Sapnis, kas piepildās.
“Apsēstība” (“Osession”) ir 1943. gadā Lukīno Viskonti uzņemtās filmas teātra adaptācija, ko veidojis režisors ir Ivo van Hovs kā Londonas Bārbikena teātra un viņa dibinātā Amsterdamas teātra Toneelgroep kopdarbu.
Nepiesātināta, pat lakoniska scenogrāfija ar taisno līniju dominanci, ko atdzīvina naturāls mašīnas motors – ar rūkoņu un eļļu un darbīgais ūdens pumpis. Skaidrība, kurā pazūd nepieciešamība speciāli iezīmēt/ilustrēt vietas, kurās notiek darbība, viss šķiet tik pašsaprotams. Svarīgi – kas notiek ar cilvēkiem uz skatuves. Īsā intervija pirms izrādes palīdzoši paskaidro režisora ieceri. Tas palīdz koncentrēties uz to, kas notiek – ka notek un kā, ne tik daudz kāpēc. Lai gan bez šī jautājuma neiztikt. Un var pat savā prātā uzmest atbildes.
Izrāde ir pilna ar apsēstībām. Apsēstība ar miesu, ar brīvību, ar pierasto, ar attiecībām, ar drošību, ar noziegumu un vainu, ar cilvēku, ar… tik daudz ko. es spēju saprast alkas pēc jūras plašuma un bangām, pēc tās šalkoņas un vēja. Es spēju atminēties kā ir kad ceļš sauc, kad galvenais ir turpināt kustēties. Es spēju arī novērtēt mieru konkrētā vietā, kuru varu saukt par savu, ar cilvēkiem, kas – savējie. Taču es runāju par normālībām, kurās dziņām un kaislībām nav tik milzīga loma kā šajā – kur alkas vienam pēc otra ir tik milzīgas, ka iznīcina. Un noslēgumā var tikai minēt – vai viņi paši maz zināja, ko patiešām vēlas?
Cilvēk tik dažādi var sasiet un saistīt. Un to pat sev var attaisnot, tāpat kā var attaisnot atbildības neuzņemšanos un izvēlēties galējus līdzekļus bēgšanai no tās, varbūt sev sakot, ka nekas nav tā vērts, lai upurētu brīvību. Vai arī tas ir pieradums, kurš kalpina – ceļš kas sauc, aizraujošas pasaules katrs neiepazītais centimetrs un lietas, kuras nepiesien un nedz vajag, nedz drīkst paturēt. Es neattaisnoju neko, bet no sirds baudīju augsta līmeņa aktierspēli, kas neradīja šķēršļus stāstam un tajā es varēju smelt un raudzīt tik daudzas šķautnes. Tur daudz vietas paša domām un variācijām – kāpēc notika tā, kā notika. Ļoti intensīvs darbs ar daudziem slāņiem.
Džūda Lovs ir lielisks. Subjektīvi un objektīvi – lielisks. Viņa mutē pat katrs angļu vārds kļūst skaists.
Es stundām varētu runāt par aktieru darbu uz skatuves, ar prieku atminēties kustības, žestus, mīmiku… Taču šī nu reiz ir tā izrāde, kurā var un vajag aizmirst, ka skaties teātri, atslēgt visu, ko zini un vienkārši baudi, ko redzi.
Nesamudrīta, tīra izrāde, ar spēcīgu pēcgaršu. Patīkamas pārsteigums – izrādes garums (pretstatā LV teātros dikti daudzajām garajām izrādēm).
Lai arī tā šķiet lakoniska un nepārsātināta, izrāde un tajā izmantotie līdzekļi – niansēti, ar bēgšanu uz trenažiera lentes, ar video portretiem tuvplānā un tuvības ainām. Nekas netraucē stāstam nonākt pie skatītāja. Pat tas šķiet pārāk skaidri pateikts, tācu galu galā par to domāju jau pāris dienas, tātad – nekas, patiesībā, nav bijis tik vienkāršs un pašsaprotams.
Pati esmu mazliet samulsusi par savu stāvokli pēc redzētā – viss šķiet bijis tik labs, bet konkrētos vārdos nespēju ietērp, palasu vienu atsauksmi, piekrītu, palasu otru – arī piekrītu un pat sajūsminos par rakstītā precīzumu, bet pašai vārdi neatrodas, tāpēc pat necentīšos pieskarties sižetam. Vienu gan gribu vēl izdarīt – to 43, gada filmu noskatīties un varbūt vēl romānu pēc kura tā uzņemta izlasīt…
P.S. Viņu nav daudz, tieši tāpēc – tādi dārgumi, tie ir cilvēki, kuri zina kas no tiesas spēj otru iepriecināt, par to šim konkrētajam – paldies!
Ieceres autors un režisors – Ivo van Hovs
Scenogrāfs un gaismu mākslinieks – Jans Fersveivelds
Adaptācija un dramaturģija – Jans Pēters Gerritss
Angļu valodas versijas autors – Saimons Stīvenss
Video – Tals Jardens
Kostīmi – An D’huys
Komponists un skaņu režisors – Ēriks Sleihims
Skaņu sistēmu dizains – Toms Gibonss
Režisora asistens – Džefs Džeimss
Lomās – Džūda Lovs, Halina Reina, Geiss Šoltens van Ašats, Čukvudi Ivudži, Roberts de Hūgs un Aiša Kala
Sajūtu vēstniecība 