VIsu laiku biju pārliecībā, ka abi vārdi nav rakstāmi ar lielo burtu. Un varbūt arī nav. Uzrakstīju aiz cieņas. Bet, paties’biā, man šķiet, ka mākzliniekam mazliet pat pienākas padegt. Pēc izrādes gan šķiet,ka Padegs dega ar atklātu liesmu pret sevi un citiem,a r tādu fatāli milzīgu liesmu.
Viss sākas labi, ja ir labs sākums. Pareizā lietu kārtībā, lai man nebūtu jāizvēlās kuru pasākumu apmeklēt, izrāde tiek atcelta un varu ierasties ar savu biļe uz nākamās dienas izrādīšanu. Mazliet bailīgi speru kāju sen neapmeklētajā Kaņepes kultūras centrā un lavos pa kāpnēm augšup uz zāli, kura sagaida klusā vientulībā, ar iespēju ieņemt labāko iespējamo vietu. Kad tas darīts, var ļaut vaļu nepacietībai gaidot un īsināt laiku ar prorammiņas skrupolozu izpēti. Izrādās, tā ir gaužām noderīgs un lakonisks informācijas avots tādam, kā man, kuram ir izpalicis Kārļa Padega mākslas biogrāfijas fails.
Bet interesantākais, protams, ir mirklis, kad gaisma pārvietojas no zāles uz skatuvi, kura izgaismo aktierus, kuri acu priekšā pārmiesojas – visacīmredzamāk Mārtiņa Upenieka spēlētais māklsinieks un cilvēks – K.Padegs, kurš pakāpeniski, Ingas Tropas balss impulsu vadīts ierauj krūtis, mazliet salīkst un rāda/rada priekšstatu par to,kā varbūt bija.
Izrāde valdzina ar rotaļīgumu un neparedzamību, šķiet tāds pats bijis arī mākslinieks. Tiesa, māklsinieciskais aspekts te iezīmējas itkā paskaidrojot vai pastarpināti, uzsvars, manuprāt, vairāk likts uz Padegu kā personību, kā tēlu, kas izveidots, ko rādīt citiem. Bet cik noturīgi ir šie, mūsu pašradītie zīmoli pašiem par sevi? Cik ilgi mēs spējam būt tie,kas neesam?
Es kādu laiku mēģināju saprast, kādu funkciju pilda I.Tropa – teicēja, arī, bet vai tikai, varbūt viņa ir viņa alter ego?! Iespējams, nav vienas patiesības, jo viņa iezīmē gan iespējamās sievietes Padega dzīvē, gan paskaidro vai papildina tikko izspēlēto situācijas. Uzsver būtiskus faktus no mākslinieka dzīves. Kādā brīdī pat savelk visu kopā, lai taptu skaidrāks mākslinieka skats uz dzīvi.
Izrāde sākas un paiet vienā elpas vilcienā – stunda paskrien, un beigās šķiet, ka ir bijis par maz. Gribās zināt vēl, aizskatīties aiz vēl kāda prviāta aizslietņa vai personības šķautnes, bet, tad, iedomājoties,ka varbūt laba izrāde, patiesībā ir tā,kas pamudina darīt arī pašam – kā “Trīs stāsti” mudināja mani ķerties pie igauņu rakstnieka stāstu lasīšanas, tā šī – pašai rakt un mēģināt izprast, manuprāt, visai sirreālo K.Padegu. Neglītuma pavēlnieku. Dendiju. Cilvēku.
Man patika. Mazo detaļu sapludināšana – kā raudzīties caur kaleidoskopu, kur katrs mazais gabaliņš, kopā ar citiem veido kādu vienu, krāšnu skatu. Aktierspēle, šķiet, ļaujot tēliem būt pašiem, ļaujot izmantot aktieru ķermeņus. Jauki noslīpēti ieradumi. Par spīti mākslinieka , šķiet, ne visai patīkamajām manierēm, izrāde atstāj viegluma sajūtu, iespējams, par to paldies aktieriem un režisoram – spēles temps un piegājiens, jauks.
Uzreiz pēc izrādes šķita, ka nu man būs ko teikt, sajūsma un nepatika, bet šobrīd – es ietu vēlreiz.
Kaut vairāk šādus darbu, kas izceļ saulītē piemirstās latviešu vērtības.
Režisors: Varis Piņķis
Dramaturgs: Ivo Briedis
Mākslinieks: Māris Ruskulis
Gaismu mākslinieks: Rauls Lorencis
Lomās: Mārtiņš Upenieks un Inga Tropa
Producē: Mūzikas un mākslas atbalsta fonds / http://www.kulturmarka.lv
Sajūtu vēstniecība 