Romeo un Džuljeta

Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzkārt dzirdēt. Tomēr – spontāni dodoties uz izrādi, arī sanāk ko gaidīt, jo tas taču mīļais un profesionālais Valmieras teātris, nevar būt slikti. Bet visu pēc kārtas.

Dailes mazajā zālē, kur notika VDT viesizrāde ir jauni krēsli! Ērti! Milzīgs prieks.

Kā pirms tam, priekšā sēdošās kundzes trāpīgi teica:  “kā Šekspīru  var iebāzt 45 minūtēs?”(jo domāja ka izrāde tik ilga, nevis par vēl vienām 45min. garāka) Tā arī es pēc izrādes bažījos, vai reizēm visa iespiešana mazākā laikā, paātrinot spēles tempu, tai ko nav atņēmusi.

Godīgi, pēc 1.cēliena dusmojos uz sevi, ka esmu tik pieklājīga un nedodos prom. Jo gribējās. Jutos nepatīkami pārsteigta par attiecību seksualizēšanu un, manuprāt, pilnīgi liekām jēlībām. Es saprotu vietā un laikā pateiktus jokus zem jostasvietas, bet to jēgu šajā izrādē nespēju saprast – lai tuvinātos jauniešiem? Lai pārādītu Šekspīra varoņu tumšo pusi? Mūsdienīgotu? Nopietni!? To,kas teikts teātra mājaslapā par šo izrādi, gribēdama tikai ar grūtībām ieraudzīju. Man patika scenogrāfija, bet tā visu izrādes laiku šķita kā brīnišķīga forma bez jebkāda jēgpilna satura. Scenogrāfija kā neizmantota iespēja. Vēl man patika muzikālais noformējums. Ļoti,ļoti sajūmsināja Māra Bezmera atveidotā Parisa Romeo nāves dziesmiņa. Patiesībā, šķiet, visa izrāde, vai vairāk – otrais cēliens glāba izrādi ar maziem patīkamiem uzplaiksnījumiem. Jau minētā mūzika, cīņas aina, kurā mirst Kārļa Neimaņa Merkucio un Aigara Apiņa Tibalts, palēnināta un brīnišķīgi izdzīvota. Un tīri sievišķīgi – Riharda Jakovela Romeo spēcīgās rokas. Ā, un Ingusa Kniploka Benvolio kliedziens.Tas ir tas, kas man patika. Pārējais, iespējams, nesaprast, palika nepatikasa plauktiņān kopumā deva nepatīkamo vilšanos sajūtu. Taču tas neietekmē manu patiku pret šo teātri kopumā, jo tajā piedzīvotas daudzas no redzētajām labajām izrādēm. 

Režisors un scenogrāfs – Mārtiņš Eihe

Kostīmu māksliniece – Baiba Litiņa

Kustība – Aigars Apinis

Gaisma – Mareks Lužinskis

Mūzika – Dāvis Burmeisters

Lomās: Rihards Jakovels, Rūta Dišlere, Mārtiņš Liepa, Baiba Valante,Ingus Kniploks, Januss Johansons, Inga Apine, Aigars Apinis, Skaidrīte Putniņa, Arnolds Osis, Māris Bezmers, Kārlis Neimanis, Ģirts Rāviņš

Visām pelēm garšo siers

Mums katram ir pa kādai mazai, mīļai dīvainībai, kas mūs atšķir vienu no otra. Šī ir mana. Reizi pa reizei doties uz bērnu izrādēm. Vienai. Bez neesošajiem bērniem. Kāpēc? Jo šajā izrādēs es atlaižu grožus un samežģītam prātam ļauju atslābt un atjaunināt vienkāršotos iestatījumus. Bērnu izrādēs, lai arī gadās iesmieties ne tajās vietās, par kurām smejās bērni, tomēr ir dabūjams tāds tīrs prieks. Un kad tad vēl vairāk tādu kārojas, ja ne personīgajos piedzimšanas svētkos. Āvu kājas, sēdos auto(busā) un traucos uz mīļmīļo Valmieru skatīties visnotaļ tematisku izrādi (jo varu dzīvot bez gaļas, bet bez siera – teju neiespējami).

Ir grūti iejukt pūlī, ja galvenā publika ir ģimenes ar bērniem. Cerēju uz kādu bērnudārza grupiņu,bet nebiju iedomājusies,ka sestdienās dāzriņos šādas aktivitātes neplāno. Izpelnoties dažus neizpratnes pilnus skatienus gan no mazā izmēra, gan lielā izmēra lvēkiem, ieņēmu savu vietu apaļajā zālē, ar kuru saistās tik jaukas atmiņas. Valmieras piens noteikti priecājas par šādu reklāmu, kur scenogrāfijā milzu piena produktu pakas un rituļi sastājušies bariņos, lai radītu mīlīgu mājvietu piena kombināta pelēm.

Sižets gan, jāsaga samērā rasistisks. Cīņa starp krāsām. Noliedzot vienam otra krāsas labumu. Un tikai pašās beigās atrodot divas kopīgas iezīmes, kas, par laimi tiek pasniegtas kā ļoti spēcīgas, lai spētu abas krāsas peles saliedēt. Un ja tā paraugās tad – bailes un pārtika nudien ir vareni instrumenti ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku pasaulē. Manuprāt, šis stāsts ir tāds maigs Romeo un Džuljetas pārnesums uz četrkājāino draugu pasauli. Tas, kas dikti izkrāsoja šo stāstu bija Māra Bezmera baltais peļu tēvs Albīns, kurš tā sirsnīgi lietoja akcentu un džentulmenisku izsmalcinātību.  Gluži mīlīgs Mārtiņš Liepa kā pelēkās peles paps. Lēnīgs, vientiesīgs un sirsnīgs. Pilnīga enerģijas bumba un jaunatklājums man – Rihards Jakovels ar savu gudro “žurku” un brīnišķīgi brīnišķīgajām bumbiņām uzacu vietā.

Viens gan jāatzīst, lai arī M.Liepa dzied un spēlē, arī M. Bezmers zināms ar muzikālām dotībām, tomēr šīs izrādes muzikālie/dziedamie gabali manī raisīja mazliet žēluma. Neskanēja. Situāciju neglābar arī Ingus Kniploks, kurš sava solo vietas aizstāja ar recčetatīvu. Bet. Rūta Dišlere gan apveltīta ar skaistu balsti. Man par spiedzīgu, bet skaistu.

Ak jā, man mazliet brīnumu laupīja ilgā pelēkās peles pārtapšana par balto un otrādi. Gribējās – čik, un ir, bet bija jāuzgaida. Saprotu jau ka pārģērbties nesanāk tik vienkārši, bet tomēr…. Gribējās….

Kopējā noskaņa, protams – priecīga. Un ne tikai tāpēc, ka tāda vienkārša sirsnība notiel uz spēles laukuma. Bet arī tāpēc, ka tādā mazā zālē var brīnumaini vērot citus skatītājus. Un dzirdēt – it īpaši ja pārsvarā ir bērni, kuri nekaurējās savus jautājumus izteikt uzreiz.  Krāsaina dažādība. Sildošs prieks. Un asprātīgs skats uz cilvēkiem caur grauzēju prizmu.

 

Režisors – Felikss Deičs

Scenogrāfi – Reinis Suhanovs, Evija Pintāne

Kostīmu māksliniece – Ieva Veita

Mūzika – Imants Zemzaris, Emīls Zilberts

Lomās: Rūta Dišlere, Ingus Kniploks, Rihards Jakovels, Ilze Lieckalniņa,Mārtiņš Liepa vai Mārtiņš Lūsis, Baiba Valante, Māris Bezmers

Zojkina kvartira

Sev dots un turēts solījums. Iespējams, tiks pārvērsts par tradīciju. Reizi mēnesī – Valmierā. Teātrī. Vietā, kur justies kā mājās, par spīti mazliet kašķīgai tantei pie biļetēm.

Izrāde, par kuru daudz dzirdēts. Labs dzirdēts, bet ja konkrēti jāatkārto, neviens vārds nenāk prātā. Līdz galam nobriedis vakara baudījumam, pacietīgi un ar interesi izpēti atvērtās skatuves mutes piedāvāto skatu – necilu istabiņu (izmēru ziņā mani trīs dzīvokļi), plašu, ar daudzām durvīm un atverēm. Klavieres, kāpnes, spoguļskapis un krēsls. Nekas pārcilvēcīgi grezns, bet ieturēti aristokrātisks. Un lielas telpas lielziedu tapetes, glužī tīkamā dūmaikaini vecrozā tonī.  Kā vēstī teksts kādā video rullītī – “Neprātīgi sapņi par cilvēka cienīgu dzīvi”. Un visai precīzi, ja jau reiz tā teicis pats autors. Mazliet bail jau sametās pirmajā skatā puspliku Ievu Puķi ieraugot, bet izrāde ļāva ļauties patīkamo pārsteigumu (jeb šo patīkamo lietu atsaukšanai atmiņā) birumam un sa’va ziņā – vieglītiņam pārbaukt pāri sižetam, no kura nekādu spēcīgo vēstījumu nesaņemu vai (nu jau esmu sākusi apsvērt m kaiemesls ir šis) nesapratu.

Krievu lugās ir kāds īpašs šarms un tāda dzīvsla, kas paķer. Ar tempermentu, ar dzīvesdziņu  un spēju izdzīvot. Tiekties pēc sapņu pilnīgas īstenošanas. Ar kaislībām un sapņiem apvīts laiks, kad Krievijā jau 5 gadus ā beigusies revolūcija. Gribās dzīvot skaisti un ar stilbu, bet varas nepieļaj lielas vaļības. Kā sievietei būt skaistai salāpītās zeķēs? Kā ir, kad viens papīrītīs izšķir dzīvokļa lielumu/privātumu? Kā ir “sarūmēties” savos pivātajos plašumos ar svešiem, varas uzspiestiem biedriem?

Kad esi kādu laiku alcis šo svaigo ūdens malku, tad uzreiz tajā ienirsti kā akacī, tiklīdz dabūjis, Tāpēc es pilnīgi visu laiku iekšēji plaukšķināju (ko ne vienmēr gribējies skatoties uz viņiem 4 intensīvu šī teātra apmeklējuma gados), ka varu redzēt kā strādā katrs no aktieriem. Jau pieminētās I. Puķes Zoja, kas iemieso ārēji trauslās sievietes milzīgo spēku cīnoties par sevi un savu mīļoto. Par sapni. Par cilvēka cienīgu dzīvi. Par savu biļeti uz Franciju. Ivo Martinsona slimīgais džentulmenis, kurš manās acīs cīnās vairāk ar sevi, lai ļautu cīnīties, par viņiem abiem iet kaujā ar dzīvi, Zojai. Ne pārlieku biežas, bet acīm redzamas pārslēgšanās no veselā uz slimo, lēkmes, kuras sajauc realitāti. Ak, vēl Daumanta Kalniņa….ēna? Zojas sirdsapziņa?  Ar tik skasti izdziedātām krievu.. romancēm? Ar pilnīgi apburošo, mūžīgi klusējošo Emīlu Zilbertu pie klavierēm. Un, un, un  – Induli Cintiņu ar vijoli.  Muzikālā sapņu komanda, nudien. Tas, ka Elīna Vāne spēj būt ģeniāla man vairs nav atklājumas pēc Aglajas “Idiotā”, Horācija “Hamletā” vai Raudupietes.  Ir skaidrs, ka emocijas, kas plosa cilvēku no iekšām, viņa spēj parādīt citiem, ko lieliski izdara arī šajā izrādē atainojot iekšējo cīņu starp lepnumu, stāvokli un iegribām, sapņiem. Kas vēl attiecas gan uz E.Vānes personāču izrādē, gan pašu izrādi un tās (šajā kontekstā gribās teikt, tīkamo) laiku – aktrises varone Alla, kad atkailinās neskraida pa skatuvi krūtis izgriezusi (nu, skatieties, cik es skaista kaila!), bet gan parāda sievietes pazemojuma pakāi, publiski tiekot šādā stāvoklī novestai.  Imanta Stras da atveidotā Zoss spēja mani pārliecināt par pilnīgu varas konroli. Un ainā ar naudu – tik, tik, tik. Līdz pretīgumam kontrastaini nodalīti sabiedrības slāņi. Un pilnīgs saldais ēdiens, par ko ik pa brīdim iesmejos arvien. Divi IZCILI ķīnieši. Nebaidos lietot šo vārdu – labākā loma Mārtiņam Liepam, manuprāt. TIK! Izturēti, noslīpēti, izspēlēti. Pašā pirmajā brīdī ir jāpakustina smadzeņu šūna ātrāk, kā ierasts, lai sazīmētu, kas slēpjās aiz apaļajām brillēm un garajām ūsām. Un. Enģelītis, kā autoram labpaticies likt viņu saukt, Kārļa Neimaņa izpildījumā  – ķīniešbandīts ar čūskas tetovējumu un gaviles raisošu izrunu. Pilnīgs prieks raudzīes kā viņš audzis kopšbrīža, kad tajā tālajā 2008.gadā redzēju viņu pirmo reizi uz VDT skatuves. īpašas uzslavas arīi šuvējām un Mārtiņa Meiera personāžie, Gluži groteska sieviete un pilnīgi iizmisis mīlētājs.

Es varētu turpināt saukt labās un tīkamās lietas, kas ļāva baudīt vakaru par spīti sevišķa kopsaucēja neesamībai. Kaislības, dejas, nauda ir, naudas nav, sievies ir, sievietes nav, līķis, cietums, šķiršanās sāpes, nodevība, beigas. Galva cilvēkiem strādāja. Varēja likumus ne tikai ar līkumu apiet, bet pa veselu serpentīnu apdejot. Bauda, bauda, bauda. Redzēt un just kā katrs zobratiņš precīzi ielikts savā vietā un tikpat akurāti veic sev uzticēto darbu. Un tērpi. Un mūzika. Un joki īstjās vietās un laikā. Nu ir, ir taja Valmieras teātrī kāda burvju(mīlestības darba) atslēga uz manu sirdi. Paldies!

 

Režisore – Indra Roga

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone

Horeogrāfe – Inga Raudinga

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins, Krišjānis Strazdīts

Lomās: Ieva Puķe, Ivo Martinsons, Tālivaldis Lasmanis, Inese Pudža vai Alise Polačenko, Krišjānis Salmiņš, Mārtiņš Liepa, Kārlis Neimanis, Elīna Vāne, Imants Strads, Inga Apine, Māra Mennika, Dace Eversa, Arnolds Osis, Rihards Rudāks, Ilze Pukinska, Inese Ramute, Astra Baumane,Baiba Valante, Skaidrīte Putniņa, Ģirts Rāviņš, Januss Johansons, Ingus Kniploks, Māris Bezmers, Mārtiņš Meiers, Rihards Jakovels, Emīls Zilberts, Gidions Grīnbergs vai Indulis Cintiņš, Kristaps Skujiņš, Ričards Pūgulis, Daumants Kalniņš

Raudupiete

Viena no tām izrādēm, par kuru dzirdēts daudz, tomēr viedoklis nebija radies.

Mazliet zinot Elīnas Vānes aktierdarbus, zināju, ka ļoti gribu redzēt.

Esot ļoti lakoniskai varētu teikt, ka izrāde kā spilgts piemērs tam kā izlīdzsvarot mūsdienīgo ar klasisku materiālu, kā savienot dažādus medijus un cik brīnišķīgi ir precīzi atlasīts visbūtiskākais, ko izmantojot var sasniegt ļoti labu rezultātu.

Nevienā brīdī nebija sajūta, ka kāds no aktieriem varētu nedzīvot tur un tad. Ikviena kustība, skatiens, vārds, šķita sevi attaisnojami un katrs zina ko un kāpēc viņš/viņa dara uz skatuves. Sajūta, ka tiek spēlēts teātris nebija un par to vien es jau gavilēju.

Brīnišķīga scenogrāfija un tās risinājumi. Kubs ar tam apkārt esošo dzīvi. Dzīvi sevī. Nekā lieka arī te. Lai arī neiztikt bez spoguļiem, traukiem, vāzēm un tā tālāk. Tomēr tas viss tik lielā balansā.

Un tērpi. Ai.

Mūzika. Skaņas. Ai. Skaisti.

Sižets? Blaumanisks (teica Māra, kura šo apzīmējusi daudz dzirdējusi, bet īsti līdz galam nav sapratusi). Latvisks, šķiet savā traģismā un praktiskumā. Lai kā mūs peltu par emociju neizrādīšanu, iekšā, man domāt, notiek tādas vētras. Es neesmu lasījusi šo darbu, tomēr pēc bēru ainas salikās kas un kā būs. Kurš kuru mīlēs un kurš kuru nedabūs. Vien vēl līdz pēdējam cerēju, ka Matīss nemirs. Un pašās beigās nespēju ticēt, ka ir laimīgs noslēgums. Tas pavilka gaišu svītriņu nākotnei.

Aktieri. Ak. Tas nav kolektīvs un kolēģi, tur izskatās pēc ģimenes.

Izcila Elīna Vāne Raudupietes trakajā kaislībā. Brīnišķīgā Inga Siliņa. Vīrišķīgs Mārtiņš Lūsis, kurš savam Kārlim neļāva palīst zem mantas. Un mazais puisis ar savu būšanu.

Negribu atstātīt izrādi,vien likt uzsvarus uz to,ko priekš sevis piefiksēju. Kāda doma par to, ka mēs varam mēģināt kādu uz ko piespiest, bet rezultāts, visticamāk, nebūs cerētais. Spied kādu atbildēt, tincini, bet neprātīgi cerēt saņemt patiesu atbildi.

Joprojām acu priekšā ir birstošās kūdras aina. Spēcīga. Ļoti. Ļoti.

Brīnišķīga izrāde. Bet ne izklaidei. Valmieras puikas smīdina un liek domāt, prezentējot ūsaino Blaumani. Tomēr – visu cieņu režisoram Elmāram Seņkovam, kurš ir izveidojis ko tik uzrunājošu, saprotamu un spēcīgu, runājot tikai par būtisko bez liekvārdības. Arī aktieru tekstos.

 

TIK tīra izrāde! BRAVO!

 

Skatīšanās datums – 16.februāris

Režisors – Elmārs Seņkovs

Dramatizējuma autore – Rasa Bugavičute

Scenogrāfs – Reinis Dzudzilo

Komponists – Goran Gora

Kostīmu māksliniece – Krista Dzudzilo

Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš

Lomās – Elīna Vāne, Mārtiņš Lūsis, Inga Siliņa, Rihards Rudāks, Krišs Briedis vai Elvijas Škoba, Astra Baumane, Ruta Birgere, Ligita Dēvica, Lelde Kalēja, Visma Kalme, Baiba Valante, (Elvis Čukurs, Tomass Tulinskis, Artis Jančevskis, Kārlis Kļaviņš, Kārlis Artejevs, Matīss Brenneris, Ģirts Dubults un Klāvs Kļaviņš –  Valmieras skolu un Vidzemes Augstskolas audzēkņi)