Es jau minēju, ka mani interesē kā vēl teātris un kultūra notiek, cik dažādi to var piedzīvot? Ja nē, tad saku to tagad – mani tas interesē vairāk par mēģinajumiem nomedīt biļetes uz lielo teātru, rātnas krēslā sēdēšanas stundām. Neliegšos, uz šo līdzdalības izrādi mani vilināja ne tikai intriga – izrāde bez aktieriem, bet arī tās sauklis – “Nejūties vainīgs! Esi laimīgs!”.
Lai mēģinātu pastāstīt par izrādi, šoreiz nāksies dikti laipot, nepasakot par daudz un nelaupot līdzdalības esenci uz kuru izrāde aicina. Tematiski, protams, aktuāli un sensitīvi tipāži, kuri diskutē par savām attiecībām ar apkārt notiekošo un vainas sajūtu, par to kur un kā atraduši tai attaisnojumu vai izeju, un kas vispār ir tās pamatā.
Notikuma bagātība ir ne tikai dotā struktūra un teksti, bet arī neparedzamība tam cik un kāda būs katras dienas sanākušo dalībnieku dažādība. Uz mirkli jūs visi esat jūs paši, bet ļaujoties laikam konferencē jums mutē ieliekt vārdus, kas, visticamāk, krasi disonē ar jūsu kodolu.
Kā mēs savā konferencē nospriedām – tajā nebija vērojams latviskais kūtrums, līdzdalība un līdz ar to arī konference – notika. Un mazliet vairāk par stundu varēji domāt gan par to kas notiks tālāk, gan to, kas vēl izskanēs, kādi viedokļi/pieredzes tiks paustas, gan pārdomāt dažādos skatpunktus un mēģināt izlobīt jēgu – katrs pats priekš sevis. Un klusiņām arī pārdomāt par ko pats (tieši kā es) jūtos vainīgs, kā ar to sadzīvoju, vai jūtu sevi kā labu cilvēku un citus eksistenciālus jautājumus, kam ikdienā, visticamāk neveltām laiku.
Šī nav pieredze, ko steigties atkārtot vēl un vēl, jo forma to īsti neparedz. Bet es varu rekomendēt došanos uz šo piedzīvojumu, īpaši, ja patīk domāt, iesaistīties un mēģināt saprast, un ir mazliet drosmes skatīties citiem sejā, nevis ierastajā teātra puskrēslas apņemtajā pakausī.
Režisors: Valters Sīlis
Dramaturģiskais konsultants: Anna Belkovska
Gaismu mākslinieks: Andris Landaus
Sajūtu vēstniecība 