Tiek uzskatīts, ka pastāv dzīve pēc teātra izrādēm. Dzīve, kuru daži sauc ar realitāti. Man patīk domāt, ka ejot uz teātri, katru reizi dodos ceļojumā – pāri laikam un telpai. Un katru reizi, atgriežos mazliet cita. Cik ļoti mani maina un ietekmē, liek domāt un just? Cik liela loma ir teātrim manā dzīvē? Kādēļ ir vērts redzēt vai neskatīties kādu no izrādēm? Un kas pēc tā visa paliek? Šie ir mani, visbiežāk sev uzdotie jautājumi uz kuriem, nu, centīšos atbildēt publiski.

Gluži egoistiski esmu nolēmusi, ka pasaulei ir jāuzzina, ko es domāju par Latvijas teātriem. Esmu secinājusi, ka nerakstu par izrādēm, ne vienmēr analizēju to, kas tajās notiek. Pārsvara visu es tveru caur savu individuālo prizmu un rakstu par to, ko manī katra no izrādēm ir izraisījusi.

Nevienā brīdī nesolu objektīvu viedokli.

Ambiciozi teikšu, ka piederu kaprīzo skatītāju daļai un cenšos kritiski izvērtēt to, ko skatos. Esmu izstrādājusi savu neapzināto prasību saraktsu un dažas no tēmām ievietojusu tabu sadaļā.

Tomēr arī man ir savas vājības. Lielākās no tām – Artūrs Skrastiņš un pa īstam raudoši vīrieši.

Loloju sevī lielu patiku pret izrādēm, kurās skatītājs netiek uzskatīts par muļķi, bet cienīts un runāts par jēgpilnām lietām. Maz ticu latviešu mēģinājumiem komēdijās. Respektēju līdzi domājamos darbus, kas beigās atstāj vietu paša viedoklim.

Es atzīstos,ka cenšos atrast labo sliktajā un reizēm – slikto labajā. Jo visam pāri ir duālā iedaba,arī sajūtām, par kuru esamību un to īpašībām tad arī vēstīšu.

Lai jauki!

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: