Savādais atgadījums ar suni naktī

Man šķita dzirdēts sižets. Lasot programmiņā piedāvāto, es arvien vairāk domāju, ka esmu to jau kur dzirdējusi. Un izdzirdot par sarkano un dzelteno mašīnu nozīmi, guvu apstiprinājumu. Es biju lasījusi grāmatu. Tobrīd domājot – kā kaut ko tik slimu vispār var izdomāt. Augstprātīgi, zinu. Es pat nepapūlējos iedziļināties, lai saprastu, ka man apkārt ir cilvēki, kuriem tā ir realitāte. Ikdiena.

Pati izrāde? Neparedzama (jo beigas grāmatai aizmirsušās). Vizuāli izteiksmīga, lai labāk atspoguļotu to, kas notiek Kārļa Krūmiņa iemiesotā Kristofera galvā un sajūtās, par to paldies – elektriskā sajūta, ko rada citu cilvēku pieskārieni caur gaismām sasniedza arī mani. Scenogrāfija ļoti sajūtas paspilgtinoša, ļoti palīdzoša uztverei, kā vēl viens galvenās lomas tēlotājs.

Var ieraudzīt, ne tikai kā ir būt cilvēkam ar Aspergera sindromu, bet kā būt cilvēkiem viņam līdzās. Kā uzvarēt savas cīņas ar to, ka galīgi nav viegli, bet tomēr noķert arī prieku un skaisto dzīvē. Mēs varam nosodīt un kratīt pirkstus, taču nedomāju, ka ir kāda viennozīmīga nostāja, kuru ieņemt, vien tas, ka mēs visi esam cilvēki.

Es, patiesībā, esmu gandarīta, ka saņēmos aiziet, tādējādi gluži egoistsiki pārvarot teātra krīzi, jo man bija sācis šķist, ka izrādes tiek taisītas neko jēgpilnu nepasakot, lai piepildītu zāles. Šī, turklāt uz lielās skatuves, atgrieza manu ticību, ka teātris ir kā medijs, instruments sabiedrības domāšanas aparāta stimulēšanai un spriestspējas veicināšanai. Mēs vairs neesam viensētās mītošie un no citiem norobežotie indivīdi, kuriem nav jāinteresējas par to, kas notiek apkārt, ka citi domā, jūt, redz un uztver savādāk. Un, manuprāt, kaut kādā mērā mums ir jābūt gataviem pielāgoties vai vismaz netriekties otram virsū ar savu vienīgo patiesību un taisnību.

Izrādē nav kroplību vai redzamu deformāciju. Mēs ne vienmēr varam uzreiz redzēt, ka mūsu līdzcilvēks ir atšķirīgāks un jūtīgāks par mums. Tomēr mēs tik bieži savā trauksmainumā un cietpaurībā nodarām viens otram pāri. Kā var nepatikt dzeltena krāsa?! Kāpēc jākliedz, kad Tev pieskaras?! Kā skaitļi var nomierināt?!

Man patika arī Uldis Anže – mazliet savādākā, nobriedušākā lomā, ar lielu iekšējo spriedzi, tiesa, to pa daļai es piedomāju klāt pati. Iespējams, man būtu palīdzējis kāds vēl jauneklīgāka izskata aktieris kā Kārlis Krūmiņš (taču izvēle nav plaša), taču milzīgs ieguvums bija paskaidrojošie iestarpinājumi, kurā tēls pats sevi izskaidro un attaisno savu rīcību.

Uz šo nu gan es saku – must-see, obligāti aizej, ne pasmieties vai relaksēti baudīt teātra mīkstos beņķus, bet ļaut pelēkajām šūnām darboties!!!

Režisors: Valters Sīlis
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Uģis Bērziņš
Horeogrāfe: Kristīne Brīniņa
Komponists: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Jānis Sniķers
Producente: Linda Helviga
Lomās: Kārlis Krūmiņš, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Līga Zeļģe,Ilva Centere, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Normunds Laizāns, Voldemārs Šoriņš