vēstniece

Tiek uzskatīts, ka pastāv dzīve pēc teātra izrādēm. Dzīve, kuru daži sauc par realitāti. Man patīk domāt, ka ejot uz teātri, katru reizi dodos ceļojumā – pāri laikam un telpai. Un katru reizi atgriežos mazliet cita. Cik ļoti mani maina un ietekmē, liek domāt un just? Cik liela loma ir teātrim manā dzīvē? Kādēļ ir vērts redzēt vai neskatīties kādu no izrādēm? Un kas pēc tā visa paliek? Šie ir mani, visbiežāk sev uzdotie jautājumi uz kuriem, nu, centīšos atbildēt publiski.

Gluži egoistiski esmu nolēmusi, ka pasaulei ir jāuzzina, ko es domāju par Latvijas teātriem. Esmu secinājusi, ka nerakstu par izrādēm, ne vienmēr analizēju to, kas tajās notiek. Pārsvara visu es tveru caur savu individuālo prizmu un rakstu par to, ko manī katra no izrādēm ir izraisījusi.

Nevienā brīdī nesolu objektīvu viedokli.

Ambiciozi teikšu, ka piederu kaprīzo skatītāju daļai un cenšos kritiski izvērtēt to, ko skatos. Esmu izstrādājusi savu neapzināto prasību sarakstu un dažas no tēmām ievietojusi tabu sadaļā.

Tomēr arī man ir savas vājības. Lielākās no tām – Artūrs Skrastiņš un pa īstam raudoši vīrieši.

Loloju sevī lielu patiku pret izrādēm, kurās skatītājs netiek uzskatīts par muļķi, bet cienīts un runāts par jēgpilnām lietām. Maz ticu latviešu mēģinājumiem komēdijās. Respektēju līdzi domājamos darbus, kas beigās atstāj vietu paša viedoklim.

Es atzīstos,ka cenšos atrast labo sliktajā un reizēm – slikto labajā. Jo visam pāri ir duālā iedaba,arī sajūtām, par kuru esamību un to īpašībām tad arī vēstīšu.

Lai jauki!