Trīne

“Gribas kaut ko no tīra mazliet” reiz dziedāja M. Zīvere Ā. Elksnes vārdiem. Teātrim arvien grūtāk paliek mani patīkami pārsteigt un patiesi, patiesi ļaut noticēt un dzīvot līdzi uz skatuves notiekošajam. Nevaru teikt, ka nemaz nebaidījos no Blaumaņa elpas pakausī un redzēto attēlu košuma.

Sākumā manī ieslēdzās visi pretošanās mehānismi un tik vien spēju kā pie sevis nopūsties “atkal jau pilnīgs murgs”. Tomēr. Skatoties, lēnām lobījās nost cinisms un izrādes beigās biju patiesi izsmējusies, atpūtusies un labi pavadījusi laiku. Domāju, nopelns izrādes dinamikai, košumam un scenogrāfiskai tīrībai. Šobrīd domāju, ka asociācijās neko neveidoju no lakoniskajiem krāsu laukumiem skatuves telpā, taču saprotu – tie bija viss, kas tobrīd vajadzīgs – siena, skapis, krēsls, gulta utt., taču tas nebija primārais – lai man būtu skaidrs ka aktieri sēž uz krēsliem vai gultas, būtiskākas bija attiecības. Pat ja Trīnes vārdu nes izrāde, pati vaigā redzama maz, taču viss vijas ap viņas veikumu – pļāpām.

Pieķeroties vizuālajai pusei. Tērpi. Īsi, pārsvarā. Iespējams, tēlu raksturus iezīmē atšķirīgākos rakursos, jo valdonīgu māti ar puspliku dibenu skraidām līdz šim nebiju iztēlojusies. Šķietami tikla meitene ar sudraba šķidrauta atliekām ap gurniem arī prātā nebija nākusi. Latvju apaloni ar zīmju raksta apmetņiem – visai asprātīgs glīto un iedomīgo zēnu nodalījums. Statusā zemākās Trīnes arī vizuāla pazemināšana un tas, kā procesus viņa vada no lejas – jauki, tikai manai ticamībai būtu gribējies neredzēt,ka aktrise rāpo uz ceļiem (neredzot tici pat zinot,ka tā notiek). Domāju, tērpu māksliniece varēja izšķaidīties ar krāsām un rakstiem līdz sirds dziļumiem, aizejot arī diezgan lielās galējībās (kas, manuprāt, atspoguļo mūsdienu tendenci ar Lielvārdes jostas apdruku noslaucīt teju visu iespējamo – sākot ar brillēm un beidzot ar kājām).

Košums un spilgtums ne tikai kostīmos un grimā, bet arī aktierspēlē. Uzsvars- neviena vecāka gadu gājuma aktiera, jo izrāde prasa lielisku fizisko sagatavotību – skraidot gan pa kāpnēm, gan pārvietojoties pa alpīnisma sienu. Par to – milzīgs BRAVO aktieriem! Jāteic, neizpratu pirmatnējo cilvēku kustības un daļēju alu cilvēciskumu šajā izrādē kombinācijā ar koši modernizētiem kostīmiem un koka pavārnīcu vai pīpi. Pieņemu, ka katrs tērps palīdz uzzīmēt varoņa personību, identitāti un raksturīgās iezīmes, lai tikai retajam rodas jautājums – kāds tad viņš bija, vai arī uzzīmē pilnīgi jaunu portretu, attālinātu no Blaumaņa ieceres.

Dažas frāzes jau folklorizējušās un bez “čik čik” neviens skapis vairs vaļā neveras.

Aktierdarbi. Man negribās izcel nevienu. Ne tāpēc, ka nebūtu ko, bet šeit strādā ansambļa aspekts – katrs zobratiņš savā vietā, visi lieliskā sazobē, ka izrādes beigās saki – aiii, bija labi! Spēks ritmā, vienam otra jušanā un saspēlē, kopīgā amizierī un spējā tikt galā ar visādām situācijām.

Es uz izrādi aizvedu vecākus. Tētim nepatika, teicoties esam klasiskā piekritējs un negribot skatīties kā pusplikas sievietes ar pavārnīcu kasa dibenu. Mamma nebija tik skarba. Domāju, vienaldzīgam palikt ir grūti.

Koši, tas skaidrs, bet vai paliek kāda jēgpilna domā? Par to ietekmi. Cik daudz esam vadāmi pašiem to nezinot – viens teica, otrs teica, es nepadomāju, tikai rīkojos… Bet tovakar man daudz negribējās domāt, man patika, ka priekšstatus lauž un ir nudien kas svaigs un neredzēts, kur veldzēt savu cinisko skatītāja aci.

Režisors: Elmārs Seņkovs
Izrādes mākslinieks: Reinis Suhanovs
Komponists: Jēkabs Nīmanis
Horeogrāfe: Agate Bankava
Gaismu mākslinieks: Oskars Pauliņš
Mākslinieka asistente: Evija Pintāne
Producente: Ilona Matvejeva
Grima mākslinieces: Ivanda Šmite, Līva Drešere
Mūziku izpilda: Jakob Noiman Festival Band: Gidons Grīnbergs, Andis Klučnieks, Jēkabs Nīmanis, Ernests Mediņš, Kaspars Gulbis, Artūrs Bērziņš, Roberts Brants

Lomās: Dita Lūriņa vai Marija Bērziņa, Maija Doveika, Jānis Vimba, Ģirts Liuziniks, Uldis Siliņš, Inga Misāne-Grasberga, Arturs Krūzkops, Agnese Cīrule, Liene Sebre, Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Brūveris, Mārtiņš Egliens, Igors Šelegovskis, Toms Treinis, Jurģis Spulenieks Romāns Bargais

Klūgu mūks

Dziļa ieelpa.

Tas vienmēr ir risks – pārnest grāmatu uz skatuves. Vēl vairāk, ja grāmatas izdota salīdzinoši nesen (2014.gads). Man ļoti, ļoti, ļoti patika grāmata. Es ļoti priecājos izdzirdot par tās iestudējumu teātrī, par galvenās lomas atveidotāju, par drosmi ķerties klāt kam tik bagātīgam.

Simpātijas raisīja skatuves mājīgi melnā telpa. Koka apdare. Un Pestītājs. Sākumā un visā izrādes laikā es nespēju sajust īstu nepieciešamību pēc krievu valodas iestarpinājumiem. Krievu laiki, saprotu, bet…. Pārliecinājos, ka atšķiras latgaļu valoda un mani priekšstati par to kā tai jāskan, no tās kāda skan uz skatuves. Līdz galam nenovērtēju aktieru mēģinājumus ielauzīties tajā, tomēr liels “oho!” bija 2.cēlienā, kad tajā ierunājās Raimonds Celms, kopā ar patiesu degsmi un attieksmi. Tam es noticēju.

Skatoties atminējos, ka Franča dzīves līkloči mani aizrāva, bet līdzi tiem patiesi pārdzīvoju vairāk uz noslēguma pusi. Daudz sirsnīgāk, patiesāk un īstāk dzīvoju līdzi lidojošajam Mazajam Jezupam un viņa ģimenei. Te arī īpaši izceļu Ulda Siliņa un Lauras Siliņas darbu – ticēju katram brīdim, dzīvoju un jutu līdzi, jutu enerģiju un cilvēku. Arī Ivars Kļavinskis pārliecināja, it īpaši pienaglojot spārnus! Ģirta Jakovļeva mēmums, brīnišķi!

Šis ir viens no lielākā apjoma darbiem ar tik bagātīgu tēlu un notikumu skaitu, ko esmu redzējusi. Domāju, ka ieguvums varētu būt bijis vēl lielāks, ja rādāmie fakti tiktu daudz kritiskāk izvērtēti un atlasīti paši, paši, paši būtiskākie. Nepameta sadrumstalotības un pārbagātības sajūta. Tie patiešām “garšīgie”momenti, kuros būtu gribējies mazliet pakavēties, izgaršot sajūtu tika ātri aizrauti prom, jo ir vēl virkne citu notikumu (lai gan pāris mīlas ainas manis pēc droši varēja izlaist). Un kāpēc ķēve/sieviete?!

Tērpi ļoti atbilstoši un patīkami tajos lūkoties, harmoniski saplūst ar laikmetu, telpu un notikumiem. Lielisks laikmeta un noskaņas pasvītrojums jaušams mūzikā un horeogrāfijā. Vietumis pat pašai kājas dejoja.

Jaunie, vecie. Divi aktieri vienai lomai. Un daži vairākām. Iespējams, izrāde būtu ieguvusi manu atzinību esot viengabalaināka. Dikti centos salikt pa plauktiņiem ainas ar vienlaicīgi uz skatuves esošajiem jaunajiem/vecajiem tēlu veidojošajiem aktieriem. Pa vidu maļošos jaunkundzi no mūsdienām. Un ekrānu/stikla skatuvi. Man prieks, ka Nacionālajam teātrim ir tik iespaidīgas skatuves iespējas, taču reizēm tās man arī traucē – parādoties lēnām, tikpat gausi pazūdot un ne vienmēr man pēc tām prasās un nešķiet, ka izrāde nebūtu bijusi pilnīga, ja kaut kas nebūtu ticis pārbīdīts, izbīdīts, pacelts vai iekritis. Tiesa, parādoties lielajam noslēguma elementam es šādi nedomāju, bet ļāvu sirdij priekā nodrebēt.

Izrāde raisīja dažādas sajūtas. Tā uzjundīja ilgas pēc grāmatas. Arī sagurumu (un patiesu sašutumu par skatītāju kultūru. Gadījums – sieviete, viņai ik pa brīdim iezvanās telefons, un pēc kāda 3.telefona zvana viņa paceļ. Un nevis atvainojas, ka nevar runāt, bet nokārto visu, kas darāms. Nekristīgi prātoju ar ko viņai iemest (jo mūs šķīra 3 rindas)). Es gavilēju priekā, ka ir kāda lielās zāles izrāde, kas runā par Dievu. Par ticību Viņam. Par Viņa aicinātiem cilvēkiem, tātad – ik katru no mums. Man patīk, ka nedz lasot, nedz skatoties Tu īsti nekur nevari paslēpties un kaut deguna gals ir jāizbāž ārpus komforta zonas un jāpadomā kas ir tas, kas mūs dzen uz priekšu. Mūsdienīgi – kāda ir mūsu rīcības motivācija?! Kādas ir mūsu dziļākās sirds ilgas? Un ko ar tām iesākam – vai paslēpjam dīvānā starp spilvenu un čipsiem, vai ļaujam tām sevi iedrošināt un reizēm vadīt uz lielāku, cēlāku ideju augstienēm?! Un var gadīties, ka šai darbā slēpjas atbilde kāpēc mēs esam tur, kur esam.

Kamēr es pārlasu grāmatu, Tu aizej uz teātri, noskaties un tad tiekamies dialogā!

Režisore: Indra Roga
Dramatizējums: Indra Roga
Režisores asistents: Jānis Vimba
Scenogrāfs: Gints Sippo
Scenogrāfa asistents: Ivars Veinbergs
Kostīmu māksliniece: Anna Heinrihsone
Horeogrāfe: Inga Raudinga
Komponists: Pēteris Vasks
Gaismu mākslinieks: Oskars Pauliņš
Producente: Ilona Matvejeva
Video mākslinieks: Toms Zeļģis
Lomās: Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Ilze Rudolfa, Lolita Cauka,Liene Sebre, Normunds Laizāns, Maija Doveika, Ivars Kļavinskis, Igors Šelegovskis, Sanita Pušpure, Madara Bore, Agnese Cīrule, Alise Danovska, Laura Siliņa, Ģirts Liuziniks, Evija Skulte, Uldis Siliņš, Raimonds Celms, Ainārs Ančevskis, Kristaps Ķeselis, Jurģis Spulenieks, Juris Lisners, Mārtiņš Egliens, Jānis Vimba, Ģirts Jakovļevs, Ivars Puga, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Kaspars Aniņš, Jānis Āmanis, Jānis Skanis, Indra Burkovska.

Savādais atgadījums ar suni naktī

Man šķita dzirdēts sižets. Lasot programmiņā piedāvāto, es arvien vairāk domāju, ka esmu to jau kur dzirdējusi. Un izdzirdot par sarkano un dzelteno mašīnu nozīmi, guvu apstiprinājumu. Es biju lasījusi grāmatu. Tobrīd domājot – kā kaut ko tik slimu vispār var izdomāt. Augstprātīgi, zinu. Es pat nepapūlējos iedziļināties, lai saprastu, ka man apkārt ir cilvēki, kuriem tā ir realitāte. Ikdiena.

Pati izrāde? Neparedzama (jo beigas grāmatai aizmirsušās). Vizuāli izteiksmīga, lai labāk atspoguļotu to, kas notiek Kārļa Krūmiņa iemiesotā Kristofera galvā un sajūtās, par to paldies – elektriskā sajūta, ko rada citu cilvēku pieskārieni caur gaismām sasniedza arī mani. Scenogrāfija ļoti sajūtas paspilgtinoša, ļoti palīdzoša uztverei, kā vēl viens galvenās lomas tēlotājs.

Var ieraudzīt, ne tikai kā ir būt cilvēkam ar Aspergera sindromu, bet kā būt cilvēkiem viņam līdzās. Kā uzvarēt savas cīņas ar to, ka galīgi nav viegli, bet tomēr noķert arī prieku un skaisto dzīvē. Mēs varam nosodīt un kratīt pirkstus, taču nedomāju, ka ir kāda viennozīmīga nostāja, kuru ieņemt, vien tas, ka mēs visi esam cilvēki.

Es, patiesībā, esmu gandarīta, ka saņēmos aiziet, tādējādi gluži egoistsiki pārvarot teātra krīzi, jo man bija sācis šķist, ka izrādes tiek taisītas neko jēgpilnu nepasakot, lai piepildītu zāles. Šī, turklāt uz lielās skatuves, atgrieza manu ticību, ka teātris ir kā medijs, instruments sabiedrības domāšanas aparāta stimulēšanai un spriestspējas veicināšanai. Mēs vairs neesam viensētās mītošie un no citiem norobežotie indivīdi, kuriem nav jāinteresējas par to, kas notiek apkārt, ka citi domā, jūt, redz un uztver savādāk. Un, manuprāt, kaut kādā mērā mums ir jābūt gataviem pielāgoties vai vismaz netriekties otram virsū ar savu vienīgo patiesību un taisnību.

Izrādē nav kroplību vai redzamu deformāciju. Mēs ne vienmēr varam uzreiz redzēt, ka mūsu līdzcilvēks ir atšķirīgāks un jūtīgāks par mums. Tomēr mēs tik bieži savā trauksmainumā un cietpaurībā nodarām viens otram pāri. Kā var nepatikt dzeltena krāsa?! Kāpēc jākliedz, kad Tev pieskaras?! Kā skaitļi var nomierināt?!

Man patika arī Uldis Anže – mazliet savādākā, nobriedušākā lomā, ar lielu iekšējo spriedzi, tiesa, to pa daļai es piedomāju klāt pati. Iespējams, man būtu palīdzējis kāds vēl jauneklīgāka izskata aktieris kā Kārlis Krūmiņš (taču izvēle nav plaša), taču milzīgs ieguvums bija paskaidrojošie iestarpinājumi, kurā tēls pats sevi izskaidro un attaisno savu rīcību.

Uz šo nu gan es saku – must-see, obligāti aizej, ne pasmieties vai relaksēti baudīt teātra mīkstos beņķus, bet ļaut pelēkajām šūnām darboties!!!

Režisors: Valters Sīlis
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Uģis Bērziņš
Horeogrāfe: Kristīne Brīniņa
Komponists: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Jānis Sniķers
Producente: Linda Helviga
Lomās: Kārlis Krūmiņš, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Līga Zeļģe,Ilva Centere, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Normunds Laizāns, Voldemārs Šoriņš

Vecene

Uz šo izrādi es gribēju doties jau kādus gadus pirms šī. Taču mēdz teikt, ka visam ir savs laiks. Tad nu pienākot drēgnam, vējainam un aptumšotam 29. oktobra novakaram, tas beidzot īstenojās. Īstākā laikā trāpīt, diez vai vēl varētu. Visticamāk – gulēšu pie ieslēgtas gaismas un cerēšu, ka nemurgošu.

Es ļoti centos atrast kādu labu tulkojumu tam vārdam, kas lauzās pirmais pār lūpām. Prātjaucis. Jo manējais tika uzlauzts un apjucināts. Papētot tuvāk rakstnieku – krievu absurda literatūras meistaru (kā viņu dēvē interneta dzīlēs atrodami avoti), mazliet nomierinos un vairs sevi netirdu ar jautājumu – par ko īsti bija izrāde? Un ļaujos prātojumiem par to, kas noticis kūtrajai latviešu publikai, ka tā visos iespējamajos brīžos sarunājās, un neba nu čukstus. Pēc smiekliem šķita, ka skatos komēdiju. Labi, biju ieņēmusi kritisko pozu un gribēju kaut ko jēgpilnu no izrādes izlobīt, bet par apkakāšanos uz skatuves nepiesmietu pilnu zāli. Nekad. Sev to skaidroju ar cilvēku reakciju uz stresu, kas bieži izlaužas kā smiekli, proti – nezini kas īsti notiek, neko nesaproti, bet smejies kā kutināts. Nu vismaz sevī es to reizēm tā risinu. Un ļoti ceru, ka arī šoreiz citiem bija tāpat. Jā, esmu nosodoša, jā, esmu neiecietīga, un jā, es arī esmu tikai cilvēks.

Vecene. Pirmā izrāde, kurā es ļoti priecājos, ka varu aiz kāda aizslēpties un visu neredzēt. Vemšanu, piemēram. Bez uzskatāmiem vizuālajiem materiāliem man jau pietika ar skaņas efektiem. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti naturāla izrāde ar daudziem ķermeņa izdalījumiem. Milzīgi daudz detaļu. Kā teicis pats autors – viņu jau interesē “n i e k i”. Un var saredzēt novirzīšanos no tēmas, kurā nav ļoti milzīgas attīstības. Lai gan mans prāts alkaini vēlējās zināt ar ko un kad tas viss vājprāts beigsies. Es pat nemāku atrast īstos vārdus tam visam, kas tur notika. Atkārtošos – prātjaucis, kārtīgs, riktīgs un galīgs.

Mazliet man gribējās būt aktieru vietā – jo viņi, es ļoti ceru, pirms izrādes ir atkoduši tās vēsti un visus krāsainos niekus, kas tajā milzu buķetē ielikti, un liela daļa publikas, nu vai arī es viena, nespēj pilnībā uztvert un saprast. Kolorīti,

Tādi arī aktieru darbi. Ar groteskiem pārspīlējumiem un cinisku bezkaislību. Lielākais WOW dalās divās daļās – viena tiek tempermentīgjajam un runātīgajam igaunim, kuru iemieso Kaspars Dumburs un apbur ar katru lomas vīli. Un otrā daļa no WOW tiek Kristiānam Kareļinam par to briesmīgo darbu, ko viņš veic un spēju pašam nenosmieties līkam. Patīkami vērot Dmitriju Petrenko aktiera ampluā. Arī pārējie ir uzdevumu augstumos un ļauj ļauties izrādes neiespējamībai.

Katrs izrādi veidojošais elements ir tieši tāds, lai par to skatoties nebūtu jādomā (tātad kāds pirms tās to vieksmīgi pārdomājis, lai būtu precīzi), vienīgā lieta, kas mazdrusciņ patraucēja ir ļodzīgās sienas, kas zog sienai tās “sieniskumu”.

Šo izrādi ir grūti kādam ieteikt, taču ne tāpēc, ka tā būtu slikta, tā joprojām ir nebijusi pieredze skatītājiem, arī izturības pārbaude, kāda Latvijas teātros nav atrodama (nebrīnos un arī nenosodu par to). Applausi par uzdrīkstēšanos – izaicināt skatītāju un pašiem sev atļaujot būt neglītiem pat pretīgiem.

Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, muzikālais noformējums:Vladislavs NASTAVŠEVS
Tulkotājs: Haralds MATULIS
Scenogrāfa asistents: Artūrs ARNIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Režisora palīdze: Inese ARAIDE
Producente: Ilona MATVEJEVA
Lomās: Arturs KRŪZKOPS, Kaspars DUMBURS, Anta AIZUPE, Kārlis KRŪMIŅŠ, Dmitrijs PETRENKO, Kristians KAREĻINS

Asins kāzas

Ir tādas dienas, kurās uz teātri iet nemaz negribās, un iekšējā balss saka, ka arī nevajag. Tomēr nepieklājīgi grūti dabūjamās biļetes liek doties, ir arī ziņkāre – kas ir tas, par ko visi jūsmo, runā kā noburti un vēl ilgi par to domā!?

Vizuāli – ļoti, ļoti, ļoti skaista izrāde. Baudāma un katrs tās mirklis tverams kā atsevišķs kadrs. Spēks slēpjas šķietamajā vienkāršībā un detaļu nepiesārņotībā. Tiek izmantots viss lielās zāles scenogrāfiskais potenciāls – no tumšā bezdibeņa līdz kapu kopiņām zem zvaigžņotām debesīm. Šķiet, tieši acis bija tās, kuras ne mirkli nejuta garlaicību un laika ritējumu, tās sekoja ik mirklim, katrai aktieru un scenogrāfijas kustībai, pirmā cēliena vidū klusi lūdzās, lai tie, kas tuvojas sausās zemes malai, lec, un kad tas notika – gavilēja, īpašs baudījums bija Romāna Bargā kritiens – pilnīgā paļāvībā atmuguriski ļaujoties gravitācijai. Bravo! Spēcīgi. Lai arī asmātiski grūti, taču šai izrādei ļoti piestāvēja dūmi – tie tik ļoti pastiprināja sirreālo sajūtu, kas viss, kas notiek, notiek ne te un tagad, bet kaut kur – kādā iedomu pasaulē, kurā ir citi likumi, viss ir daudz spēcīgāk un daudz, daudz dramatiskāk. Kur ir tikai melnais, baltais un asins sārtais, bez starptoņiem un atkāpšanās iespējām. Emociju sakāpinājums un pārdzīvojumu hiperbolizācija.

Taču ja atkāpjas no vizuālā baudījuma, tad nekā daudz laba man nav ko teikt. Pirmajā cēlienā pusi Mātes teiktā nevarēja skaidri dzirdēt un saprast, dažās vietās, nepārzinot Lorka daiļradi un tajā iekodētos tēlus – saprast pagrūti un mūsdienu samaitātības prāts met cilpas un nomaldina pretrunās. Dažas vietas par izstieptu un neko sevišķu nepasakošu, daudz simbolu un tēlainības, šķiet, autoriem vien saprotamu, intuitīvi jūtu, ka spēcīgi un skaudri, bet sev definēt, kas ir tas uz ko raugos – nespēju. Mani mulsināja Mātes un Līgavaiņa attiecības, ļoti. Nesapratu Malkas cirtējus, lai gan novērtēju viņus kā skaistus augumus. Turklāt, vairāk izrādē domāju par režisoru, mēģinot viņam diagnosticēt nespēju deliģēt atbildību, perfekcionismu, kurš liedz dot iespēju aktieriem vai jebkuram citam izdarīt to, ko mākslinieks iecerējis, necentos minēt tas labi vai slikti, bet zinu, ka man drīz apniks šāda pieeja un katru nākamo izrādi es negaidīšu kā pārsteigumu pilnu jaunu pasauli.

Izrādi daudz labāk sapratu palasot recenzijas par to, salīdzinot viedokļus un vēlreiz skatoties paša režisora teikto. Šķiet, tīri idejiski un tehniski izrāde ir daudz gudrāka par lielāko tiesu skatītāju (piedodiet tie, kas nepiekrītat). Es ilgi cīnījos sevī ar vēlmi tiem, kas tik ļoti jūsmo par izrādi sociālajos tīklos, pajautāt – kas tieši viņus tā iejūsminājis?! Jo es nesapratu. Saprotu un uztveru dzīves traģismu, atkal kāds mīlējis, cietis un miris, kādi palikuši un sāpju sagrauzti vadīs savu atlikušo dzīvi. Drāma trīs stundu garumā. Un?! Ko es no tā varu paņemt? Kaislība saplosa dzīvu – ne vien pašu, bet tos kas līdzās? Vienmēr ir kādi, kas noskatās un ļaujās dzīves straumei, ir tie, kas velk krastā, bet nespēj satvert un pa īstam palīdzēt? Tas viss skaidrs. Cilvēki dalās divās daļās – tie pilnasinīgie, kas mūždien cieš un traki mīl, un tie lēnprātīgie un paļāvīgie, kas paliek ar pirmo izrautiem caurumiem krūtīs, taču turpina savu neredzamo eksistenci. Bet kāpēc tas svarīgi tagad? Es laikam esmu nogurusi no mīlas stāstiem teātrī, uzskatu ka ir tik daudz par ko runāt, bet visur kur griezies – mīl un cieš, mīl un cieš.

Maza nianse pie spēles laukuma – lai arī skaisti un iespaidīgi – zemes gabals, kas pacietīgi nes visu vaidu tipāžus, tā slīpuma attaisnojumu neieraudzīju – vien ik pa brīdim konstatēju cik sasaistīti un nedroši aktieri pa to pārvietojas, cik daudz pūļu viņi velta tam vien, lai pa to spēlētu, bet varbūt tieši tāda bijusi iecere – ar ārējiem apgrūtinājumiem paspilgtināt iekšējos smagumus un grambas.

Aktieri. Ar izņēmumiem – ļoti baudāmi. Par manu favorīt aktrisi kļuvusī Agnese Cīrule attaisno uz sevi liktās cerības – traģiska lepnuma paletes pavēlniece, prieks raudzīties arī Kasparā Dumburā – īsta uguns, kurā sadegtu arī es – bez jautājumiem un skatieniem uz līgavaiņiem. Starjš un spēcīgs, ar iekšēju cīņu. Taču arī pie šī aktiera piezogas cerība, ka režisori viņā ieraudzīs vēl kādu niansi un potenciālu veidot arī cita rakstura lomas. Neizpratni raisa jautājums par Līgavaiņa lomu, kurai sākotnēji paredzēti 2 aktieri, kas dublējas, recenzijas slavinošas abiem, bet nu teātra mājaslapā pie lomām minēts viens. Nenoliedzu, ka R. Bargais tiek galā ar uzdevumu radot naiva, puiciska vīrieša tēlu, taču biju cerējusi ieraudzīt Raimondu Celmu. Lai nu kā – arī Egils Melbārdis pārsteidz ar pragmatisku vīrišķību un spēcīgu pamatīgumu. Uldis Siliņš. Ļoti runājoša aina ar satrauktu elpu un cirvi, lai arī šo simbolisko jēgu nenolasīju, aina – skaista un spēcīga.

Ažiotāža ap šo izrādi sacelta milzīga. Sliktas atsauksmes redzējusi neesmu. Forma ir brīnišķīga, bet saturs man par neskaidru. Arī paliekošās domas nav, vēlmes lasīt Lorku – arī ne. Dzīvošu savos starptoņos ka nu laimīga tāpat.

Režisors, scenogrāfs: Vladislavs NASTAVŠEVS
Tulkotājs: Edvīns RAUPS
Mākslinieks-tehnologs: Edgars KĻAVIŅŠ
Kostīmu koncepcija: Vladislavs NASTAVŠEVS
Kostīmu māksliniece: Rūta KUPLĀ
Komponisti: Vladislavs NASTAVŠEVS un Toms AUNIŅŠ
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Producente: Linda HELVIGA
Lomās: Daiga KAŽOCIŅA, Agnese CĪRULE, Marija BĒRZIŅA, Liene SEBRE, Lolita CAUKA, Romāns BARGAIS, Kaspars DUMBURS, Egils MELBĀRDIS, Uldis SILIŅŠ, Āris MATESOVIČS, Kristaps ĶESELIS, Kārlis TOLS
Dzied: Vladislavs NASTAVŠEVS

Osedžas zeme

Bija sajūta, ka ir jāaiziet, jānoķer pēdējā iespēja redzēt. Jāatzīstas, ka primārais iemesls tam bija vēlēšanās redzēt Valtera Sīļa režiju. Laikam vecums – šobrīd daudz biežāk uzmanību pievēršu režisoram nevis aktieru sastāvam.

Domāju, ka pirmā rinda būs kā radīta man, taču milzīgi daudzie dūmi mani darīja traku. Pat ne tie – daudzo cigarešu dūmi, bet tie, ar kuriem piepildīja scenogrāfiju pirms katra cēliena un tie kā smacējoša sega ievēlās zālē pār skatītājiem. Astma nebija sajūsmā, tāpēc gūta mācība un rūpīgāk tiek izsvērta vietu izvēle izpētot norādītos brīdinājumus.

Iespējams, šī izrāde iegūst no tā, ka par to rakstu tikai tagad, jo uzreiz pēc tās noskatīšanās es biju noskaņota diezgan kategoriski – man nepatika un tur neko nevar mainīt! Šobrīd es domāju, ka izrādē skartas daudzās smagās tēmas kuras ar laiku nekur nepazūd. Laulāto attiecības, bērnu savstarpējās un bērnu – vecāku attiecības. Spēcīgo, dominējošo personību attiecības ar citām. Noslēpumi un to ne izpaušanas sekas.

Pie labajām lietām minama “caurspīdīgā” un funkcionālā scenogrāfija, ne paredzamība (jo pirms izrādes filmu nebiju redzējusi un darbu lasījusi arī ne) un dinamiskā aktierspēle, ar BRAVO Lolitai Caukai par spēku – fizisko un mentālo.

Nespēju noticēt šim pārnesumam – uz skatuves raugoties amerikāņu ģimenē. Manī kaut kas grūda šo izrādi projām – es negribēju to skatīties (katru starpbrīdi apsvēru domu doties prom), man negribējās par to domāt un es negribēju tajā ieraudzīt vērtīgo, jo man viss šķita tik briesmīgs – pretīgs, prasts un ļauns. Pieļauju domu, ka mēs ik pa brīdim atgrūžam ārpusē to, ko iekšienē negribam pieņemt – ka mēs, cilvēki, esam trausli – mūs var aizvainot un ievainot, un tajā pašā laikā – mēs esam tik spēcīgi, lai to pašu nodarītu otram. Un tad tādi – savainotie, garīgi sakropļoti pārvietojamies pa pasauli meklēdami kādus kas mūsu ievainojumiem palīdz sadzīt vai atkal un atkal uzplēš un mēs sākam kaifot no atkaluzšķērstības sajūtas. Varbūt.

Negribās visus skumdināt un uzsvērt tikai slikto, tomēr ceru, ka ne tikai melnīgsnējais humors, bet arī dziļākais darba vēstījums sasniedza vismaz lielāko daļu skatītāju. Domāju, pavērojot vidi sev apkārt, mums nebūtu ļoti tālu jāmeklē šādas ģimenes arī mūsmājās – Latvijā. Mums patīk, ka mums ir taisnība un mēs reti kautrējamies to pie izdevības aizrādīt otram. Patiesībā, kūtrums mums maz raksturīgs, jo savā šerpajā kategorismā un iecirtibā spējam darīt pāri. Pārāk reti aizdomājamies un jautājam kā otrs jūtas – vai tas, ka mēs esam pār to izvirduši visu savu dienā krāto negāciju plūsmu, otru atstāj neskartu? Un vai mums ir tiesības ļoti jaukties, noteikt otra dzīvi? Pat vecākiem? Jā, jā, izrāde par robežām – ne tikai zemju, sētu un namu, bet arī cilvēciskajām – kur sākos un beidzos es? Tu?

Piņķerīgi. Novērtējami aktierdarbi. Pārliecinoša Zane Jančevska un pārsteidzošs Uldis Anže. Darbs padarīts visiem, labs darbs. Daudz dažādu toņu – kā izrādes sižetiskajā, tā arī aktieriskajā līnijā, un jāteic – daži jauki pārsteigumi.

Režisors: Valters SĪLIS
Scenogrāfe: Ieva KAULIŅA
Kostīmu māksliniece: Liene ROLŠTEINA
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Tulkotāja: Ieva STRUKA
Producents: Jānis KAIJAKS
Lomās: Uldis DUMPIS vai Uldis NORENBERGS, Lolita CAUKA, Zane JANČEVSKA, Juris LISNERS, Madara BOTMANE, Daiga GAISMIŅA, Daiga KAŽOCIŅA, Lāsma KUGRĒNA, Jānis SKANIS, Uldis ANŽE, Anete SAULĪTE vai Marija BĒRZIŅA, Juris HIRŠS, Mārcis MAŅJAKOVS

Jušanas

Brīdis, ko uzdāvināt sev. Tiesa, mazliet bažījoties vai kultūralkas tiks apmierinātas ar netradicionālu uzvedumu teātrī. Taču diena pati sevi ieaijāja sev vēlamajā un ļoti tīkamā ritējumā. Atlika no maigās pavasara saules glāstiem parkā, kur klausītas putnu dziesmas ieslīgt krēslā un ļauties.

Pati pirmā dziesma nu man kļuvusi par vienu no tīkamākajām Kārļa Kazāka daiļradē. Dziesma, kuras vārdos gan toreiz, gan katru reizi atkal to dzirdot (pavasarī tā tika pieteikta kā pirmatskaņojums) gribās klausīties un piekrist. Tāds stāsts, smeldze un daile. Kā viss šis kopā būšanas laiks – piepildīts ar vīrišķo maigumu. To ļoti skaisto vīrišķības daļu, kura, iespējams, bieži tiek slēpta, no tās kaunās vai noliedz – vīrieši jūt! Un tas kā to dara šie trīs Jelgavas puikas…

Telpas iekārtojumā valda lakoniskums – šeit būsim mēs – skatītāji un skatāmie. Aci pret aci. Sirdi pret sirdi, bez maskām un viltus. Mēs jums un jūs mums. Vārdus, laiku un jūtas. Pieklusinātas gaismas, zināma intimitāte. Mirklis kā dāvana.

Nav pat īsti iespējams izstāstīt par šo laiku, kurā ieklausīties vārdos un mūzikā, jā, arī klusumā, kad nav vai nevajag neko teikt, kad ļaut norimt tikko izskanējušajiem vārdiem, kurus sarindojis viens vai otrs dzejnieks. Es negribu stāstīt kā sēdēju un skatījos mākslinieku lūpu kustībās dziedot vai kā sekoju pirkstiem dejojot pa stīgām. Katram mūzikas klausīšanās pieredzē ir savi uzsvari un pieturas punkti.

Ir lietas, kuras man gribētos lai ilgst ilgāk par ilgi. Viena no tām ir Gundara Grasberga balss skaņa. Ja tā vēl ietērpjt uzrunājošas dzejas rindas, jēgpilnus stāstus, tad varu aizvērt acis un klausīties esot kaut kur – nenoteiktā laiktelpā starp izskanējušo un nākamo skaņu.

Zinu, viss izklausās pārāk saldi un rožaini, ja aiziesi pats, tad pārliecināsies, ka no salkanuma tur maz. Tur viss ir īsts – no skatuves pacēluma dzelzim līdz griestu līstei. Nedomāju, ka izrāde sievietēm, kurā jūsmot par vīriešiem. Es teiktu, ka daudziespējama stunda ar astīti, kurā skrejošās domas var atlaist un veldzēties dziļumā, kurā kāds jau pirms tam piesmēlis krūzi pilnu ar vērtīgiem vārdiem un citus ceļus ejošām pārdomām. Mēs neesam tikai skrējēji un tērētāji. Mums katram vajag ievilkt elpu, padzerties un pirms nākamā skrejceļa padomāt, vai tas ir tā vērts.

Ne mirkli nebiju vīlusies par lēmumu iet un ļaut just. Katram savas tās jušanas, šajās spēju iejusties arī es.

Aizej, dod iespēju laikam pierimt!

Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Skaņu operators: Jānis LĪDE
Producente: Ilze BLAUB\ERGA
Spēlē: Gundars GRASBERGS, Kārlis KAZĀKS, Māris BĪMANIS

Pieaugušie

Pieaugušais-cilvēks, kas sasniedzis fizisko un garīgo briedumu; pieaudzis cilvēks.
Tā šo vārdu skaidro vārdnīca. Bet kādus priekšstatus tas modina katrā no mums?

Izrāde, patiesībā, ir kā kulaks uz acs. Laikā, kad pati domāju par savu vidusskolas salidojumu un tā apmeklēšanu. Pakausī kāds čukst, ka uz salidojumu jābrauc tikai tad, kad esi kaut ko sasniedzis un ir ar ko lepoties, taču mūsdienās, kad viss strauji mainās, arī tas var nebūt noteicošais. Vispār – pēc kā mērīt vai dzīve ir izdevusies? Statuss? Ienākumi? Ceļojumi? Mājas lielums un mašīnu skaits? Vara? Laulības un bērni? Man gribās domāt, ka to spējam noteikt paši – jūtamies apmierināti savu dzīvi dzīvojot vai ne, un to sev vari pajautāt arī bez salidojuma.

Izrādei ir viegli ļauties, ja paša skolas laiks bijis spilgts un atmiņu vērtiem mirkļiem piepildīts. Aktieri veikli un brīvi rāda ainu pēc ainas, lēkājot laikā un telpā. Viegli smieties un saprast par ko.

Nē, mums nav jāturas kopā kā toreiz – vidusskolā. Taču es no sirds priecājos, ka man ir dāvināta draudzība, kas ilgst kopš vidusskolas sākuma. Tad ir vieglāk atsaukt atmiņā tos īpašos brīžus, kuros varēji justies brīvs, bezrūpīgs un tik ļoti priecīgs, kā reizēm, šajā – milzīgi pieaugušo cilvēku dzīvēs sanāk… retāk? Pat nē, tas būtu pārāk skarbi teikts. Bet tad ir kāds ar ko dalīties šajās sajūtās, atliek vien ieminēties par gatavošanos angļu valodas eksāmenam pie jūras un atmiņu kņudoņa pāriet arī uz otru un tai seko cita atmiņu pērle. Ir vieglāk atcerēties labo, kas noticis, ja tas, ar ko tas piedzīvots, arvien ir Tavā acu priekšā (lasīt – joprojām uzturat kontaktus).

Tiek izspēlēti uzsvērti atšķirīgi jaunieši ar dažādiem dzīves stāstiem, vērtībām un ceļiem pa kuriem tie gājuši. Tomēr šķiet, visi tiecas iemantot laimi, pieradināt veiksmi un piepildīt sapņus vai ar steigu sapņot jaunus pielāgojot tos pieauguša cilvēka standartiem. Varu sevi iedomāties Artura Krūzkopa varoņa vietā, kurš ir tas, kas visus atkal uzmeklē, grib sasaukt kopā. Pat ja savtīgu iemeslu dēļ.
Vai es esmu pieaugusi un kas par to liecina? Es pati nopelnu naudu ar ko apmaksāt rēķinus. Vai tas cilvēku dara pieaugušu? Veiksmīgu? Vai par pieaugšanu liecina dārgmetāla stīdziņ ap zeltnesi un pēcnācēji? Es nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo negribu jēdzienu “pieaugušais” lietot kā lamu vārdu. Kaut reizēm varētu. Minēšu, sakot, ka izrāde ir par to kā sabalansēt jaunības dullumu, trakulību un dedzību ar atbildību, pienākumiem un nepieciešamībām. Un ceļu kā līdz tam tikt. Nē, nu nemoralizējot, bet atainojot dažādas iespējamības.

Prom devos ar patīkamu pēcgaršu un kārtīgi izsmējusies, dažu domu nolikusi vēlākam laikam. Patika, ai kā patika.

Izcila Martas Grases tēla izturētība. Pārliecinošs Līgas Zeļģes dabiskais manierīgums. Nopucēts Jāņa Vimbas pamatīgums. Teicams Kārļa Krūmiņa atšķirīgums. Kopts Kaspara Aniņa lecīgums. Laba Madaras Botmanes attīstība. Izkopts Sanitas Pušpures dedzīgums. Baudāms Artūra Krūzkopa kopsaucējs.

P.S. Es uz salidojumu šoreiz nesadūšojos.

Režisors: Valters SĪLIS
Dramaturgs: Jānis BALODIS
Mākslinieks: Uģis BĒRZIŅŠ
Komponists: Edgars RAGINSKIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNELomās:
Agnese: Madara BOTMANE
Dace: Liene GĀLIŅA vai Sanita PUŠPURE
Aleksandra: Inga MISĀNE – GRASBERGA vai Marta GRASE
Astra: Līga ZEĻĢE
Jānis: Kaspars ANIŅŠ
Jurģis: Kārlis KRŪMIŅŠ
Andžejs: Arturs KRŪZKOPS
Normunds: Jānis VIMBA vai Valters SĪLIS

Ezeriņš

Reizēm no mierīga cilvēka jāpārvēršas medniecē, lai iegūtu sen kāroto biļeti uz mēnešiem uz priekšu izpārdoto izrādi. Un tad ar augošu nepacietību jāgaida izrāde. Kad tās stunda pienākusi, biju gatava katarsei.

Gaidot izrādes sākumu, kavēju laiku vērojot skatītājus un to vietu aizņemšanas tehniku, visai atzīstama. Arī sarunas ļoti kulturālas – par pašu Ezeriņu, par citām redzētajām izrādēm, pašmāju seriāliem un piedzīvotām ballītēm.

Novēršot ausis, koncentrējos uz scenogrāfiju, kas ļāva minēt kas īsti tajā izmantots, un jāuzteic Aigara Ozoliņa darbs izrādi noslāņojot no pašiem pamatiem. Ļoti, ļoti patika. Arī bīdāmie skapji, kas maina saturu un ieeju

Jāatzīstas,ka par darbu atpazīstamību atjēdzos tikai pie blusas stāsta, kurš mani arī visvairāk uzrunāja. Ļoti, ļoti, ļoti laba Dita Lūriņa, kas ielēkusi izrādē, aizstājot Madaru Saldoveri. Grotesks līdz pilnībai. Ar uzslavām gan jādalās visu aktieru virzienos, bet ir daži, atsevišķi, kas arvien biežāk lauž manus stereotipus par sevi tāpēc izceļu. Jā, D. Lūriņa ir viena no tām, vēl kā pārsteigums minams Jānis Skanis, kas ar emocionalitāti ievibrēja mani un izrāvās no manām domām, kurās bija iestrēdzis kā Žurkas Kornēlijas uzticamais Cirča (lasīt – circenis). Arī Normunds Laizāns un Ināra Slucka pārliecināja. Patiesībā jau, visā izrādē aktieru darbi ļāva domāt ka tā ir tāda liela un skaista spēle, ka viņiem pašiem ir interesanti un daudz vairāk vietas kur viņiem kā cilvēkiem noslēpties, jo izrāde nav ļoti reālistiska, nu labi, ir dzīves mirkļu uzplaiksnījumi, bet tajos tik daudz pārspīlējumu un sakāpinātības, ka var mazliet dauzīties. Par to arī liecina uzkrītošā grima kārta, manuprāt, tā uzskatāmi novelk robežu starp realitāti un izrādi, varbūt tā ir daudz smalkāka par balto kārtiņu uz aktieru sejām, jo katrā jokā jau slēpjas daļa patiesībā un aiz smiekliem – mēs paši.

Šī ir tā reize, kad latviešu humors mani pārsteidz nesagatavotu un atstāj pozitīvā autā. Ja tā būtu komēdija ar pašmērķi likt skatītājiem smieties, es, iespējams, teiktu ko citu. Taču tas garšīgais sarkasms ļauj izrādi izgaršot. Turklāt režisors nav bezjēdzīgi virknējis noveles. Kods paliek. “Mūžs ir jāglābj.” Man nepatīk domāt kategorijās par to, ko jau savā dzīvē esmu paveikusi un kas paliks, kad manis vairs nebūs, jo nekā no apkārt sludināto panākumu pazīmēs tajā nav. Priecājos būt par ceļa stabiņu citu cilvēku dzīvēs.

Pēc izrādes es nelecu stāvus kājās un neapplaudēju kā vēl nekad. Jo es īsti nespēju saprast kas ir tas fenomenālais, kas liek cilvēkiem biļetes izķert. Seņkovs? Ezeriņš? Aktieru zāle? Es noskatījos un ievilku ķeksīti. Tobrīd baudīju, bet mājās neko nenesu. Vien mazu gabaliņu atbilstošās mūzikas garnīra. Līdz pagāja divi mēneši un es sapratu, ka tas ir bijis viens no tiem retajiem svaigā gaisa malkiem manā teātra skatītāja pieredzē.

Kods paliek. Mūžs ir jāglābj. Vai jādzīvo tā, lai nav jāglābj. Ar ko izglābt? Vai maz var – labo darbu pret labo liekot vai slikto iemainot pret jauko?
Es gribētu nodzīvot neejot pret sevi un Dievu.

Režisors: Elmārs SEŅKOVS
Dramaturģe: Rasa BUGAVIČUTE
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Aigars OZOLIŅŠ
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Muzikālais noformējums: Edgars MĀKENS
Grima māksliniece: Maija GUNDARE
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Izrādes vadītāja: Iveta RAZUMOVSKA
Lomās: Astrīda KAIRIŠA, Ināra SLUCKA, Dita LŪRIŅA, Uldis ANŽE,Normunds LAIZĀNS, Uldis NORENBERGS, Jānis SKANIS.

Vīnes meža stāsti

Satricinoši. Tevi izšķaida pa visurieni – ļaujot iekrist smieklos un pazust sāpīgajā, censties ieraudzīt mīlestību tur, kur zeļ izmisums. Principi un normas, audzināšana, prasības un ņemšana. Kultūrai nav nozīmes, bet karš ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Naudai ir vara, tā var dot un pirkt – lietas, cilvēkus un viņu dzīves. Bet vēl ir daži, kas tic. Tādam īstam un patiesam, te, pat ne Dievam. Bet Mīlestībai. Vai tās atblāzmai, kas nejauši izlijusi uz neīstā cilvēka.

Pirmais cēliens azartiski noslēdzas sniedzot patīkamu reibumu par vieglu, bet ļoti baudāmu izrādi. Otrais, smagi piezemē un saprast, ka smējies esi par to, kas izposta dzīves. Nu labi, izrāde nav fatāla, bet ar stingru pamatu, kolosāli nostrādātiem aktierdarbiem, izspucētiem līdz niansēm, un tās ļoti uzkrītošās atkārtotās darbības, kad visas saslēdzas kopā ir kā pēdējais šāviņš, kas tad Tevi atstāj izšķaidītu pret sienu ar vienu, mazmazītiņu vēlmīti – bliezt ar to ķeblīti vecajai vecaimātēi.

Tu jau zini, nu, vai vismaz iekšēji ļoti ceri, ka mūsdienās neviens vairs tik ļoti stingri neturās pie saviem principiem, vārdiem un pienākumiem. Jā, mēs esam vēl izteiktāki egositi un visu gribam sev, vislabāko, skaistāko un tūlīt. Mums šķiet, ka mēs esam tik ļoti īpaši, ka mums tas labākais vienkārši pienākas, esam to pelnījuši ar to, ka esam Zemi aplaimojuši ar savu piedzimšanu. Vīrieši lupatas, sievietes…. kā krams. Cik morāls pagrimums ir tagad?

Ja es ļoti gribētu dot šai izrādei apakšvirsrakstu, tad precīzāku frāzi kā izrādē izskanējušo “skrējiens pēc laimes” man neatrast.

Aktieru ansamblis veicis milzīgu darbu, teju katrs uzteicams, taču īpaši izvelt gribās šodien pirmo reizi Valēriju spēlējošo Ditu Lūriņu, bravo! Un Voldemāru Šoriņu – kas ar vienu vēzienu aizslaucīja citu izrāžu priekšstatus par viņu, tīri un spēcīgi. Un tēls, kurš nesmaida, bet skatiens caurdur – Raimonds Celms, kurš citē, bet diezvai sirdī zina ko nozīmē viņa izteiktie vārdi. Un krasu emociju gammas spēle Agnesi Cīruli skatītājam atklāj kā pārliecinošu mākslinieci, kas spēj trīs stundu laikā no naivas meitenes pāriet sāpēs salūzušā mātē ar bezspēcīgām dusmām par zaudējumu. PAtiesībā, jau katrs tēls ir kā atsevišķs stāsts, to savstarpējās attiecības viedo grotesku kolāžu, taču neņemos to aprakstīt, daudz vērtīgāk to ir redzēt.

Acīmredzami grūti uzstādītie uzdevumi aktieriem, kaut tīri fiziski, bet ļoti uzskatāmi redzams labas horeogrāfijas neuzbāzīgi pārliecinošais sniegums. Viss plūst. Ritmiski vijoties Štrausa mūzikā. Ar mūziķu ansambli un tam līdzi nākošo noslēpumaino šarmu. Taču nedz ar to, nedz skaistajiem tērpiem nevar piesegt laikmeta sērgas un citu citai sekojošās traģēdijas un gaisā virmojošo realitātes smārdu, no kā daudzi bēg savās ilūzijās, jā, un arī alkoholā.

Scenogrāfija, kas dzīves sadalījusi kastītēs, kas zina, varbūt tā apgriežot arī varoņu saprašanu par laimi, transformējas un mijas, bet ļoti konstruktīvi saglabā savas stiktās līnijas, robežas, kuras nav vērts pārkāpt, jo citādais… Nu paši saprotat… Neatmaksājas.

Ir ļoti interesani ļaut šai izrādei sevī nosēsties, jo pēc noskatīšanās, ir tā izšautā sajūta, emociju jūra, taču zinu, ka dziļums var vēl parādīties. Iznākums nav paredzams. Nē, atbildes par to, kā vajadzētu, kā būtu labāk un pareizāk dzīvot tur nav. Tu atkal esi nolikts fakta priekšā, varbūt tā bija, varbūt nebija, bet varbūt tā vēl var būt, un ja tā, ko tad? Atbildes jāmeklē pašam, un arī pašam jāsaprot, kas manā dzīvē ir galvenais, kur ir manu darbību, domu un izvēļu centrs? Ap ko es riņķoju, vijos un tinos?

Jā, šis ir svaiga ūdens malks Latvijas teātros. Jā, ir vērts to redzēt, ja ne jēgas, tad formas dēļ. Kaut kam pēc tā ir jāpaliek. Kaut kam, kas vēl urdīs.

Ēdena fon Horvāta luga “Vīnes meža stāsti”
Režisors: Andžejs BUBEŅS (Polija)
Tulkotājs: Ingus LINIŅŠ
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece: Anita Magda BOJARSKA (Polija)
Horeogrāfe: Inga RAUDINGA
Horeogrāfes asistents: Gints DANCĪTIS
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Muzikālais noformējums: Juris VAIVODS
Režisora palīgs: Eila JOZEPA
Producente: Ilona MATVEJEVA
Lomās: Uldis ANŽE, : Lāsma KUGRĒNA, Līga LIEPIŅA,  Ivars KĻAVINSKIS, Inga MISĀNE – GRASBERGA vai Dita LŪRIŅA,  Raimonds CELMS,  Elizabete BĒRZIŅA un Inese Anna GAILE,  Mārcis MAŅJAKOVS, Normunds LAIZĀNS,  Rasma GARNE,  Agnese CĪRULE, Voldemārs ŠORIŅŠ,  Kristaps ĶESELIS, Jānis ĀMANIS, Liene SEBRE, Anna KLĒVERE, : Ilze RUDOLFA, Juris LISNERS, Jānis SKANIS
Izrādē piedalās ansamblis “Undertango”