kādam uzdrošinātos ko tādu rādīt.

Par skatuves iekārtojumu un rekvizītu nepieciešamību mani arī māc šaubas. Domāju, ka bez visām ziedlapiņām, lentītēm, nošu statīva, mierīgi varēja iztikt. Jo: pirmkārt – L. Dzelzītis + krēsls + skatuve ir viss, kas nepieciešams šai izrādei. Otrkārt – tas izrādei piešķirtu noslēpumainu pabeigtības sajūtu. Un – L. Dzelzītis neatstāja šaubas, ka spēj uz tukšas skatuves uzburt izrādi un pilnībā piepildīt to!

Labi, sāpi par video esmu izteikusi, par pirms izrādes mūziku – paklusēšu un pāriešu pie labajām vai labākām lietām.

Sižetiski, izrāde sastāvēja no tautā pastāvošām, vispārpieņemtām banalitātēm un priekšstatiem.  Aiz, teju katras, izteiktās frāzes saklausāms vesels kultūrslānis. Ceru, ka nekļūdīšos sakot, ka izrāde reflektē par pēdējo gadu ap spriestākajiem cilvēkiem, notikumiem, šoviem un skandāliem. Kā divu stundu ziņas, kuras ļauj no sirds pasmieties par sevi, nepretendējot uz sava viedokļa uzspiešanu. Protams, visa galvenā tēma – mīlestība un attiecības, laulība galu galā.

Gribēju teikt, ka kategoriskums nebija jūtams vispār, līdz atminējos sieviešu vērtēšanu un latviešu literāro varoņu iztirzāšanu. Pēc tās es izmisīgi centos atminēties kādu, kurš būtu bijis pie skaidra prāta un bez netikumiem. Šķiet, par spīti gadiem, Boņuks no “Cilvēka bērns” varētu būt viens no retajiem pozitīvajiem mīlētājiem.

Rezumējot saturu, lai arī virsuzdevums, domājams, bija komisks mačo vīrieša dzīves skatījums uz skarbajiem laulības dzīves apskāvieniem, katrs cilvēks, kaut vienā epizodē varēja saskatīt kaut ko no sevis – pārdomas, šaubas, rīcību.

Un tagad – putukrējums! Šķiet, man jāsāk gatavot slavas dziesmu repertuārs L. Dzelzītim.

Pirmkārt – par ļoti glīto pēcpusi. Otrkārt – par Kvazimodo dziedājumu. Treškārt – par Kreipāna kāzu komentējumu (temps – izcils!). Ceturtkārt – par atlases sievietes atveidojumu un trompetes spēli. Piektkārt – par spēju mani pārsteigt. Pārslēgties no vienas lomas citā, kariķēt to. Lai gan sākotnēji man pietrūka kustību plastiskuma un konkrētības, ļaujoties, vietā nāca brīnišķīgi, konkrēti iezīmēti neredzamie priekšmeti un notikumus, cilvēkus raksturojošas pozas un balss tembri. Ak, lūdzu, režisori, dodiet Dzelzītim spēlēt !!!

Nobeigumā teikšu, ka lai arī izrādi vēl varētu slīpēt  un arī “guļbuļķu” mājiņu izrunāt skaidrāk – mani apbūra pēdējais teksts (par spīti acis dedzinošajai tā demonstrācijai). Zem visām ārišķībām un pārspīlējumiem, domāju,katrā mājo vēlme pēc tā īstā/s un vienīgā/s.

Tiesa, gribētos skaļi kliegt, ka  riņķītis pirkstā nav pielīdzināms “zaļajai karotītei” vai kādai citai kvalitātes zīmei. Nedz arī cilpai, kas savelkas ap izredzētā kaklu. Tas ir starta punkts. Nedomāju, ka ir tāda laimīgākā diena. Domāju,ka riņķītis var būt starta punktiņš laimīgākai dzīvei.

Un var arī nebūt, protams.

Tomēr, saprotiet mani pareizi. Man patika. Tas vieglums,ko šīs pāris stundas sniedza. Silti iesaku, ja gribās un vajag, lai smadzene atpūšas – aizej un noskaties.

Tieši šī un putukrējuma daļas dēļ es neatteiktos izrādi noskatīties vēl pārdesmit reižu. Un es neesmu cilvēks,kas mīl atkārtoti skatīties izrādes.

Skatīšanās datums – 24.oktobris

Autors – Uģis Segliņš

Režisors – Juris Rijnieks

Lomā – Lauris Dzelzītis

 

Advertisements