Osedžas zeme

Bija sajūta, ka ir jāaiziet, jānoķer pēdējā iespēja redzēt. Jāatzīstas, ka primārais iemesls tam bija vēlēšanās redzēt Valtera Sīļa režiju. Laikam vecums – šobrīd daudz biežāk uzmanību pievēršu režisoram nevis aktieru sastāvam.

Domāju, ka pirmā rinda būs kā radīta man, taču milzīgi daudzie dūmi mani darīja traku. Pat ne tie – daudzo cigarešu dūmi, bet tie, ar kuriem piepildīja scenogrāfiju pirms katra cēliena un tie kā smacējoša sega ievēlās zālē pār skatītājiem. Astma nebija sajūsmā, tāpēc gūta mācība un rūpīgāk tiek izsvērta vietu izvēle izpētot norādītos brīdinājumus.

Iespējams, šī izrāde iegūst no tā, ka par to rakstu tikai tagad, jo uzreiz pēc tās noskatīšanās es biju noskaņota diezgan kategoriski – man nepatika un tur neko nevar mainīt! Šobrīd es domāju, ka izrādē skartas daudzās smagās tēmas kuras ar laiku nekur nepazūd. Laulāto attiecības, bērnu savstarpējās un bērnu – vecāku attiecības. Spēcīgo, dominējošo personību attiecības ar citām. Noslēpumi un to ne izpaušanas sekas.

Pie labajām lietām minama “caurspīdīgā” un funkcionālā scenogrāfija, ne paredzamība (jo pirms izrādes filmu nebiju redzējusi un darbu lasījusi arī ne) un dinamiskā aktierspēle, ar BRAVO Lolitai Caukai par spēku – fizisko un mentālo.

Nespēju noticēt šim pārnesumam – uz skatuves raugoties amerikāņu ģimenē. Manī kaut kas grūda šo izrādi projām – es negribēju to skatīties (katru starpbrīdi apsvēru domu doties prom), man negribējās par to domāt un es negribēju tajā ieraudzīt vērtīgo, jo man viss šķita tik briesmīgs – pretīgs, prasts un ļauns. Pieļauju domu, ka mēs ik pa brīdim atgrūžam ārpusē to, ko iekšienē negribam pieņemt – ka mēs, cilvēki, esam trausli – mūs var aizvainot un ievainot, un tajā pašā laikā – mēs esam tik spēcīgi, lai to pašu nodarītu otram. Un tad tādi – savainotie, garīgi sakropļoti pārvietojamies pa pasauli meklēdami kādus kas mūsu ievainojumiem palīdz sadzīt vai atkal un atkal uzplēš un mēs sākam kaifot no atkaluzšķērstības sajūtas. Varbūt.

Negribās visus skumdināt un uzsvērt tikai slikto, tomēr ceru, ka ne tikai melnīgsnējais humors, bet arī dziļākais darba vēstījums sasniedza vismaz lielāko daļu skatītāju. Domāju, pavērojot vidi sev apkārt, mums nebūtu ļoti tālu jāmeklē šādas ģimenes arī mūsmājās – Latvijā. Mums patīk, ka mums ir taisnība un mēs reti kautrējamies to pie izdevības aizrādīt otram. Patiesībā, kūtrums mums maz raksturīgs, jo savā šerpajā kategorismā un iecirtibā spējam darīt pāri. Pārāk reti aizdomājamies un jautājam kā otrs jūtas – vai tas, ka mēs esam pār to izvirduši visu savu dienā krāto negāciju plūsmu, otru atstāj neskartu? Un vai mums ir tiesības ļoti jaukties, noteikt otra dzīvi? Pat vecākiem? Jā, jā, izrāde par robežām – ne tikai zemju, sētu un namu, bet arī cilvēciskajām – kur sākos un beidzos es? Tu?

Piņķerīgi. Novērtējami aktierdarbi. Pārliecinoša Zane Jančevska un pārsteidzošs Uldis Anže. Darbs padarīts visiem, labs darbs. Daudz dažādu toņu – kā izrādes sižetiskajā, tā arī aktieriskajā līnijā, un jāteic – daži jauki pārsteigumi.


Režisors: Valters SĪLIS
Scenogrāfe: Ieva KAULIŅA
Kostīmu māksliniece: Liene ROLŠTEINA
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Tulkotāja: Ieva STRUKA
Producents: Jānis KAIJAKS
Lomās: Uldis DUMPIS vai Uldis NORENBERGS, Lolita CAUKA, Zane JANČEVSKA, Juris LISNERS, Madara BOTMANE, Daiga GAISMIŅA, Daiga KAŽOCIŅA, Lāsma KUGRĒNA, Jānis SKANIS, Uldis ANŽE, Anete SAULĪTE vai Marija BĒRZIŅA, Juris HIRŠS, Mārcis MAŅJAKOVS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: