Ziloņcilvēks

Reizēm mūs var pārņemt sajūta, ka tur, kur viss šķiet zināms, pārbaudīts un atzīts par netīkamu, ir vērts pārbaudīt to vēlreiz. Lai arī aiz muguras ir sarežģītas attiecības ar Liepājas teātri un tā skatīšanās pieredzi, ļoti ilgi es nedomāju par iespēju doties uz šo izrādi Rīgā.

Sākums bija grūts. Salauzt sava prāta veidoto aizspriedumu mūri un ļauties. Viens no brīžiem, kas pamatīgi manus priekšstatus sapurināja bija Ziloņcilvēka dzimšana – izvēle ļaut ieraudzīt kā Egons Dambrovskis pārtop tajā, bija izcila, jo šķiet, reti kuram Latvijas aktierim ir tik milzīga plastika un spēja izdarīt to, ko darījis viņš (šobrīd grūti atrast vārdu). Man viņš vienmēr šķitis līdzīgs plastilīnam.

Taču, vislabprātāk es sāktu no beigām. Jo tās mani pārsteidza nesagatavotu. Pat ne sižetiski, bet pēdējā aina man burtiski “norāva jumtu”. Tajā saslēdzās visi elementi – brīnišķīgā scenogrāfija, kura pārvērtās īstā brīnumā, kad to piepildīja kustīgo gaismiņu straumes, mūzika, E. Dambroviskis, Mārtiņš Kalita, Rolands Beķeris un Anete Berķe. Es nezinu vai tā bija izrāde pati vai viss kopā, bet tieši tobrīd es atkal noticēju teātrim, kaut kam tajā, kas ir netverams un īsts, mirklim, kad gribās ilgi klusēt un celties kājās aplaudēt. Tādi mirkļi ir reti, tāpēc tik satraucoši.

Izrāde, kura pilna ar labiem aktierdarbiem. Pārsteidzošs Gatis Maliks un viņa izrunu dažādība, jaunatklājums man – Edgars Ozoliņs ar savu zvaigžņu stundu un izturētību, nepārspīlētā Inese Kučinska, Uzteicami mainīgie – Rolands Beķeris, Anete Berķe, Kaspars Kārkliņš un Mārtiņš Kalita (arī viņu es kā no jauna ieraudzīju, kopš “Ugunī”)

Mazliet pagrūti gan bija distancēties no citos teātros iestudētajiem darbiem, kuros atainotas ārsta un pacienta attiecības. Lai cik spēcīgi aktieri un situāciju atšķirība. Tik un tā viens caur otru risina lietas, kas notiek pašos.

Vizuāli ļoti, ļoti, ļoti skaista izrāde. Manas acis bija sajūsmā. Ausis arī. Prāts pārsteigts un mēģina atrisināt dažus izrādes uzdotos rēbusus, gan simboliskos – par to kāpēc visi personāži, izņemot Džonu Meriku, ierodoties izkrīt no skapjiem?! Vai tas, ka mēs palīdzam citiem ir tiešām nesavtīga palīdzība un iestāšanās par citu interesēm, vai neapzināta/apzināta savu iekšējo alku remdināšana?

Īsi pirms izrādes ļāvos arī skaļi atzīt, ka man ir problēmas saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem ir kāda vizuāla īpatnība ( negribās lietot vārdu kroplība vai defekts). Man ir mazliet bail un nepatīkami. Negribās blenzt, bet neparastums raisa interesi saprast, kas tieši nav tā, kā parasti, un novēršoties šķiet, ka cilvēks to var iztulkot kā novēršanos nespējā viņu uzlūkot. Pārlieku ilgi raudzīties gan nevaru, jo deformācijas mani … mulsina. Šī, patiesībā, ir ļoti piņķerīga tēma man pašai sev, izrādē tā ir ieskicēta, taču vairāk uzsvērts normālums. Ir būtiski iederēties un iekļauties kādā sabiedrības grupā. Būt normālam un veiksmīga, jo “nekas tā nepievilina veiksmi kā veiksme.” Visu laiku tēma – kas tad ir normāls? Kurš, kas Tevi par tādu padara/ atzīst? Ja es gulējis ar sievieti – esi īsts vīrietis? Ja Tev ir ģimene un nauda, esi normāls un pat veiksmīgs? “Ievērojot noteikumus, kuri izdomāti mūsu pašu labad, esam laimīgi.”

Aiz katra no mums kaut kas slēpjas. Manuprāt, mums arvien ātrāk skrienot un dzenot laiku auļos, arvien retāk atļaujamies būt īsti, pilnīgi mēs paši – būvēt savas imitācijas par imitāciju, domāt par Džuljetām, ne tikai par sevi un pārbaudīt vairāk par dvašu spogulī. Es ticu, ka katrā no mums ir mīloši, inteliģenti un radoši cilvēki. Tie, kas baidās būt nesaprasti, atstumti un apsmieti, tomēr saņem drosmi un būvē savas iekšējās katedrāles. Viegli var apjukt normālības pūlī. Noteikumu labirintos. Normu tīklojumā. Taču mēs esam aicināti būt mēs paši. Un cienīt citus par viņu centieniem būt viņiem.

Jāatzīstās, ka ir grūti rakstīt par to, kas ir paticis. Ir pat mazliet savādi kaut ko īpaši izcelt un atšķirt no pārējā. Pirmajā cēlienā es nebiju droša par WOW beigās. Taču izrādes ainām rindojoties un nemanāmi mani atslēdzot no realitātes, izdevās. Tradicionālais ieteikums tiem , kas neko no šeit rakstītā nav sapratuši vai vēlējušies lasīt – aizejiet, noteikti aizejiet!

Režisore – Laura Groza-Ķibere
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Komponists – Kārlis Auzāns
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
Video mākslinieks – Artis Dzērve
No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Lomās: Egons Dombrovskis, Edgars Ozoliņš, Inese Kučinska, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Mārtiņš Kalita, Anete Berķe, Rolands Beķeris, Kaspars Gods