Arhīvs

Jaunais Rīgas teātris

Ak, laime un prieks, atkal mākslā veldzēties!
Reizēm ir tā mazā lidojuma sajūta, kad vismaz vēl prāvu mirkli pēc izrādes esi tās noskaņā, nemanot sāc runāt vai smiet kā kāds no tēliem, kusties kā kāds no tiem, vai ieraugi situācijās kurās nekautrējies citēt izrādes varoņus! Šoreiz bija tieši tā!

Baudījums acīm – pasakos par katra tērpa kroku un mirdzumiņu! Cilvēciski komplimentējošas ir galveno varoņu formas, varot ieraudzīt to skaistumu, ko piešķir miesa.

Sākumā mazliet šaubījos, vai krievu māksliniecisko aprindu bohēma ir tā uz ko es gribētu raudzīties, taču, kā lieku reizi pierādās – mēs visi esam cilvēki, un nav slikti kādreiz palūkoties uz tiem, kas dzīvojuši pirms mums un apjaust, ka nekur ļoti tālu mēs neesam tikuši arī šodien. Ja nu vienīgi mīlas daudzstūrainās figūras ir vieglāk koordinēt ar viedtālruņiem un caur internetu. Vien tas varētu nozagt romantisma devu.

Ļoti kolorīta tēlu palete, katram aktierim līdz smalkumam iznesot savējo. Tik “garšīgi”viņos skatīties, jo ticu katrai kustībai un man nav jāpiepūlas, lai spētu ļauties izrādei.

Ļoti, ļoti viegla spēle par galīgi ne vieglām tēmām. It kā mazliet vieglprātīgi pieskārieni cilvēka dvēseles jūtīgākajām stīgām. Rotaļa ar tām, taču tik skaista, ka vēl zemeņu garša paliek uz lūpām. Izcila Sandra Kļaviņa un viņas Ļoļečka, sievišķīga un tik nogarlaikojusies, ka kļuvusi akla pret savas dzīves vērtībām (par to gan spriežu ar savu mūsdienīgo pieredzi, kurai nešķiet, ka mietpilsoniska laulības dzīve ar mīlamu vīru, kurš mīl arī Tevi ir jāiemaina pret sarežģīti laipojamiem sakariem un neziņas māktām dienām). Taču kādā smadzenes krokā attaisnoju sievieti, kura ilgojas pēc sajūsmas pilnām acīm un sirdi ar kuru raudzīties dzīvē. Es nezinu….

Mīlnieki. Raupjais un tiešais. Jūtīgais un nepieredzējušais, kuru pašu satriekusi viņa mīlestība. Piezemētais un praktiskais. Mužiks, kucēns un slinķis. Un viņiem pa vidu apjucis surikāts. Nu, ja mēs gribētu runāt raksturojošās līdzībās.

Atļaušos īpaši izcelt arī Mārtiņu Upenieku, kurš ļauj sekot sava varoņa iekšējām cīņām ļoti uzskatāmi, varbūt brīžam pārlieku vizualizējot un kariķējot mīlas slāpstošu jaunekli ar nenoteiktu seksuālo orientāciju, taču pēdējā ainā lūkojos viņā un baudīju to ko redzēju.

Bravo arī Andrim Keišam, Baibai Brokai, Kasparam Znotiņam un pārējiem!

Vienīgai, ko līdz galam es nesapratu – klavieres. Skaidrs, ka tās nozīmēja ko vairāk – mākslu, rotaļas, spēles, ko tieši?

Ejiet ļaudis, redziet un baudiet, pēc tam līdzi domājiet un klausiet sirdi nevis sabiedrību sev apkārt un neraugieties uz to kā dara citi, jo visticamāk, ka ar 56 cilvēku sarakstam nav nekāda sakara ar laimi.


Režisors, komponists – Vladislavs Nastavševs
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Monika Pormale
Lomās: Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Mārtiņš Upenieks, Maija Apine, Edgars Samītis un Iveta Pole.

Advertisements

Bez kautrības atzīstos, ka tiklīdz rodas iespēja, bez liekām apcerēm, dodos skatīties ko radījuši Jānis Joņevs un Mārcis Lācis. Jo zemapziņā zinu, ka nebūs salkani, bet aktuāli un diezgan tieši.
Iespējams, papildus vilinājums, kā Rīgas ne-iedzimtajam apklaušināt tās Rīgas leģendas par tās tumšo pusi.

Sākums nešķita īpaši veikls un jau paspēju sevī klusi noskurināties par šķīvīša dancināšanas tematiku. Punktu, kurā izrāde mani salauza un apbūra, grūti noteikt. Varbūt to izdarīja sarkanās kurpes. Varbūt Vecmīlgrāvja ūdens dziesmiņa. Ļoti ticams, ka nepārspējamais Ivara Krasta kāmis, par kuru arī šobrīd tikai atliek atcerēties, lai izplūstu skaļā spurdzienā.
Tie ļaudis, kuri izrādes laikā devās prom, visticamāk bija no Iļģuciema vai Vecmīlgrāvja, un es pie sevis klusi applaudēju, ka man nav darīšanu ar šiem mikrorajoniem, jo turp pēc izrādes doties man negribētos.

Es teiktu, ka izrāde visai vekli savieno daudzus absurdus (vai līdz mielēm patiesus, ja vēlaties) stāstus, kas dzīvi galvasspilsētā izkrāso ar košākiem akcentiem un tās pamatiedzīvotājiem, kas no asfalta dvakas vasaras tveicē pārguruši, arī krietni interesantāku, intriģējošāku un aizraujošāku dara. Ir taču teju pienākums kādam nerīdziniekam pastāstīt žurkām, par klejojošajiem tēliem un to, ko tie dara, par pilsētas kanalizācijas privilēģijām vai kapu patieso dzīvi utt.

Izrāde katram nostāstam velta samērā īsu, taču precīzu tās vizuālo ieskicējumu, lai katrs skatītājs varētu paturpināt ar savu iztēli un klāt pielikt sev vien zināmo. Lai arī šķietami nesavienojami, daudzie notikumi ved uz izrādes kulmināciju, kurā tie visi saplūst un sajūk vienā lielā burzmā. Mazliet piešķirot fatālu nokrāsu – tie nogulst skatītāja zemapziņā un kādā tumšākā vai nemaz ne tik tumšā laikā pastaigā pa Rīgas ielām vai veldzējot slāpes pie sava virtuves krāna, tos var atminēties un mazliet pabaidīties, vai pastāstīt tālāk, lai pats pasmaidītu, bet citu satrauktu.

Nāksies atkārtoties no kāda cita ieraksta, ka gavilēju jau par to vien, ka šajā izrādē neviens visā izrādes garumā bezcerīgi nemīl un necieš, nevērpj intrigas un neseko savām dziņām vai nekalpo kaislībām. Darbs, kurš atsvaidzina teātru piedāvāju ar to, ka ir par to, kas notiek tagad un šeit – tur kur mēs esam. Turklāt uzteicams tas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pieticīgums, ne tādā nicinošā nozīmē, bet – nav nekā lieka un pārspīlēta, telpa, aktieri un daži palīgmateriāli. Manuprāt, tas ne tikai palīdz piekusušajai, rūdīta skatītāja, acij, bet arī viņa iztēlei atkal iedarboties un pastrādāt – pašai redzēt atvērtās kapu kopiņas un tos, kas lien no tām ārā, koku kurā karājas…. pusdzīvs pārmetums.

Jā, šī izrāde nemoralizē par to vai šie nostāsti ir labi vai slikti, vai tā domāt ir pareizi vai nē, vai to zināt ir derīgi vai pretēji. Man gribās ieraudzīt līdzību, ka autori ir sava veida mutvārdu daiļrades pie fiksētāji un tālāk iedzīvinātāji.

Vērts aiziet, lai atpūstos mazliet tumsnēja humora noskaņā, neņemot visu pārāk par pilnu, bet ļaujot sev smieties un baudīt labu aktierspēli.

Režisors, mākslinieks – Mārcis Lācis
Komponists – Toms Auniņš
Kustību konsultante – Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks – Lauris Johansons
Aktieri: Liena Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis, Reinis Boters

Reizēm vājās vietas Tevi pārsteidz negaidot. Jau pirmajām minūtēs sēdēju un domāju par to,ka ir teātri un aktieri, kuriem piedodu daudz vairāk kā citiem. Citā teātrī es būtu bijusi visai īgna par ne-momentālo skatuves pārbūvi, par to,ka es redzu kā dzimst izrādes vietas brīnums, par to,ka cilvēki, kas to dara ir redzami un nemaz nav pieskaņoti (apģērbti attiecīgajam laikam) un tādējādi jauc nost vienmērīgo plūdumu un manu ticamības momentu. Taču šoreiz sēdēju un priecājos ka tā, un apbrīnoju veiklo roku darbu. Paldies Jaunā Rīgas teātra skatuves ļaudīm!

Izrāde.
Milzīgs BRAVO Andrim Keišam! Ne par tēla izcilību iznesību vai milzīgu emocionālo katarsi. Par pārsteigumu. Šī nav pirmā izrāde, kurā ir jāmin un kādu laiku jāšaubās – ir vai nav tas viņš. Pat balss nav pazīstama. Ir tēls, ko viņš iemieso, bet, šķiet, tobrīd tajā no Andra ir tikai miesa, viss pārējais – lomas. Spēcīgi.

Darbs, šķiet, klasiski krievisks vai klasiska krievu klasika (cik nu varu spriest, ja galvenokārt fanoju par Dostojevski). Bet šķita, ka nekur daudz tālāk mēs šodien neesam tikuši, vien vairāk tehnoloģiju ar kurām apgādāties. Nezinu vai varu runāt par mīlestību. Par alkām gan. Kāds alkst pēc mīlestības, kāds pēc naudas, pēc bezrūpības, varas un noteikšanas, mantas, tenkām, piedzīvojumiem, uzdzīves, miera, bērniem, nāves vai piedošanas. Daudzreiz mūsu ilgas ņem virsroku pār mums un nespējam saprast vai tas, ko gribam mums maz ir vajadzīgs. Teiksiet, tur, tajā tāltālajā sādžā dzīve citāda, tur valda skarbāki izdzīvošanas likumi. Jau minēju, ka neesmu pārliecināta, ka izrāde nav attiecināma uz mūsdienām. Aktualizējušies tie paši vai nemaz nekur nav zuduši jautājumi par to, kas cilvēku padara cilvēcīgu un palīdz tam palikt labam, nesadraņķēties. Kā nepārkāpt robežu un nekļūt sev pašam pretīgam?

Mazliet baisu šo izrādi padara fakts, ka tā balstīta uz patiesiem notikumiem. Ļoti spēcīgu atziņu vērts ir Viļa Daudziņa pēdējais monologs. Par bailēm, meliem un sievietēm. Nē, neuztverot visu burtiski, taču to var pielāgot un ļoti trāpīgi attiecināt uz mūsdienām. Mēs varam ar deguniem arties pa zemi, vai mazliet pacelt galvu un jau ieraudzīt ko vairāk. Mēs varam izvēlēties melot un baidīties vai nemelot. Labi, toreiz spiediens no “ko ļaudis runās”, bija daudz spēcīgāk. Taču. Tas nav attaisnojums noziegumiem.

Spēcīgs darbs. Liels spēks arī kolektīva darbā un līdzvērtīgos aktierdarbos, Katrs kā olis savu tēlu noslīpējis, lai skatītājam atliek vien iedziļināties izrādēs jēgā un baudīt aktieru spēli. Ļoti, ļoti patīkami pārsteidza Ivars Krasts, ļaujot ieraudzīt tēla pārmaiņas un pārdzīvojumus. Pārliecināja arī Inga Tropa. Varētu saukt viņus visus pēc kārtas un katram atrastos ko labu pasacīt. Ļoti novērtēju izrādes, kurās tieku lutināta ar kvalitāti viscaur.

Parasti scenogrāfijā naturālismu nemīļoju, taču, kā jau teicu, ir teātri, kam dodu lielākas atlaides, turklāt izrādē tā nav kā atsevišķa vai ilustrējoša, bet gan viens elements no organiska koptēla, kas nemanāmi, bet pārliecinoši pārceļ uz tālo sādžu kaut kut Krievijā. Arī tērpi.

Reizēm beigās diskutēju ar sevi. Arī šoreiz. Jo pēc izrādes negribās applaudēt. Gribās pasēdēt un izgaršot pēdējo noti, saprast kas ir bijis kas un vai no tā ir palicis kāds nospiedums manī.Palika. Par trauslo robežu (to var saukt arī par izvēli) starp grēku un dzīvību. Jo grēka alga ir nāve. Grēks seko grēkam, ja mums nav iespējas un vēlēšanās šo ķēdi pārraut. Mēs vēl varam glābt savas dvēseles. Mēs varam atgriezties…

Ja gribam.

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rūdolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Keita
Lomās: Ivars Krasts, Guna Zariņa, Andris Keišs, Inga Tropa, Alise Danovska, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele un Sandra Kļaviņa.

Tā saldā pirmreizības garša. Talsu ielas zāles šarms. Noslēpumainā dūmaka, kurā var aplūkot visu nelielo spēles laukumu un minēt, vai uz tapetēm attēloti ziloņi, bizoņi vai vienkārši simetriski pleķi (izrādei izgaismojoties atklājas – dzērves).

Es reizēm ļaujos eksperimentiem. Man ir savu iecienīto aktieru tops, kuru darbus nobaudu vispirms. Ir reizes, kad ļaujos netradicionālām izvēlēm. Šī ir no tām. Tās iznākums mani mudina rīkoties šādi biežāk.

Teorētiski varētu iztikt ar ļoti lakonisku izrādes aprakstu – negaidīti emocipnāls prātjaucis.<

Sižetiskā līnija šķiet gaužām vienkārša, tomēr, tomēr… Ir vairāki aspekti, kas šajā darbā izceļas, pirmais, kas mani ļoti …. satrieca/uzrunāja/emocionāli ietekmēja?! (nav īstā vārda šai sajūtai) bija Ģirta Krūmiņa spēlētā krustdēla pagātne, emocionālās traumas ģimenē, skolā, attiecībās. Aizdomājos par to, cik apmkārt mums daudz šādu – bērnībā un visas turpmākās dzīves savainotu cilvēku, kas šo sāpju iespaidā izveidojušies par ciniķiem, bezjūtīigem, atstumtiem vai apātiskiem, vienaldzīgiem cilvēkiem. To sāpju viņos ir tik daudz, ka viss, kas no viņiem veļas ārā ir dusmas, pārmetumi, naids, neiecietība, nesapratne. Un ne nepamatoti

Darbs esot melnā komēdija. Smieties man pārāk negribējās. Līdzība par cilvēkiem un arlekīnu, kas viņus smīdina, kad pats raud. Protams, valoda un stāsta uzbūve sazobē ar aktierdarbu liek smaidīt – cik komiski izklausās, cik absurdi izliekās, cik smieklīgi. Ja ne vien patiesība. Aiz. Pāri. Cauri.

Sev formulēju, ka ja tā patiešām notiktu, tad ar lielu un apzinātu Dieva iejaukšanos – lai īstās krustmātes sirds nesabirztu putekļos pēc tik lielu pārmetumu plūdiem. Lidija Pupure savā klusajā izcilībā kalpo kā zibens novedējs ar savtīgiem nolūkiem, iespējams, neapzinādamās to cenu. Negribēju, pati esot krustmāte, aizdomāties par to, kas kādreiz varētu nākt pār manu glavu paliekot vienai ar kādu no krustbērniem. Jo attiecības ir divvirzienu. Patiesībā, joprojām negribu par to domāt. Jā, tāpēc, ka pieļauju domu – arī es varu darīt vairāk kā novicināt svētku tērpu, paplivināt skropstas un labākajā gadījumā nosūtīt apsveikuma kartītes svētkos. Kāds tad ir krustvecāku uzdevums? Ļaušu Tev pašam sev atbildēt.

Ļoti intensīvi domāju līdzi, centos aizsteigties notikumiem priekšā un sagatavoties finālam pirms tas pienācis. Tomēr to nevarēju, tiku pārsteigta nesagatavota un, iespējams tieši tādēļ, tas izsauca tik sen nebijušu emocionālu līdzpārdzīvojumu. Asaru straumes izrādes beigās, bez paskaidrojuma kāpēc tās rit.

Vēl vairākas dienas staigāju ar izrādes izraisīto rezonansi. Tā kaut ko ļoti spēcīgi manī ievibrēja, ceru, ka tā tiecās pamodināt manu cilvēcību un empātiju. Mudina ieraudzīt citos un sevī – mēs bieži reaģējam pagātnes sāpju iespaidā, ne šodienas noikumu ietekmē.  Visus pārdzīvojumus, mēs visbiežāk sabāžam kkoferī un nēsājam sev ikdienas līdzi. Es esmu pārgurusi no kofera staipīšanas un negribu, lai kādam tā saturs uzgāžas virsū.

Ir ļoti, ļoti patīkami baudīt darbu, ja aktieri spēlē tā, ka Tu neidomājies par to, ka viņi spēlē, ka viņi nav tie, ko atveido un viss, ko dari ir baudi stāstu, ko viņi caur sevi stāsta.

Izcili. Ļoti, ļoti.

Režisors – Ģirts Ēcis
Māksliniece – Ieva Jurjāne
Lomās: Ģirts Krūmiņš, Lidija Pupure

Cilvēki ātri pierod. Pierod pie tempa. Pie īsām izrādēm. Latviešu mīlestība ir stāsts 4 stundām. Ar divām dziļām ieelpām starp 3 cēlieniem. Vai maz iespējams mierīgi skatīties spogulī 4 stundas no vietas?!

Ar tiem, kurus nepazīstam, mēs iepazīstamies. Tam izmantojam dažādus veidus. Piemēram sludinājumus. Tie, kas jūtās vietuļi, nolemj ņemt dzīvi rokās un meklēt, ļoti koncentrēti, mīlestību (nu sauksim to, tā, jo, manuprāt, viņi meklē zāles pret vientulību, sadzīvisku izdevīgumu un fiziskās veselības vingrinājumu partneri).

Daudzpusīgs tēmas atspoguļojums. Varbūt pareizāk – daudzveidīgs. Tiek izmantoti dažādi paņēmieni, visticamāk meklējot piemērotāko stāstīšanas veidu katram stāstam, lai izspēlētu situācijas – to neveiklo iepazīšanās mirkli. Un tādu ir daudz. Dažādu slāņu un vecumu ļaudis. tipiskās un mazāk pierastās vietās.

 Kaleidoskopiska izrāde.

Tomēr nepamet sajūta, ka tajā ir vienmērīgs, nekur nevedošs plūdums, vai varbūt – riņķojums. Tā kā ar diapozitīviem – acu priekšā atdzīvina dažādas ainas, tomēr līdz galam neko nepasaka. Pat īsti neatstāj vielu pārdomām, atliek vien secināt – nu, tā ir un tā notika,iespējams vēl tagad notiek, un viss – ej mājās, latvieti. Sev neizskaidrojamu iemeslu dēļ nesmējos vietās, kurās to darīja lielākā zāles daļa. Ne tāpēc, ka neprotu pasmieties par sevi. Es iekšēji līksmoju par izrādes nostrādātību, profesionālo kvalitāti, bet stāsts mani nedz rosināja domāt, nedz aizrāva, tik vien kā izklaidēja.

Pretrunīgi, īstenībā. Man patika sajūta, kādu iedeva izrāde, bet mani neaizrāva tās vēstījums.

Es arī nesapratu izrādes ilguma iemeslu. Saprotu, ka izrādes tapšanā veikti pamatīgi pētījumi, kuru rezultāti šķiet redzēšanas vērti, bet … Tiešām?!

Bauda bija skatīties kā aktieri spēlē. Ļoti. Ļoti iepriecinošs Jēkaba Nīmaņa un Andra Keiša muzikālais duets. Ļoti. Arī pati mūzika.

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Monika Pormale
Komponists – Jēkabs Nīmanis
Dzied – Andris Keišs
Lomās: Guna Zariņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš

Patīkami minēt scenogrāfiskos risinājumus – to jēgu, vēl pirms izrāde sākusies. Vai ar ūdeni pildītie maisiņi tiks sadurti un skatītāji – saslapināti? Varbūt tie iezīmē pludmali? Un izrādās, tālu no patiesības nav. Akvārijs. Tā aina dikti viziāli pievilcīga.

Pirmajā acu uzmetienā šī izrāde nešķiet īpaši izceļama citu izrāžu starpā. Tomēr, tomēr. Ar savu šķietamo sadzīvisko vienkāršību, tā ielaužās apziņā un sāk tur savu domu kustināšanas darbu. Un uzteicami aktierdarbi.

Es sākšu no beigām. Jo ir tikai retas reizes, bet tās arī tad visspilgtāk paliek atmiņās, kad izrādes beigās skatītāju atstāj ar garu degunu – izdomā pats kā beidzās – ar “ilgi un laimīgi”, ar traģēdiju vai – cits variants. Šī ir tā izrāde. Es gribēju paust savu sašutumu skaļi pieprasot paskaidrojumus par ļoti simboliskajām beigām, taču varbūt tās tādas, jo nekas nebeidzas – izrāde izgaismo konkrēto mirkli varoņu dzīvēs, bet tās turpinās.

Iespējams, par centrālo notikumu uzskatāms rupuča atrašana un tā neveiksmīgas dzemdības. Man gribās domāt, ka centrāla notikuma nav un varoņi riņķo viens ap otru. Nav sīku dzīvju, pat ja mums šķiet,ka citiem vai pašiem tāda ir. Mums katram ir tieši viena vienīgā – mūsējā. Ingas Alsiņas- Lasmanes varone sākumā var šķist mākslīga, neīsta un pastulba, tomēr cauri izrādei tieši viņa, šķiet, ir tā, kas cenšās visu un visus saturēt kopā, kaut ko risināt un turpināt virzību, kaut nekonkrētu. Viņas spītīgi naivais optimisms ir kā bruņas, pret kurām sitas ģimenes augstākās kārtas pārstāvju žults, nicinājums un nevēlēšanās saprast un paskatīties uz pasauli mazliet savādāk. Cik gan spēj izturēt viens cilvēks? Un kāpēc?

Reiz man kāds teica, ka mums bieži nav jācenšas mainīt apstākļi, jo ļoti iespējams, ka mums doti tādi apstākļi, lai mainītos mēs. Vēl trāpīgāku (kaut šī ir samudžinātā domas versija) apakšvirsrakstu šai izrādei nespēju dot.

Mums patīk ērta, stabila un samērā paredzama dzīve, jo tā jūtamies drošībā. Statusa, darba, kontaktu un finansiālie zaudējumi spēj satricināt. Milzīgs trieciens tiem, kam tie ir visa pamats. Bet vai tā ir jābūt?  Nē, šajā izrādē neviens, vismaz tieši, nemeklē dzīves jēgu vai atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Ne gluži divi pretstatīti laulāto pāri, tad skatīties nebūtu nedz interesanti, nedz jēgpilni. Līnijas starp nosacīti labo un šķietami ļauno, katrā no mums, ir sapludinātas. Katrs tēls, ko meistarīgi iemieso Ivars Krasts, Varis Piņķis, Iveta Polu un jau pieminētā I. Alsiņa – Lasmane, sevī izdzīvo pietiekami plašu emociju gammu un rada izrādes daudzšķautņainību trāpīgi atklājot savam varonim raksturīgākās iezīmes un dzīves vadmotīvu.

Ritms ir labs un kopējā noskaņa –  viļņaina, tomēr priecīga. Stāsts iznests ar sarkastisku vieglumu. Tas ir tā – tev saka patiesību, bet pasniedz to kā joku un tad, kad esi beidzis smieties dabū ar bomi pa pieri un sāc piedomāt. Meistarīgs un nostrādāts gabals. Bez beilēm var ieteikt citiem un vest draugus, ja vien viņiem ir kritiskā domāšana, kas draudzējas ar humora izjūtu.

Režisors – Lauris Gundars
Scenogrāfija, kostīmi – Agnese Stabiņa, Inga Bermaka
 
Lomās: Inga Alsiņa-Lasmane, Ivars Krasts, Iveta Pole, Varis Piņķis

Var gadīties reizes, kad ir svarīgi iepazīties ar pilnu izrādes aprkastu, pirms turp dodies. Citādāk var sanākt, ka laikus neesi apkopojis visas savas krievu valodas zināšanas un daļu spēles baudījuma prieku nozog subtitru lasīšana.

Izrāde, ārēji, šķiet vienkārša un viegli uztverama – iekārtojies ērtāk krēslā, mēs Tev pastāstīsim par krieviem Latvijā un blokmāju daili. Labs ir, esmu gatava klausīties un skatīties.
Mani “nones”pirmajā raundā, jo Andri Keišu neatpazīstu. Spēju tikai pie sevis noelsties par Jaunā Rīgas teātra aktieru spēju pārmiesoties no tēla uz tēlu, tas redzams arī šajā izrādē, ne tikai Keišā, bet arī citos. Šeit jāmin, ka biju izbrīnīta par skatītāju reakciju – viņi sāk smieties, piemēram, Vilim Daudziņam tikai iznākot uz skatuves, un viņa darbība, manuprāt, nekādi nevar izraisīt smieklus, tad nu es aizdomājos (jo tas pats atkārtojās arī ar Kasparu Znotiņu un Ingu Alsiņu-Lasmani), ka, iespējams, cilvēki smejās par to,ko redzējuši kādā citā izrādē (un labi,ka viņi iet arī uz citām) un sagaida to pašu, ka kāds tiks atdarināts un būs smieklīgi. Bet, manuprāt, patiesībā nav.

Es skatos uz ritošu cilvēka dzīvi. Vairākām. Kuras reizēm sasienās mezglā un pašas sevi nožņaudz. Nožņaugušās dzīves. Ar savu skaistumu. Mirklīgu.

Es’ļoti gribu ticēt un būt naiva, ka režisors skatītāju uzrunājis ļoti godīgi, neslēpjoties aiz hipstera vai kādas citas maskas. Šķiet, jebkura dzīve, kuru pārliktu uz skatuves varētu būt interesanta, bet vai tā liktu aizdomāties? Par jebko ?!

Es mājupceļā, sastopoties pārsvarā ar citās valodās runājošajiem pieķēru sevi pie domas par to,ka viņi visi sāks domāt, ka ir saimnieki savā zemē, par savu zemi uzskatot Latviju. Kur paliks kūtrie latvieši, un, ko es kā viena no viņiem varu iesākt, lai pati savā valstī justos droši? Kā dzīvot līdzās cilvēkiem, kuri saka,ka ir latvieši, bet nerunā tautas valodā? Kā neapmaldīties starp nācijām, tautām, valstīm un politikām? Kā nepazaudēt cilvēku katrā no mums?

Stāsts, kurš, iespējams, pastāsta vairāk kā esi gatavs dzirdēt. Tas nav tikai, bet arī , stāsts par talantīgu režisoru (ko ne mazāk veiksmīgi spēlē Intars Rešetins) un viņa mammu (izcila Guna Zariņa). Stāsts par daudzdzīvokļu māju realitāti, krieviem Latvijā, krieviem Krievijā un mīlestību. Tevi var audzināt un veidot miljardiem veidos, bet nu man šķiet, ka ja Tev sirdī ieliek mīlestību – Tu esi saņēmis ļoti, ļoti, ļoti daudz.

Šķiet, izrāde sevī slēpjt arī  dziļas iekšējas vientulības stīgu, kuru uzreiz gribās glābt un aprūpēt, bet … Nekad neesmu bijusi pārliecināta, ka māksla, it īpaši ejot sava veida tīrradņa ceļu, ir pilna ar tuvām attiecībām.
Ļoti daudzslāņains stāsts, Ļoti. Un šķiet, jāapgūst valoda mazliet labāk un jāiet vēlreiz (vai jāapgūst valoda apmeklējot izrādi atkal un atkal), lai vērotu aktierspēli. Domāju, paies kāds laiks līdz šī izrāde pilnībā pametīs manas domas, jo atsaucot atmiņā un “izgaršojot” katru ainu tajā var ieraudzīt ar vien ko vairāk.

Prieks, ka iespējams runāt pašmērķīgi neizsaucot skatītāja līdzpārdzīvojumu, bez uzspēlētas drāmas vai jēliem kariķējumiem.

Atzīstos, ka man palika arī līdz galam nesaprastas lietas un simboli, arī pats nosaukums man ir mīkla, bet šoreiz tas ir patīkami – ar iespēju augt.

Interesanti, kas negadās bieži, izrāde sāka dzīvot manī pēc tās noskatīšanās. Sākumā nudien šķiet vienkārši – izrāde par režisoru, krievu, cilvēku. Bet visi pamatelementi saslēdzas pašās beigās, kad viss viens otru ir papildinājis – telpa, aktieri, mūzika, gaisma… viss sadevies rokās, lai Tev, cilvēk, ļautu ielūkoties ļoti personīgos un dziļos slāņos. Ne tikai sapurinātu un izrautu no ikdienas, bet tieši liktu tajā ielūkoties .

Es vēl ilgi varētu analizēt un slavēt gan katru atsevišķi(aktierus), gan izrādi kopumā, tomēr, daudz vērtīgāk par tā lasīšanu būs šīs izrādes apmeklējums.

Režija, telpa – Vladislavs Nastavševs
Mūzika/skaņas noformējums – Toms Auniņš
Lomās: Guna Zariņa, Intars Rešetins, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane, Edgars Samītis