Brīvprātīgi obligāts pasākums. Ar personīgas ziņkārības pieskaņu. Dzirdēts, ka šis ir četru no visa kursa, topošo aktieru, skatuves runas eksāmena darbs. Tad nu arī mēģināju koncentrēties uz runu. Lai gan jāatzīst – mazliet papētot, dikti gaidīju arī stāstu par kaķiem.
Pirmais iespaids paliek visai mulsinošs – ir dienas, kad sabiedrībā doties negribās, bet ja ej – tad palikt nemanāmam un nepamanītam. Šī darba spēles laukums – Kalnciema kvartāla viena no koka mājām, to nebūt nepiedāvā. Glīti sarindotas trīs atšķirīga kalibra krēslu rindas. Vidū spilgti zilais dīvāns, kuru neizvēlos, jo zinu,ka grozoties mazliet čīkst, turklāt – pašā priekšā. Spēles laukums – daļa telpas, kurā novietoti 4krēsli, kuri vēlāk pilda arī zemūdenes, gultas, zārka un līdzīgas funkcijas.
Sākumā pat mazliet grūti šo notikumu uztvert kā izrādi. Dramaturģiski izstāstīti stāsti. Ar pārliecinošiem vienkāršo lietu specefektiem. Pati pirmā asociācija ar reiz Lietuvā redzētu izrādi, kurā aktieri arī sēž vienā rindā un vērojot skatītājus viņus analizē, pārmet, bļauj uz tiem. Tomēr šim stāstam – “Skaistais dzīvnieks”, doma ir mazliet cita un aktieri mainot runas tempu un dinamiku uzbur vairākas sajūtu glezna, kuras vēlāk papildina arī ārēji redzami tēli un to individuālās iezīmes.
Arī otrajā stāstā – “Bērns un vista” par pamatu uzbūvei ņemtas tēlus raksturojošas runas īpatnības, mazliet paspilgtinot ar kādu raksturīgu ārēju iezīmi. Šeit pāri visām aktieru runas spējām īpaši gribās izcelt vistu. Brīnums. Āris Matesovičs. Bet stāsts ar mudinājumu izpētīt kāpēc tā!?
Trešais “Svētais grāls”, ir stāsts, par kura jēgu, jeb tās kropļojumu runāt negribās. Vien minēt, ka runu daudz, ātrums labs, ssaprast un dzirdēt varēju visu. Brīnumaini skaņu efekti un apbrīnojama aktiera reakcija. Atkal brīnums. Āris Matesovičs. Šoreiz atdzīvojusies šokolādes olas iekšpusē mītoša vāvere.
Ir pagrūti vērtēt kaut ko, pie kā es kā skatītājs neesmu pieradusi un kādā zemapziņas līmenī jūtos ielauzusies slēgtā sabiedrībā. Mani sajūsmināja stāstu autora rotaļīgums ar realitāti un loģikas defoormējumu. Fantāzijas lidojums vai totāls murgs?! BEt tā vieglītēm, ar humoru un patīkamu rotaļīgumu man tas viss tika rādīts, raisot sajūtu, ka pašiem aktieriem ir interesanti, pat ja reizēm jāiespringst domājot par to ko un kā runā, vai visi eksāmena kritēriji būs iekļauti un izpildīti. Ne visus tekstus es sadzirdēju un ne visus, ko dzirdēju – varēju saprast, bet mani pilnībā apbūra kāda lieta, kura neradīja nīgrumu par nedzirdēto/ nesaprasto. Ar patiesu prieku raudzījos nākotnē. Primitīvi runājot – svaiga gaļa. Un reizēm ir jauki skatīties aktieros, kurus neesi redzējis desmitiem izrādēs, un ievārojis kādas viņu personiskās iezīmes, kuras var novērot katrā no izrādēm. Ir sajūta, ka esi pilnīgs jaunatklājējs un Tevī ieplūst svaiga elpa. Pats izkāp no savas komforta zonas un ieraugi, ka aiz Tavu mazo priekšstatu horizinta ir arī citi… horizonti. Es ar prieku došos tiem pretī un vēlu veiksmes jaunajiem, ar cerību tos ieraudzīt kādā no teātriem!
+ noteikti izlasīšu Andrusa Kivirehka stāstus.
Režisors – Varis Piņķis.
Gaismu mākslinieks – Eduards Johansons
Skaņu operatore – Marija Linarte
Tulkojums – Maima Grīnberga
Menedžments – Andris Kaļiņins
Lomās – Ance Strazda, Klāvs Mellis, Reinis Boters un Āris Matesovičs.
Sajūtu vēstniecība 