Pieaugušais-cilvēks, kas sasniedzis fizisko un garīgo briedumu; pieaudzis cilvēks.
Tā šo vārdu skaidro vārdnīca. Bet kādus priekšstatus tas modina katrā no mums?

Izrāde, patiesībā, ir kā kulaks uz acs. Laikā, kad pati domāju par savu vidusskolas salidojumu un tā apmeklēšanu. Pakausī kāds čukst, ka uz salidojumu jābrauc tikai tad, kad esi kaut ko sasniedzis un ir ar ko lepoties, taču mūsdienās, kad viss strauji mainās, arī tas var nebūt noteicošais. Vispār – pēc kā mērīt vai dzīve ir izdevusies? Statuss? Ienākumi? Ceļojumi? Mājas lielums un mašīnu skaits? Vara? Laulības un bērni? Man gribās domāt, ka to spējam noteikt paši – jūtamies apmierināti savu dzīvi dzīvojot vai ne, un to sev vari pajautāt arī bez salidojuma.

Izrādei ir viegli ļauties, ja paša skolas laiks bijis spilgts un atmiņu vērtiem mirkļiem piepildīts. Aktieri veikli un brīvi rāda ainu pēc ainas, lēkājot laikā un telpā. Viegli smieties un saprast par ko.

Nē, mums nav jāturas kopā kā toreiz – vidusskolā. Taču es no sirds priecājos, ka man ir dāvināta draudzība, kas ilgst kopš vidusskolas sākuma. Tad ir vieglāk atsaukt atmiņā tos īpašos brīžus, kuros varēji justies brīvs, bezrūpīgs un tik ļoti priecīgs, kā reizēm, šajā – milzīgi pieaugušo cilvēku dzīvēs sanāk… retāk? Pat nē, tas būtu pārāk skarbi teikts. Bet tad ir kāds ar ko dalīties šajās sajūtās, atliek vien ieminēties par gatavošanos angļu valodas eksāmenam pie jūras un atmiņu kņudoņa pāriet arī uz otru un tai seko cita atmiņu pērle. Ir vieglāk atcerēties labo, kas noticis, ja tas, ar ko tas piedzīvots, arvien ir Tavā acu priekšā (lasīt – joprojām uzturat kontaktus).

Tiek izspēlēti uzsvērti atšķirīgi jaunieši ar dažādiem dzīves stāstiem, vērtībām un ceļiem pa kuriem tie gājuši. Tomēr šķiet, visi tiecas iemantot laimi, pieradināt veiksmi un piepildīt sapņus vai ar steigu sapņot jaunus pielāgojot tos pieauguša cilvēka standartiem. Varu sevi iedomāties Artura Krūzkopa varoņa vietā, kurš ir tas, kas visus atkal uzmeklē, grib sasaukt kopā. Pat ja savtīgu iemeslu dēļ.
Vai es esmu pieaugusi un kas par to liecina? Es pati nopelnu naudu ar ko apmaksāt rēķinus. Vai tas cilvēku dara pieaugušu? Veiksmīgu? Vai par pieaugšanu liecina dārgmetāla stīdziņ ap zeltnesi un pēcnācēji? Es nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo negribu jēdzienu “pieaugušais” lietot kā lamu vārdu. Kaut reizēm varētu. Minēšu, sakot, ka izrāde ir par to kā sabalansēt jaunības dullumu, trakulību un dedzību ar atbildību, pienākumiem un nepieciešamībām. Un ceļu kā līdz tam tikt. Nē, nu nemoralizējot, bet atainojot dažādas iespējamības.

Prom devos ar patīkamu pēcgaršu un kārtīgi izsmējusies, dažu domu nolikusi vēlākam laikam. Patika, ai kā patika.

Izcila Martas Grases tēla izturētība. Pārliecinošs Līgas Zeļģes dabiskais manierīgums. Nopucēts Jāņa Vimbas pamatīgums. Teicams Kārļa Krūmiņa atšķirīgums. Kopts Kaspara Aniņa lecīgums. Laba Madaras Botmanes attīstība. Izkopts Sanitas Pušpures dedzīgums. Baudāms Artūra Krūzkopa kopsaucējs.

P.S. Es uz salidojumu šoreiz nesadūšojos.

Režisors: Valters SĪLIS
Dramaturgs: Jānis BALODIS
Mākslinieks: Uģis BĒRZIŅŠ
Komponists: Edgars RAGINSKIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNELomās:
Agnese: Madara BOTMANE
Dace: Liene GĀLIŅA vai Sanita PUŠPURE
Aleksandra: Inga MISĀNE – GRASBERGA vai Marta GRASE
Astra: Līga ZEĻĢE
Jānis: Kaspars ANIŅŠ
Jurģis: Kārlis KRŪMIŅŠ
Andžejs: Arturs KRŪZKOPS
Normunds: Jānis VIMBA vai Valters SĪLIS

Sen nebaudīta vaļība. Es + bērnu izrāde = bezrūpības mirklis.
Izrāde, kas intriģē ar fizikas eksperimentiem un jaunu zināšanu apguvi. Šķiet, sākotnēji, mazliet puiciska. Taču ātri aizraujos un bikluma mākta cenšos sevi valdīt un ļoti skaļi izrādei līdzi nedzīvot. Bet, ai, kā gribās. Noelsties, kad izrādes sākumu apņem ložņājoša migla. Iespiegties, raugoties pret griestiem skrejošajā ziloņa zobu pastā un skaļi smieties raugoties aktieros mākoņcepurēs.

Ļoti dinamiska, nudien izglītojoša (es tagad zinu, bet vēl neesmu pamēģinājusi izšķīdināt putuplastu acetonā), iesaistoša un iepriecinoša. Apbrīnojama aktieru spēja darīt savu darbu un iegrožot atsaucīgākos skatītājus (vai bezkaunīgākos, ja gribiet, kas aktieriem nebūtu jādara, ja tos pieskatītu viņu vecāki, bet mūsdienu robežas ir tik trauslas un jūtīgas). Arvien vairāk saprotu, cik būtiska daļa bērnu izrādēs ir paši bērni un viņu audzināšana. Tajā ziņā šī izrāde nebija visveiksmīgākā no iespējamā.

Labi strādā temperamentu pretnostatījums. Analītiskais un Impulsīvais, Apdomīgais un Darītājs. Andrejs Možeiko un Artūrs Putniņš. Prāts un Harizma. Jāteic, biju apburta. Tīri sievišķīgi.

Atgriežoties pie fizikas (kas man, neilgajā tās apguvē, nepadevās), tā ļauj uzzināt un izskaidro skaisto parādību rašanās nosacījumus, nelaupot tām noslēpumainības skaistumu. Varavīksne vienalga paliek skaista un neaizsniedzama. Arī mākoņi, apdzejoti, paliek mākoņi, kuros katrs ieraugām ko citu, neraugoties uz to, ko tie mums nes – lietus, sniegu vai noskaņu.

Var just, ka, patiesībā, kā bērns es šo izrādi neredzēju, vai ne? Bet ar to var pierādīt, ka veselīgi arī pieaugušajiem tās redzēt un paraudzīties uz dzīvi no pieredzes uzslāņojuma nesarežģītas perspektīvas. Atminēties tos brīžus, kad katru jautājumu sāki ar kāpēc? Kā? Kur? Nebaidīties tos uzdot šodien. Kā rodas mana nauda? Kur pazūd mans laiks? Nē! Kāpēc nepriecājos, kāpēc nav laika tam, kas iepriecina un uzlādē, kāpēc cīnos par nebūtisko, kāpēc putniem neapnīk dziedāt, kāpēc katru pavasari viss no jauna zied? Dabā viss ir sakārtots. Mums atliek to pieņemt un baudīt. Reizēm,kad gribās vēlreiz miglu, ņemt talkā zināšanas un iegūt pašam savu, privāto miglu.

Noliecu galvu izrādes veidotāju un realizētāju priekšā. Patīkami un jēgpilni.

Režisore: Paula Pļavniece
Dramaturgi: Justīne Kļava, Matīss Gricmanis
Dzejoļi: Juris Kronbergs
Scenogrāfe: Marija Rozīte
Skaņa: Uldis Sniķers
Spēlē: Andrejs Možeiko, Artūrs Putniņš

Reizēm no mierīga cilvēka jāpārvēršas medniecē, lai iegūtu sen kāroto biļeti uz mēnešiem uz priekšu izpārdoto izrādi. Un tad ar augošu nepacietību jāgaida izrāde. Kad tās stunda pienākusi, biju gatava katarsei.

Gaidot izrādes sākumu, kavēju laiku vērojot skatītājus un to vietu aizņemšanas tehniku, visai atzīstama. Arī sarunas ļoti kulturālas – par pašu Ezeriņu, par citām redzētajām izrādēm, pašmāju seriāliem un piedzīvotām ballītēm.

Novēršot ausis, koncentrējos uz scenogrāfiju, kas ļāva minēt kas īsti tajā izmantots, un jāuzteic Aigara Ozoliņa darbs izrādi noslāņojot no pašiem pamatiem. Ļoti, ļoti patika. Arī bīdāmie skapji, kas maina saturu un ieeju

Jāatzīstas,ka par darbu atpazīstamību atjēdzos tikai pie blusas stāsta, kurš mani arī visvairāk uzrunāja. Ļoti, ļoti, ļoti laba Dita Lūriņa, kas ielēkusi izrādē, aizstājot Madaru Saldoveri. Grotesks līdz pilnībai. Ar uzslavām gan jādalās visu aktieru virzienos, bet ir daži, atsevišķi, kas arvien biežāk lauž manus stereotipus par sevi tāpēc izceļu. Jā, D. Lūriņa ir viena no tām, vēl kā pārsteigums minams Jānis Skanis, kas ar emocionalitāti ievibrēja mani un izrāvās no manām domām, kurās bija iestrēdzis kā Žurkas Kornēlijas uzticamais Cirča (lasīt – circenis). Arī Normunds Laizāns un Ināra Slucka pārliecināja. Patiesībā jau, visā izrādē aktieru darbi ļāva domāt ka tā ir tāda liela un skaista spēle, ka viņiem pašiem ir interesanti un daudz vairāk vietas kur viņiem kā cilvēkiem noslēpties, jo izrāde nav ļoti reālistiska, nu labi, ir dzīves mirkļu uzplaiksnījumi, bet tajos tik daudz pārspīlējumu un sakāpinātības, ka var mazliet dauzīties. Par to arī liecina uzkrītošā grima kārta, manuprāt, tā uzskatāmi novelk robežu starp realitāti un izrādi, varbūt tā ir daudz smalkāka par balto kārtiņu uz aktieru sejām, jo katrā jokā jau slēpjas daļa patiesībā un aiz smiekliem – mēs paši.

Šī ir tā reize, kad latviešu humors mani pārsteidz nesagatavotu un atstāj pozitīvā autā. Ja tā būtu komēdija ar pašmērķi likt skatītājiem smieties, es, iespējams, teiktu ko citu. Taču tas garšīgais sarkasms ļauj izrādi izgaršot. Turklāt režisors nav bezjēdzīgi virknējis noveles. Kods paliek. “Mūžs ir jāglābj.” Man nepatīk domāt kategorijās par to, ko jau savā dzīvē esmu paveikusi un kas paliks, kad manis vairs nebūs, jo nekā no apkārt sludināto panākumu pazīmēs tajā nav. Priecājos būt par ceļa stabiņu citu cilvēku dzīvēs.

Pēc izrādes es nelecu stāvus kājās un neapplaudēju kā vēl nekad. Jo es īsti nespēju saprast kas ir tas fenomenālais, kas liek cilvēkiem biļetes izķert. Seņkovs? Ezeriņš? Aktieru zāle? Es noskatījos un ievilku ķeksīti. Tobrīd baudīju, bet mājās neko nenesu. Vien mazu gabaliņu atbilstošās mūzikas garnīra. Līdz pagāja divi mēneši un es sapratu, ka tas ir bijis viens no tiem retajiem svaigā gaisa malkiem manā teātra skatītāja pieredzē.

Kods paliek. Mūžs ir jāglābj. Vai jādzīvo tā, lai nav jāglābj. Ar ko izglābt? Vai maz var – labo darbu pret labo liekot vai slikto iemainot pret jauko?
Es gribētu nodzīvot neejot pret sevi un Dievu.

Režisors: Elmārs SEŅKOVS
Dramaturģe: Rasa BUGAVIČUTE
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Aigars OZOLIŅŠ
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Muzikālais noformējums: Edgars MĀKENS
Grima māksliniece: Maija GUNDARE
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Izrādes vadītāja: Iveta RAZUMOVSKA
Lomās: Astrīda KAIRIŠA, Ināra SLUCKA, Dita LŪRIŅA, Uldis ANŽE,Normunds LAIZĀNS, Uldis NORENBERGS, Jānis SKANIS.

Reizēm vājās vietas Tevi pārsteidz negaidot. Jau pirmajām minūtēs sēdēju un domāju par to,ka ir teātri un aktieri, kuriem piedodu daudz vairāk kā citiem. Citā teātrī es būtu bijusi visai īgna par ne-momentālo skatuves pārbūvi, par to,ka es redzu kā dzimst izrādes vietas brīnums, par to,ka cilvēki, kas to dara ir redzami un nemaz nav pieskaņoti (apģērbti attiecīgajam laikam) un tādējādi jauc nost vienmērīgo plūdumu un manu ticamības momentu. Taču šoreiz sēdēju un priecājos ka tā, un apbrīnoju veiklo roku darbu. Paldies Jaunā Rīgas teātra skatuves ļaudīm!

Izrāde.
Milzīgs BRAVO Andrim Keišam! Ne par tēla izcilību iznesību vai milzīgu emocionālo katarsi. Par pārsteigumu. Šī nav pirmā izrāde, kurā ir jāmin un kādu laiku jāšaubās – ir vai nav tas viņš. Pat balss nav pazīstama. Ir tēls, ko viņš iemieso, bet, šķiet, tobrīd tajā no Andra ir tikai miesa, viss pārējais – lomas. Spēcīgi.

Darbs, šķiet, klasiski krievisks vai klasiska krievu klasika (cik nu varu spriest, ja galvenokārt fanoju par Dostojevski). Bet šķita, ka nekur daudz tālāk mēs šodien neesam tikuši, vien vairāk tehnoloģiju ar kurām apgādāties. Nezinu vai varu runāt par mīlestību. Par alkām gan. Kāds alkst pēc mīlestības, kāds pēc naudas, pēc bezrūpības, varas un noteikšanas, mantas, tenkām, piedzīvojumiem, uzdzīves, miera, bērniem, nāves vai piedošanas. Daudzreiz mūsu ilgas ņem virsroku pār mums un nespējam saprast vai tas, ko gribam mums maz ir vajadzīgs. Teiksiet, tur, tajā tāltālajā sādžā dzīve citāda, tur valda skarbāki izdzīvošanas likumi. Jau minēju, ka neesmu pārliecināta, ka izrāde nav attiecināma uz mūsdienām. Aktualizējušies tie paši vai nemaz nekur nav zuduši jautājumi par to, kas cilvēku padara cilvēcīgu un palīdz tam palikt labam, nesadraņķēties. Kā nepārkāpt robežu un nekļūt sev pašam pretīgam?

Mazliet baisu šo izrādi padara fakts, ka tā balstīta uz patiesiem notikumiem. Ļoti spēcīgu atziņu vērts ir Viļa Daudziņa pēdējais monologs. Par bailēm, meliem un sievietēm. Nē, neuztverot visu burtiski, taču to var pielāgot un ļoti trāpīgi attiecināt uz mūsdienām. Mēs varam ar deguniem arties pa zemi, vai mazliet pacelt galvu un jau ieraudzīt ko vairāk. Mēs varam izvēlēties melot un baidīties vai nemelot. Labi, toreiz spiediens no “ko ļaudis runās”, bija daudz spēcīgāk. Taču. Tas nav attaisnojums noziegumiem.

Spēcīgs darbs. Liels spēks arī kolektīva darbā un līdzvērtīgos aktierdarbos, Katrs kā olis savu tēlu noslīpējis, lai skatītājam atliek vien iedziļināties izrādēs jēgā un baudīt aktieru spēli. Ļoti, ļoti patīkami pārsteidza Ivars Krasts, ļaujot ieraudzīt tēla pārmaiņas un pārdzīvojumus. Pārliecināja arī Inga Tropa. Varētu saukt viņus visus pēc kārtas un katram atrastos ko labu pasacīt. Ļoti novērtēju izrādes, kurās tieku lutināta ar kvalitāti viscaur.

Parasti scenogrāfijā naturālismu nemīļoju, taču, kā jau teicu, ir teātri, kam dodu lielākas atlaides, turklāt izrādē tā nav kā atsevišķa vai ilustrējoša, bet gan viens elements no organiska koptēla, kas nemanāmi, bet pārliecinoši pārceļ uz tālo sādžu kaut kut Krievijā. Arī tērpi.

Reizēm beigās diskutēju ar sevi. Arī šoreiz. Jo pēc izrādes negribās applaudēt. Gribās pasēdēt un izgaršot pēdējo noti, saprast kas ir bijis kas un vai no tā ir palicis kāds nospiedums manī.Palika. Par trauslo robežu (to var saukt arī par izvēli) starp grēku un dzīvību. Jo grēka alga ir nāve. Grēks seko grēkam, ja mums nav iespējas un vēlēšanās šo ķēdi pārraut. Mēs vēl varam glābt savas dvēseles. Mēs varam atgriezties…

Ja gribam.

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rūdolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Keita
Lomās: Ivars Krasts, Guna Zariņa, Andris Keišs, Inga Tropa, Alise Danovska, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele un Sandra Kļaviņa.

Ar lielu prieku dodos uz to režisoru jaunajiem darbiem, kuri pirms tam no sirds iepriecinājuši ar savu veikumu. Kā viens no pēdējiem veiksmīgākajiem jaunatklājumiem man ir Mārcis Lācis. Esot sajūsmā par viņa izrādi “Bārdas”, ne brīdi nevilcinoties devos uz vīriešus pētīt turpinošo (visai apšaubās vārdu virknējums) izrādi ar botānisku nosaukumu.

Romantiska psihodrāma. Apakšvirsraksts nemelo. Romantiskā apgaismojumā vari izložņāt vīriešu prātu tumšākos nostūrus un mēģināt saprast kā tie zobrati strādā. Vai nesaprast, bet intensīvi darbināt savējos, lai censtos izsekot visai straujajiem notikumiem, kas līkumo starp romānu un īstenību, atmiņām un apreibinošo vielu radīto realitāti.

Arī šī izrāde lutina acis ar scenogrāfiski itkā vienkāršu, bet tik efektīvu risinājumu kā “iesūcošais” matracis – ir ļoti viegli noticēt, ka bijusī draudzene turpina dzīvot kopīgi pirktajā gultā un visnepiemērotākajos brīžos spokojas vijīgi izlienot no matrača. Bravo par gultu! Otrais skaļais bravo pa kaktusiem – es kādu dienu pasēdēšu ilgāk un papētīšu kas un kā tur kopā likts.

Trešais bravo ir veltīts Jānim Kronim. Nudien. Brīnumjauks depresīvisms, teju taustāma bezcerība un visu piepildošs izmisums .

To gan norakstu uz pirmizrādes satraukumu, bet bija manāms tramīgums aktieros, tāda milzīga uzvilktība – visumā diezgan nervoza spēle ar miniatūriem iekritieniem un mulsumu. Mazliet tracināja Reiņa Botera terapeita…. saspringums, neveiklums, nedrošība, partnera nesajušana?! Iespējams ne aktieris, bet pats izrādes materiāls par to atbildīgs.

Ja skatās tā ļoti kritiski, tad “Bārdas” man patīk labāk, tajās es vēstījumu noķeru mazliet labāk. Šajā tas šķiet daudzšķautņaināks un sadalīts vairākos līmeņos (katrs varonis risina mazliet savu līniju). Var jau ļoti nodalīt, ka stāsts ir par vīrieti ar depresiju, Vai vīriešiem ar atšķirīgām depresijas pazīmēm, taču, domāju ka tās pārvar dzimumu robežas. Interesanti ir tas, ka režisors un dramaturs par to grib un var runāt. Ka netiek uzturēts mīts par to cik vīrieši ir bezjūtīgi un cik maz viņiem problēmu un raižu.

Jāatzīst, ka izrādes fināls man nav pilnībā izprotams. Rozā ķirzakas, protams, ir skaistas, bet… kāpēc viņas dejo?

Galvenā doma, kas paliek, kad izrāde beigusies? Nu tā par to tamponu un zvaniņu. Vai dzīvoju dzīvi kā uzpirkstenīte vai ilgojos kļūt par zvaniņu? Vai meklēju savu piepildījumu ārpus sevis? Un ko nozīmē ķirzakas – astes, kuras jānocērt, lai vieta augt jaunām? Cik bieži un ilgi cirtīsi, vai vecām kāda būtiska vaina? Skaidrs ir tas, ka ja ar veco esi ieķēries un iekļuvis slazdā, tad gan – lai tā paliek tur, bet pats dodies brīvībā.

Ir vērts aiziet. ir daudz interesantu domu un skatpunktu, kuri ierosina izvērtēt ierastās lietas citādi, ja ne baigi ierakties sevī un savā esībā, tad vismz iepauzēt un racionāli novērtēt esošo situāciju. Ļoti iespējams, ka būs jāiet atkārtoti, jo katrā reizē var atklāties cita izrādes šķautne un aktualitāte.

Dramaturgi: Anete Konste, Edmunds Frīdvalds, Mārcis Lācis
Režisors: Mārcis Lācis
Scenogrāfs: Jānis Bijubens
Mūzikas autors: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Spēlē: Jānis Kronis, Kārlis Tols, Reinis Boters, Ance Strazda

Satricinoši. Tevi izšķaida pa visurieni – ļaujot iekrist smieklos un pazust sāpīgajā, censties ieraudzīt mīlestību tur, kur zeļ izmisums. Principi un normas, audzināšana, prasības un ņemšana. Kultūrai nav nozīmes, bet karš ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Naudai ir vara, tā var dot un pirkt – lietas, cilvēkus un viņu dzīves. Bet vēl ir daži, kas tic. Tādam īstam un patiesam, te, pat ne Dievam. Bet Mīlestībai. Vai tās atblāzmai, kas nejauši izlijusi uz neīstā cilvēka.

Pirmais cēliens azartiski noslēdzas sniedzot patīkamu reibumu par vieglu, bet ļoti baudāmu izrādi. Otrais, smagi piezemē un saprast, ka smējies esi par to, kas izposta dzīves. Nu labi, izrāde nav fatāla, bet ar stingru pamatu, kolosāli nostrādātiem aktierdarbiem, izspucētiem līdz niansēm, un tās ļoti uzkrītošās atkārtotās darbības, kad visas saslēdzas kopā ir kā pēdējais šāviņš, kas tad Tevi atstāj izšķaidītu pret sienu ar vienu, mazmazītiņu vēlmīti – bliezt ar to ķeblīti vecajai vecaimātēi.

Tu jau zini, nu, vai vismaz iekšēji ļoti ceri, ka mūsdienās neviens vairs tik ļoti stingri neturās pie saviem principiem, vārdiem un pienākumiem. Jā, mēs esam vēl izteiktāki egositi un visu gribam sev, vislabāko, skaistāko un tūlīt. Mums šķiet, ka mēs esam tik ļoti īpaši, ka mums tas labākais vienkārši pienākas, esam to pelnījuši ar to, ka esam Zemi aplaimojuši ar savu piedzimšanu. Vīrieši lupatas, sievietes…. kā krams. Cik morāls pagrimums ir tagad?

Ja es ļoti gribētu dot šai izrādei apakšvirsrakstu, tad precīzāku frāzi kā izrādē izskanējušo “skrējiens pēc laimes” man neatrast.

Aktieru ansamblis veicis milzīgu darbu, teju katrs uzteicams, taču īpaši izvelt gribās šodien pirmo reizi Valēriju spēlējošo Ditu Lūriņu, bravo! Un Voldemāru Šoriņu – kas ar vienu vēzienu aizslaucīja citu izrāžu priekšstatus par viņu, tīri un spēcīgi. Un tēls, kurš nesmaida, bet skatiens caurdur – Raimonds Celms, kurš citē, bet diezvai sirdī zina ko nozīmē viņa izteiktie vārdi. Un krasu emociju gammas spēle Agnesi Cīruli skatītājam atklāj kā pārliecinošu mākslinieci, kas spēj trīs stundu laikā no naivas meitenes pāriet sāpēs salūzušā mātē ar bezspēcīgām dusmām par zaudējumu. PAtiesībā, jau katrs tēls ir kā atsevišķs stāsts, to savstarpējās attiecības viedo grotesku kolāžu, taču neņemos to aprakstīt, daudz vērtīgāk to ir redzēt.

Acīmredzami grūti uzstādītie uzdevumi aktieriem, kaut tīri fiziski, bet ļoti uzskatāmi redzams labas horeogrāfijas neuzbāzīgi pārliecinošais sniegums. Viss plūst. Ritmiski vijoties Štrausa mūzikā. Ar mūziķu ansambli un tam līdzi nākošo noslēpumaino šarmu. Taču nedz ar to, nedz skaistajiem tērpiem nevar piesegt laikmeta sērgas un citu citai sekojošās traģēdijas un gaisā virmojošo realitātes smārdu, no kā daudzi bēg savās ilūzijās, jā, un arī alkoholā.

Scenogrāfija, kas dzīves sadalījusi kastītēs, kas zina, varbūt tā apgriežot arī varoņu saprašanu par laimi, transformējas un mijas, bet ļoti konstruktīvi saglabā savas stiktās līnijas, robežas, kuras nav vērts pārkāpt, jo citādais… Nu paši saprotat… Neatmaksājas.

Ir ļoti interesani ļaut šai izrādei sevī nosēsties, jo pēc noskatīšanās, ir tā izšautā sajūta, emociju jūra, taču zinu, ka dziļums var vēl parādīties. Iznākums nav paredzams. Nē, atbildes par to, kā vajadzētu, kā būtu labāk un pareizāk dzīvot tur nav. Tu atkal esi nolikts fakta priekšā, varbūt tā bija, varbūt nebija, bet varbūt tā vēl var būt, un ja tā, ko tad? Atbildes jāmeklē pašam, un arī pašam jāsaprot, kas manā dzīvē ir galvenais, kur ir manu darbību, domu un izvēļu centrs? Ap ko es riņķoju, vijos un tinos?

Jā, šis ir svaiga ūdens malks Latvijas teātros. Jā, ir vērts to redzēt, ja ne jēgas, tad formas dēļ. Kaut kam pēc tā ir jāpaliek. Kaut kam, kas vēl urdīs.

Ēdena fon Horvāta luga “Vīnes meža stāsti”
Režisors: Andžejs BUBEŅS (Polija)
Tulkotājs: Ingus LINIŅŠ
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece: Anita Magda BOJARSKA (Polija)
Horeogrāfe: Inga RAUDINGA
Horeogrāfes asistents: Gints DANCĪTIS
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Muzikālais noformējums: Juris VAIVODS
Režisora palīgs: Eila JOZEPA
Producente: Ilona MATVEJEVA
Lomās: Uldis ANŽE, : Lāsma KUGRĒNA, Līga LIEPIŅA,  Ivars KĻAVINSKIS, Inga MISĀNE – GRASBERGA vai Dita LŪRIŅA,  Raimonds CELMS,  Elizabete BĒRZIŅA un Inese Anna GAILE,  Mārcis MAŅJAKOVS, Normunds LAIZĀNS,  Rasma GARNE,  Agnese CĪRULE, Voldemārs ŠORIŅŠ,  Kristaps ĶESELIS, Jānis ĀMANIS, Liene SEBRE, Anna KLĒVERE, : Ilze RUDOLFA, Juris LISNERS, Jānis SKANIS
Izrādē piedalās ansamblis “Undertango”

Cilvēki mēdz runāt par kailumu. It īpaši, ja tas apskatāms publiski. Tiek runāts pa kaktiem, kautrīgi piesarkstot un ķiķinot. Tomēr ir kāds, kurš ir bijis tik drosmīgs – atklāties. Izcili, ja tas ir bijis tā vērts un sasniedzis cerēto mērķi.

Pilnīgi kailu sievieti uz skatuves līdz šim nebiju redzējusi. Vismaz ne tā virpuļojam un ļaujot sevi redzēt nu tiešam – visu. Sākumā ir pat intriģējoša interese, tomēr ar laiku tā noplok.

Viena tēla sadalīšana uz divi jau reiz redzēta citā teātrī, vairs nepārsteidz un tik labi nenostrādā. Jāatzīst, ka, iespējams, tas gan ir labākais veids kā šo stāstu stāstīt

Par scenogrāfiju es biju sajūsmā! Tās kustīgās, asimetriskās sienas, kas līdzinās giljotīnai, kas traucas pretī mērķim ar asu precizitāti, bet satiekoties viedo telpu – dinamiski un skaisti. Video projekcijas tik ļoti nenovērtēju.

Visiespaidīgākais, nenoliedzami bija gaisa akrobātu sniegums. Tik sen nebiju nevienu redzējusi, un tas sarkanais audums visu padarīja vēl efektīvāku, jā, arī es aizturēju elpu, kad vīrietis virpuļoja lejup.

Taču. Stāsts caurmērā saprotams – cilvēks, kas audzināts kā ķeizars, grib tāds kļūt par visām varītēm, pārsteidzoši, ka gatavs strādāt. Laiks, kad neviena gulta nav peļama lai tuvotos mērķim, pat ja mērķis visai apšaubāms. Nevaru noliegt, entuziasma un izveicības Ulda Siliņa varonim netrūkst, tāpat kā tā paša tēla stāstītājam (alter ego?) Ivaram Pugam tiešuma un dzenošu pamācību.

Grēksūdzes elements arī šķiet, tikai uzmanības piesaistīšanai nosaukumā minēts, visu darbu nepamet sajūta, ka varonis lielās un ļoti lepojas ar savām pārgalvīgajām avantūrām.

Ilgi domāju. Šī izrāde, lielā kailuma, kas sevi nespēj attaisnot, dēļ man nepatīk. Taču es vairāk domāju par to, kur šeit ir ieraugāms spogulis. Un kas mudinājis režisoru šo darbu iestudēt? Jā, mūsdienu sabiedrībā, iespējams, iet vēl raibāk.

Domāju, ka šoreiz forma ir apēdusi saturu, līdz ar to paliekot tukša, neko prātīgu nepasakoša čaula. Nu labi, laikmeta garu un vispārējo netiklību var nolasīt ļoti labi. Bet man gribējās redzēt vairāk galvenā varoņa motivāciju  un iekšējās norises, tiesa, lielā zāle tam varētu nebūt piemērota.

Daudz vairāk domāju par robežām. Tīri cilvēciskajām, kad un vai aktieris var pateikt, ka uz skatuves neizģērbsies (šīs izrādes kontekstā minu, ka to varētu būt izdarījusi D. Lūriņa – pateikusi nē, un labi  ka tā, man gribās lai atstāj kādu vietiņu noslēpumainībai un ne pārāk klajam simbolismam, man pašai arī patīk domāt)? Un kāpēc es aizvien nepievēršu vēl pastiprinātāku uzmanību tam, ko grasos skatīties? Vai miesa ir tikai miesa?


Režisors: Mihails GRUZDOVS
Scenogrāfs: Aigars OZOLIŅŠ
Muzikālais konsultants: Juris VAIVODS
Tulkojums: Cecīlija DINERE
Dramatizējuma autore: Justīne KĻAVA
Kostīmu māksliniece: Anna HEINRIHSONE
Horeogrāfs: Iļja VLASENKO
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Video mākslinieks: Māris KALVE
Gaisa vingrotāji: Natālija IVANOVA un Vadims LUKJANČUKS
Režisora asistente: Silga PRIEKULE
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Lomās: Uldis SILIŅŠ, Ivars PUGA, Zane DOMBROVSKA, Daiga GAISMIŅA, Zane JANČEVSKA, Dita LŪRIŅA, Mārtiņš BRŪVERIS,Raimonds CELMS, Ģirts LIUZINIKS, Juris HIRŠS vai Valdis LŪRIŅŠ,Jurģis SPULENIEKS, Sanita PUŠPURE, Liene SEBRE, Evija SKULTE,Gunta VIRKAVA, Kristaps ĶESELIS, Erna DAUDZVĀRDE

Ne uz vienu izrādi neesmu tā gatavojusi un to gaidījusi. Un piedzīvojusi nepacietīga cilvēka šaušalas, kad noliktais datums, aktiera slimības dēļ, tiek pārcelts.

Izrādes ievads redzams laicīgākajiem skatītājiem – uz skatuves izveidotā bibliotēka pildās ar lasītgribētājiem un vēsturisko faktu cilātājiem. Ļoti patīkams vēsturiskā fona ieskicējums, kas var palīdzēt apjaust izrādes laika aprises un notikumu kopsakarības.

Godīgi, es būtu ar aizrautību noskatījusies arī visas 3 stundas bez starpbrīža. Elpu aizraujošs temps un spēles vieglums. Jāatzīstās arī, ka izrādi visvairāk vēlējos redzēt tieši aiz ziņkārtības – kā to var dabūt uz skatuves?! Jo lasot, protams, savā galvā visu biju paspējusi apskatīt, sajust un pārdzīvot. Apbrīnojuma režisora spēja savirknēt notikumus dinamsikā plūdumā un uzteicamas aktieru darbs strauji. bet līgani pārejot no ainas ainā.

Ir tādi tēli, kas ir kā radīti kādam aktierim, vai aktieris precīzi kādam tēlam atbilst (un mēs visi zinām, ka viņi smagi strādā, lai mēs tam noticētu, pat ja tā nav). Šis aktieru ansamblis ir pilns ar šādiem, veiksmīgiem, aktierdarbiem. Sākot jau ar Matīsu, kuru spēlē jaunais Raimonds Celms. Zēnisks,rotaļīgs, tomēr savā prāvajā augumā un noteiktajā balsī ļoti stabils un vīrišķīgs. Tiesa, tās asaras…. tām es nenoticēju, bija par mākslīgu, un jau sāku šaubīties vai viss var būt tik labi kā man gribējās par šo izrādi jau sākumā domāt. Taču aina pirms nonākšanas geto visu atsvēra. Patiesībā, visa izrāde. Nu. R. Celma Matīs spēj apburt ar savu puicisko koķetēriju un vieglumu. Arī Kaspara Dumbura Rūdis ir satriecošs. Dzīvīgs un sprigans. Brīnišķīgs duets un aktiera darbs. Jāņa Vimbas Koļa… Kā kulaks uz acs, nudien. Ar sieviešu tēliem līdzīgi.

Nepacietīgi gaidīju risinājumu nerunāšanai un aktiera izturību to iznesot. Sagaidīju un novērtēju.

Tīri vizuāli visiespaidīgākās ir palēninātās ainas. Nostrādātas un emociju paspilgtinošas.

No izteiksmes līdzekļiem jāpiemin gan veiksmīgais scenogrāfiskais risinājums ar daudzfunkcionālo ekrānu un bibliotēkas transformējamo telpu, gan muzikālais kods, kas papildina kopiespaidu.

Pamattēma? Es teiktu, ka sevis saglabāšana cauri laikiem un notikumiem. Iekšēji ļoti apzināta cenšanās nenokavēt pašam savu dzīvi, taču apkārtējie apstākļi mūs reizēm piespiež pie sienas, šajā kontekstā pat ļoti burtiski.

Kā nodzīvot nezināma garuma dzīvi? Kā to pilnvērtīgi un skaisti nodzīvot? Un vai maz jēga izmisīgi pie paša dzīvības turēties? Nē, nedz grāmatā, nedz izrādē izmisums nav valdošā emocija. Vairāk jūtmas tieši alkas un cerības uz labo. Cilvēki zina, kas notiekt, taču viņi neidentificējas ar to, viņi paši nekļūst par karu, viņi joprojām ir jauni cilvēki, kas mīl, priecājas, uzdzīvo, strādā un bauda. Viņi turpina dzīvot arī ierobežojošos apstākļos. Vēl vairāk, viņi cenšas palīdzēt dzīvot arī citiem. Nē, šis nav stāsts par varoņiem ar uzlocītām piedurknēm un spēkā izriestām krūtīm. Un tieši tas šo stāstu padara tik cilvēcīgi uztveramu un līdzi pārdzīvojamu, jo katrs var viņos ieraudzīt kaut ko no sevis, vairāk kā uzpūstos labdaros.

Izrāde nemoralizē. Nešķiro labajos un sliktajos, tā nostāda faktu priekšā, lēmumus pieņem Tu pats. Arī šodien mēs varam mēģināt saprast, vai mēs esam tie notikumi, kas ir visapkārt, vai mēs esam suverēna to daļa. Jā, mēs esam savstarpēji saistīti, tomēr es cieši ticu, ka jo vairāk mīlestības būs, un mūsu spēkos ir to vairot, jo mazāk cilvēki alks pēc vardarbības un atšķirīgā iznīcināšanas. Kaut katru reizi, kad kādu nesaprotam vai steidzamies nosodīt par citādību, mēs vispirms ieraudzītu – lūk, cilvēks! Nevis kailas miesas paklājs, ko glaudīt ložu dzeloņiem.

Aizej!

Pēc Māra Bērziņa romāna “Svina garša” motīviem
Režisors: Valters SĪLIS
Dramatizējuma autors: Valters SĪLIS
Scenogrāfs: Uģis BĒRZIŅŠ
Kostīmu māksliniece:Ieva KAULIŅA
Komponists:Edgars RAGINSKIS
Gaismu mākslinieks:Oskars PAULIŅŠ
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Lomās: Raimonds CELMS, Daiga GAISMIŅA,  Voldemārs ŠORIŅŠ vai Valdis LŪRIŅŠ,  Jānis VIMBA, Lāsma KUGRĒNA,  Madara BOTMANE,  Kaspars DUMBURS, Liene SEBRE, Mārtiņš BRŪVERIS, Kristians KAREĻINS, Kristaps ĶESELIS,  Arturs KRŪZKOPS,  Līga ZEĻĢE, Ainārs ANČEVSKIS, Jānis ĀMANIS, Uldis SNIĶERS, Tija Mētra ZEĻĢE vai Katrīna SĪLE

Izrāde, ko apmeklēt ar šaubām, jo dzirdētas daudzas neglaimojošas atsauksmes. Skepse. Neesmu sieviešu tiesību cīnītāja un man nebūtu nekas pretī, ja mani apgādātu vīrs, atvērtu durvis, palaistu pa priekšu un ļautu nodarboties ar daiļiem hobijiem.

Tā vietā arī es sveicienam paspiežu roku un labprāt piedalos lēmumu pieņemšanā. Arī es pirms kūciņas baudīšanas prātā pārcilāju – cik ļoti tā mani var attālināt no manām kāzām.

Izrāde ar milzīgu informatīvo bāzi. Brīžiem šķiet kā bezgalīgi garš monologs ar dažām, to atsvaidzinošām, darbībām. Tā atklāj problēmas par kuru esamību es pat nebiju iedomājusies vai – precīzāk, apjautusi tās kā problēmas, bet izrādās ka kādas dāmas tās nomoka un nepajokam satrauc.  Jāpiekrīt – sabiedrības spiediens ir nežēlīgs. Sievietēm jābūt perfektām itvisā – ar ģimeni, kārtīgu māju, bērniem, labu darbu, perfektu fgūru, koptu ārieni, labi jāgatavo, jābūt asprātīgai, gudrai, tajā pašā laikā ļaujot spīdēt vīrietim. Es gan sliecos piekrist, ka ar savu vēlmi varēt un drīkstēt visu esam nokāvušas daļu vīrišķības pēc kuras tā alkstam pretējā dzimumā. Tomēr – kas šo spiedienu radījis? Kurš izdomājis un kultivējis šīs normas jau gadsimtiem ilgi?

Patika lomu sadalījums un katrai savu pozīciju aizstāvēšana. Tas izrādi padarīja uztveramāku un strukturētāku. Arī noslēgums ļoti tolerants – atļaujot viedokli formulēt privāti. Lai arī visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka Inga Gaile uzbrūk visām sievietēm reizē neļaujot nedomāt un atslābt.

Arī pēc izrādes tā neliek mieru vēl ilgu laiku. Pēc tās skan prātā viens vienīgs jautājums –  uz kā balstās manas izvēles? Uz bailēm? Sabiedrības normām un pieņēmumiem vai ļoti personiskām un izsvērtām vēlmēm? Un tieši šī būtiskā jautājuma uzdošana man liek izrādi ierindot starp vērtīgajām. Lai arī tajā ir mulsinoši dedzīgas un ilustratīvas vietas un ne visai uztverami dziedātie vēstījumi, šis mieru nedodošais jautājums piešķir jēgu. Pat tik ļoti, ka neatceries izrādi kā feministisku varietē. Vēl pa kādam kontekstu iekrāsojošam jokam, kas piesien informācijas blāķī piemigušo skatītāju uzmanību un gatavs! Vairs tik ļoti negribās, kaut izrāde ātrāk beigtos.

Visam pa virsu vēl ir Rainis un Aspazija, kā piemērs, kas notiek un ko nepiedod.

Pilnīgi noteikti, var redzēt, ka Ingai Gailei par šo tēmu deg sirds un ir daudz ko teikt. Par pārējo divu sieviešu lomu atveidotājām var teikt pretējo – tipiskas sievietes, kas domā par to kā labāk kalpot citiem un piesaistīt maksimāli daudz uzmanības vai naudas, vai abus. Man šķiet, ka vēl svarīgāka par tiesībām, ir mīlestība….

Es palieku savā pozīcijā – izrādei opozīcijā (lai gan no sirds esmu par vienlīdzīvu un savstarpēju cieņu), bet turipnu šķetināt savu izvēļu pamatojuma jautājumu.

teksta autore: Inga Gaile
režisores: Marta Elīna Martinsone, Inga Gaile
lomās: Marija Linarte (šīs aktrises vietā ir cita, brīnišķīga dāma vārdā Ance), Anna Putniņa, Inga Tropa vai Inga Gaile
scenogrāfija, kostīmi: Ieva Kauliņa
komponists: Jānis Ozoliņš
skaņa: Māris Butlers
gaisma: Rūdolfs Kugrēns
antropoloģe: Ieva Raubiško

Tā saldā pirmreizības garša. Talsu ielas zāles šarms. Noslēpumainā dūmaka, kurā var aplūkot visu nelielo spēles laukumu un minēt, vai uz tapetēm attēloti ziloņi, bizoņi vai vienkārši simetriski pleķi (izrādei izgaismojoties atklājas – dzērves).

Es reizēm ļaujos eksperimentiem. Man ir savu iecienīto aktieru tops, kuru darbus nobaudu vispirms. Ir reizes, kad ļaujos netradicionālām izvēlēm. Šī ir no tām. Tās iznākums mani mudina rīkoties šādi biežāk.

Teorētiski varētu iztikt ar ļoti lakonisku izrādes aprakstu – negaidīti emocipnāls prātjaucis.<

Sižetiskā līnija šķiet gaužām vienkārša, tomēr, tomēr… Ir vairāki aspekti, kas šajā darbā izceļas, pirmais, kas mani ļoti …. satrieca/uzrunāja/emocionāli ietekmēja?! (nav īstā vārda šai sajūtai) bija Ģirta Krūmiņa spēlētā krustdēla pagātne, emocionālās traumas ģimenē, skolā, attiecībās. Aizdomājos par to, cik apmkārt mums daudz šādu – bērnībā un visas turpmākās dzīves savainotu cilvēku, kas šo sāpju iespaidā izveidojušies par ciniķiem, bezjūtīigem, atstumtiem vai apātiskiem, vienaldzīgiem cilvēkiem. To sāpju viņos ir tik daudz, ka viss, kas no viņiem veļas ārā ir dusmas, pārmetumi, naids, neiecietība, nesapratne. Un ne nepamatoti

Darbs esot melnā komēdija. Smieties man pārāk negribējās. Līdzība par cilvēkiem un arlekīnu, kas viņus smīdina, kad pats raud. Protams, valoda un stāsta uzbūve sazobē ar aktierdarbu liek smaidīt – cik komiski izklausās, cik absurdi izliekās, cik smieklīgi. Ja ne vien patiesība. Aiz. Pāri. Cauri.

Sev formulēju, ka ja tā patiešām notiktu, tad ar lielu un apzinātu Dieva iejaukšanos – lai īstās krustmātes sirds nesabirztu putekļos pēc tik lielu pārmetumu plūdiem. Lidija Pupure savā klusajā izcilībā kalpo kā zibens novedējs ar savtīgiem nolūkiem, iespējams, neapzinādamās to cenu. Negribēju, pati esot krustmāte, aizdomāties par to, kas kādreiz varētu nākt pār manu glavu paliekot vienai ar kādu no krustbērniem. Jo attiecības ir divvirzienu. Patiesībā, joprojām negribu par to domāt. Jā, tāpēc, ka pieļauju domu – arī es varu darīt vairāk kā novicināt svētku tērpu, paplivināt skropstas un labākajā gadījumā nosūtīt apsveikuma kartītes svētkos. Kāds tad ir krustvecāku uzdevums? Ļaušu Tev pašam sev atbildēt.

Ļoti intensīvi domāju līdzi, centos aizsteigties notikumiem priekšā un sagatavoties finālam pirms tas pienācis. Tomēr to nevarēju, tiku pārsteigta nesagatavota un, iespējams tieši tādēļ, tas izsauca tik sen nebijušu emocionālu līdzpārdzīvojumu. Asaru straumes izrādes beigās, bez paskaidrojuma kāpēc tās rit.

Vēl vairākas dienas staigāju ar izrādes izraisīto rezonansi. Tā kaut ko ļoti spēcīgi manī ievibrēja, ceru, ka tā tiecās pamodināt manu cilvēcību un empātiju. Mudina ieraudzīt citos un sevī – mēs bieži reaģējam pagātnes sāpju iespaidā, ne šodienas noikumu ietekmē.  Visus pārdzīvojumus, mēs visbiežāk sabāžam kkoferī un nēsājam sev ikdienas līdzi. Es esmu pārgurusi no kofera staipīšanas un negribu, lai kādam tā saturs uzgāžas virsū.

Ir ļoti, ļoti patīkami baudīt darbu, ja aktieri spēlē tā, ka Tu neidomājies par to, ka viņi spēlē, ka viņi nav tie, ko atveido un viss, ko dari ir baudi stāstu, ko viņi caur sevi stāsta.

Izcili. Ļoti, ļoti.

Režisors – Ģirts Ēcis
Māksliniece – Ieva Jurjāne
Lomās: Ģirts Krūmiņš, Lidija Pupure